Dzīvojam laikā, ko daudzi raksturojuši par tik vēsturisku, kurā pasaule būtiski mainās un mūsu ikdiena nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija pirms koronavīrusa. Ir dzirdēts, ka šādi pasauli transformējoši laiki nāk ik pa 500 gadiem. Tieši šodien, 6. oktobrī, 1520. gadā, Mārtiņš Luters publicēja rakstu “Baznīca Bābeles gūstā” (The Babylonian Captivity of the Church). Šis raksts izaicināja tā laika katoļu Baznīcas Pāvestu Leo X, liekot saprast, ka reformācijas kustības teoloģija nav jaunums ticīgo vidū, bet tīrs ticības apliecinājums Dieva Vārdam, saskaņā ar Svētā Gara patiesību. Raksts ir intensīvs un tā pirmā daļa atspoguļo Lutera dziļās ilgas savai Baznīcai palīdzēt izprast patiesību par Svēto Vakarēdienu, kā Kristus un apustuļu vārdi to apliecina. Vēl joprojām cauri gadu simteņiem šīs diskusijas turpinās. Pārlasot viņa vārdus, iedomājos, ka tie noder šim laikam, kad tik daudzu garīdznieku un draudžu locekļu vidū paceļas jautājumi par to, vai virtuāli saņemtais Svētais Vakarēdiens ir autentisks sakraments. Luters nosauc šo sakramentu par mīlestības strūklaku (a fountain of love) un uzsver, ka nevienam priesterim nav tiesības to atņemt tam, kas, nožēlojis savus grēkus, tic Jēzum Kristum un Viņa žēlastības apsolījumam.
Neilgi pirms 1520. gada 6. oktobra iznāca Lutera traktāts, par ko tagad raksta Pasaules Luterāņu Federācijas izdevumā “No Konflikta uz kopību”: “Savā traktātā “Uzsaukums vācu nācijas kristīgajai muižniecībai” (1520) Luters iestājās par visu kristīto vispārējo priesterību, tātad arī par laju aktīvu iesaistīšanos baznīcas reformās. Reformācijas kustībā lajiem – teritoriālajiem valdniekiem, rātskungiem vai vienkāršiem ļaudīm – bija svarīga loma”. Aizstāvot neordinēto kristiešu (laju) līdzvērtību un nozīmi, 1520. gada novembrī tika izdots Lutera viens no pazīstamākajiem darbiem – “Par kristīgā cilvēka brīvību” (The Freedom of a Christian).
Raksts uzrunā mūs tieši tagad, kad tik daudz tiek runāts par brīvību, par tiesībām, par indivīda atbildību pret Dievu, sevi un citiem. Ievada vēstulē Pāvestam Leo X Luters negatīvi raksturo tos, kuri jau trešo gadu saceļas pret viņu. Luters diplomātiski raksta, ka viņš cer, ka Pāvests novērtēs viņa darbu. Seko vēsturisks pārskats par notikušajām cīņām. Noslēgumā Luters izsaka cerību, ka Pāvests sapratīs, ka rakstā atspoguļota Dieva vārda patiesība, kurai jāraksturo katra kristīgā cilvēka dzīvi.
Raksta iesākumā Luters uzstāda divus šķietami pretrunīgus secinājumus:
1. Kristietis ir brīvs, viņš ir kungs pār visām lietām un nav pakļauts nevienam
2. Kristietis ir padevīgs kalps visās lietās un ir pakļauts ikvienam.
Cik ārkārtīgi noderīgas būtu pārrunas pat par šiem diviem teikumiem vien! Ko nozīmē cilvēkam būt brīvam un vienlaicīgi atbildīgam citu priekšā? Raksts ir pilnvērtīgs un noderīgs mūsu katra garīgais izaugsmei. Tas palīdz rast atbildes jautājumiem par to, kā atbrīvoties no kauna, grēka un pagātnes sloga, no vainas apziņas.
Gribu kopā ar jums to pārrunāt! Nav viegli atrast vislabāko laiku, kad Zoom varētu satikties, jo dzīvojam atšķirīgās laika zonās. Apzinoties šīs grūtības, aicinu nākamajās trīs ceturtdienās, 6:00 no rīta pēc Čikāgas laika pieslēgties pārrunām par kristīgā cilvēka brīvību kā Luters to saprata un kā mēs! Datumi: 15., 22., un 29. novembris.
