“Bet tajās dienās pēc tām bēdām saule aptumšosies un mēness nedos sava spožuma. Un zvaigznes kritīs no debesīm, un debesu spēki tiks satricināti. Un tad tie redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesīs ar lielu varenību un godību. Tad viņš sūtīs savus eņģeļus un sapulcinās vienkopus savus izredzētos no četriem vējiem, no zemes malas līdz debess malai. Bet mācieties līdzību no vīģes koka: kad tā zars pilns sulas un raisa lapas, jūs zināt, ka vasara ir tuvu. Tā arī jūs, kad jūs visu šo redzēsiet notiekam, ziniet: viņš ir tuvu pie durvīm. (…) Tad nu esiet nomodā: jūs taču nezināt, kad nama kungs nāks, vai vakarā, vai pusnaktī, vai gaiļiem dziedot, vai rīta agrumā — ka, pēkšņi nākdams, tas neatrod jūs guļam. Bet, ko es jums saku, to es saku visiem: esiet nomodā!” (Marka evaņģēlijs 13:24-37)
2023. gads tuvojas noslēgumam, ar Mūžības svētdienu ir noslēdzies Baznīcas liturģiskais gads un ar Adventa laiku sākas jauns liturģiskais gads. Bet pirms mēs pievēršamies visiem tik mīļai tēmai kā Jēzus bērniņa gaidīšana, kura piedzimšanas datums mums visiem ir zināms un kalendāros ir atzīmēts ar sarkaniem cipariem, Baznīcas liturģiskais kalendārs mums šo svētdien piedāvā pārdomām fragmentu no Marka evaņģēlija noslēguma, ko pazīst kā “mazo apokalipsi”. Tā mērķis nav baidīt lasītājus vai klausītājus ar “pasaules galu”, bet vēlreiz atgādināt, ko mēs gaidām, kā gaidām, un sniegt iedrošinājumu.
Lasot pirmai Adventa svētdienai paredzētās rakstvietas noslēguma vārdus, nevilšus rodas iekšējs protests — vai tiešām tik drudžainā laikā, kāds ir Adventa laiks, kāds vēl ir jāaicina būt nomodā?! Draudzēs tas ir ļoti saspringts, daudz dažādiem pasākumiem piesātināts laiks. Daudziem draudzes darbiniekiem vienīgā vēlēšanās ir kaut kā pārdzīvot šo drudžaino laiku un izgulēties. Taču atcerēsimies, ka lai gan šajā laikā viss ap mums it kā norāda uz Ziemassvētkiem, maz kas norāda tieši uz Jēzu! Tāpēc jautājums ir par to, vai esam nomodā par tām lietām, kam Dieva acīs ir patiesa nozīme.
Vai šī rakstvieta ir pravietojums par to, kas notiks nākotnē? Jā un nē — ir jāatceras, ka vieni un tie paši Bībeles apokaliptiskie jeb “gala laika” teksti tiek atkārtoti izmantoti dažādās vēsturiskās situācijās. Piemēram, šīs rakstvietas ievada pantos minētie notikumi par saules un mēness aptumsumu un zvaigžņu krišanu nav jāsaprot burtiski kā astronomiski fenomeni. Jēzus izmanto Jesajas pravietojumu (13:10; 34:4) par Bābeles bojā eju, kad politiskās pārmaiņas bija tik lielas, ka daudziem šķita, ka viss universs sabrūk — saule un mēness aptumšojas, un zvaigznes krīt. Atsauce uz Cilvēka Dēlu nākam uz padebešiem ir ņemta no Daniēla 7:13. Šo tekstu mērķis nav detalizēti stāstīt par kādiem notikumiem nākotnē, bet atskatoties uz Dieva varenajiem darbiem pagātnē, censties izprast kā mums būtu jādzīvo šodien. Tas aizved mūs atpakaļ pie gaidīšanas un nomodā būšanas tēmas.
Būt nomodā — tas nozīmē apkārtējā steigā un kņadā pamanīt, kad koku zari ir sulas pilni, kad izplaukst pirmās lapas. Būt nomodā nozīmē starp daudzajiem darba uzdevumiem pamanīt, kad uzzied pirmie ziedi. Būt nomodā nozīmē būt vērīgiem pret to, kas notiek Dieva radītajā pasaulē. Esot nomodā, mēs varbūt piedzīvosim Kunga atgriešanos visnegaidītākajā brīdī. Arī Kunga pirmā atnākšana bija negaidīta, tās svinēšana bija ļoti spontāna. Gaidot mūsu Kunga atgriešanos, mēs līdzināmies tiem, kas gaidīja Viņa pirmo atnākšanu, nezinot ne dienu, ne stundu. Iespējams, ka šāda vērīga nomodā būšana sniegs nepieciešamo atpūtu pat tik satrauktā un saspringtā laikā, kāds ir šis Adventa laiks.
Priecīgu Adventa pirmo nedēļu!
māc. Guntis Bukalders,
Rīgas Evaņģēliskā draudze
