Atjaunošanās
Kārlis Kundziņš
Cik duļķains vēl vakar bija strauts!
Pa virsu tam gružu peldēja daudz,
Bet dzelmē tam dūņas ar gļotām jaucās,
Un, putas kuldams, tas lejup traucās.
Cik netīrs tas bija!
Bet šodien — kāds brīnums noticis!
Kādā gaišā priekā tas vizuļo viss!
Tas zeltu un mirdzošu sidrabu laista,
Un vilnis pēc viļņa rotaļā skaistā
Pār raibajiem oļiem jautri plūst.
Pat tumšās dzelmes skaidras kļūst,
Un koku zari, kas pāri tām liecas,
Tanī mazgāties tiecas.
Spēcīgā plūsmā savā,
Kuŗai miera nava,
Tas tīrs un dzidrs ir kļuvis
Un uzvaru guvis!
Necik sen tas bija:
Pilsētas nomalē
Mana loga priekšā jauna liepa auga,
Smuidra un šmauga.
Te — kādā nebaltā dienā,
Kad mājās nebij’ neviena,
Kāds garāmgājējs tai
Visus zarus aplauzīja.
Man asaras lija.
Tur viņa nu stāvēja,
Bez zaļās rotas Dieva dotās,
Kropla un kaila.
No viņa brīža
Jau divi ziemas būs pagājušas vai arī tik viena.
Te kādā vasaras dienā
Raugos es ārā pa logu un brīnos:
Mana kroplā liepa man pretī smej
Un ziedu smaržu man istabā lej!
Jaunā brīnumā vērties postījums ļauns, –
Viss kļuvis jauns!
Ja strauts var skaidrību atgūt iz sevis,
Tāpēc ka Dievs tam kustību devis,
Ja koks, kas nīka, var atkal zelt,
Uz augšu zaļos zarus celt,
Vai tie, kas savās dvēselēs
Vēl lielākus Dieva brīnumus nes,
To nespētu arī?
Draugs jaunais, kamēr vēl modrs tavs prāts
Un sirds vēl karsta, šo darbu sāc:
Tu vari, tu vari!
Uz augšu savu galvu slej,
Pret sevi pašu cīņā ej!
Jo Dieva saulē tev daiļam un cēlam
Būs augt kā īstenam latvju bērnam,
Kam debesu svētība līdzi iet!
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju