Arvien jaunais vārds

Ģirts Grietiņš,
Toronto Sv. Jāņa draudzes mācītājs 

Rakstot šo rakstu, ir 2020. gada jūnijs, kad pasaule vēl dzīvo satraukumā par koronavīrusu un iestājas pret rasisma un naida izpausmēm. Lai kā mainītos laiki, vienmēr būs jaunas krīzes, kā arī tēmas, kas atkārtosies. 

Nedomāju, ka vīrusa izplatības laiks mums mācītu kaut ko pavisam radikāli jaunu, jo šī nav ne pirmā, ne pēdējā krīze, bet dažādos pārbaudījumu laikmetos cilvēki atkal un atkal ir vērsušies pie Jāņa atklāsmes grāmatas, kuras tēlos ir mēģinājuši saredzēt vēstures dziļāko nozīmi vai pat zīmes, ka pasaules gals ir tuvu klāt. “Kam ausis, tas lai dzird, ko Gars saka draudzēm! Tam, kas uzvar, Es došu no apslēptās mannas, Es viņam došu baltu akmeni, un uz akmens būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū.” (Atkl 2:17) 

Šoreiz gribētu atgādināt nevis par laiku beigām, bet par neparastiem tēliem, kas Atklāsmes grāmatā ir apzīmēti kā apslēptā manna un baltais akmens. Tie atklāj katram saņēmējam kaut ko īpašu un neatkārtojamu par to, kas mēs esam, neatkarīgi no tā, kas notiek mums apkārt. 

Vecajā Derībā manna bija tā, ar ko Dievs savu tautu brīnumainā veidā uzturēja tuksnesī. Šo mannu nevarēja sakrāt ilgākam laikam, bet katru dienu tā bija ar pateicību jāgaida un jāsaņem no jauna. Līdzīgi kā Dieva žēlastība. Mēs nezinām, ko nesīs rītdiena, mums nav nekādu garantiju, bet varam būt pateicīgi par to, kas mums ir dots šodien. 

Arī tēls ar balto akmeni, uz kura rakstīts katram īpaši domāts jauns vārds, grib teikt, ka Dievam katrs cilvēks ir nozīmīgs īpašā un neatkārtojamā veidā, ka Dievs mūs uzrunā ar jaunu vārdu, kas pasaulei nav zināms, bet ir pazīstams Radītājam. Tās ir dziļi personiskas attiecības. Līdzīgi ir runājis Pāvils: “Jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā.” (Kol 3:3) Dievā varam iegūt ko tādu, ko citi no malas nevar redzēt. 

Domājot par vārdu kā mūsu patiesās būtības atklājēju, nāk prātā stāsts par kādu ticīgu cilvēku, kurš redzējis vīziju. Viņš sapnī ieraudzīja, ka ir nonācis Dieva troņa priekšā. Pie troņa stāvēja eņģeļi, kuri lasīja milzīgu grāmatu. Lejā iepretim viņiem atradās cilvēku pūlis. Dieva dzīvības grāmatā bija rakstīti cilvēku vārdi. Tiklīdz eņģelis nosauca kādu vārdu, tā no apakšas pretim debesīm pacēlās viena dvēsele. Tā tika nosaukti, šķiet, bezgala daudzi vārdi un neskaitāmi cilvēki devās augšup. Vīzijas vērotājs ar nepacietību gaidīja, kad beidzot tiks nosaukts viņa vārds, jo viņš bija pārliecināts, ka ir ticīgs un labs cilvēks, un viņam šajā brīdī šķita, ka viss ir atkarīgs no tā, vai atskanēs viņa vārds. Tad eņģeļi aizvēra grāmatu. Vērotājs bija izmisis un sauca eņģeļiem: “Vai varētu paskatīties vēlreiz, vai tiešām tur nav rakstīts arī mans vārds?” Uz ko eņģelis atbildējis: “Šajā grāmatā ir rakstīti visu cilvēku vārdi, arī tavs patiesais vārds tika nosaukts, bet tu to nepazini. Tev būs jāpaliek lejā, pasaulē, kamēr tu iemācīsies un atpazīsi savu īsto vārdu.” 

Šis stāsts vaicā katram — kāds ir mans patiesais vārds, kāda ir mana īstā identitāte, vai es jau atbilstu tam vārdam, tai iecerei, kurai Dievs mani ir radījis? Ir cilvēki, kas sašutuši, ka Dievs pret viņiem izturējies netaisni, vai jūtas sarūgtināti, ka Dievs nav atbildējis uz lūgšanām. Taču varbūt Dievs jau ir atbildējis, bet mēs nevēlamies pieņemt Viņa vārdus vai atbildi uz dzīves notikumiem. Ja kaut kas ir apslēpts, tad ne tāpēc, ka Dievs no mums kaut ko gribētu noslēpt, bet gan tādēļ, ka ir jāmācās saredzēt un saklausīt, ko Viņš vēsta. Un to mēs nevarēsim, kamēr nebūsim īsti un atklāti. 

Viens no Atklāsmes grāmatas šīs vietas skaidrojumiem ir tāds, ka uz baltā akmens ir rakstīts Kristus vārds. Tādā gadījumā nevis mēs paši sev piešķiram identitāti, bet Dievā un Kristū atklājam savu īsto būtību, nozīmi un likteni. 

Tad atbilde uz jautājumu, kas es esmu, nebūs vienkārši cilvēks, tēvs, dēls, māte, māsa, upuris, veiksminieks, bet gan Dieva bērns, Kristus māceklis, Dieva radīts un vārdā saukts; radīts nevis, lai kādu brīdi darbotos un apliecinātu sevi šajā pasaulē, bet mīlestībā radīts mūžībai un Dieva valstībai, kura aizsākas jau tagad pasaulē, kas vēl nav gatava, kurā jauni laiki un izaicinājumi mūs var apmulsināt. 

Tomēr jau tagad Dievs tevi sauc vārdā; Viņš pazīst tevi personīgi un zina, kādēļ ir tevi radījis, Viņam nav apslēpta tava īstā sūtība. Lūgsim, lai Viņš palīdz mums to atpazīt un nenoliegt arī laikos, kas vēl stāv priekšā. 

FOTO: Patrīcija Briķe-Safina

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju