Atcerēšanās laiks

Gija Galiņa,
Apvienotās Linkolnas draudzes mācītāja

Vai patiesi pasaule ir apstājusies? Vai tas ir tikai pārtraukums, kad it kā nedarām neko? Bet cik ilgi? Mūsu ikdiena ir apturēta, mēs vairs nespējam darīt to, ko ikdienā esam pieraduši. Vai mēs topam ieslodzīti aizlieguma plūsmā, kas nepārtraukti atgādina, ka nevar vairs eksistēt kā agrāk, vairs nevar darīt tā, kā pašam patīk? Visa mana būtne pretojas tam un sauc: es negribu! Vai es ieklausos sevī un saprotu, kāpēc manī mīt šī pretestība un dusmas? Mums ir uzlikts pārbaudījums, kas kļūst kā dzīves eksāmens, kur saņemsim to, kas pienākas par paklausību vai nepaklausību. Ko šis pārbaudījums var iemācīt vai varbūt atklāt kaut ko jaunu, ko vēl nezinu, pat neapzinos, ka manī tas ir? Varbūt es tikai izjūtu šo pretestību vai noliegumu, ka negribu neko jaunu mācīties vai saprast, jo gribu, lai paliek tā, kā pierasts, lai atgriežas mana ikdienas rutīna. Kas ir šis pārbaudījums, kas man un visai cilvēcei jāiztur? Vai tā ir mana negribēšanas izjūta, kas nostājusies pret to, ko Dievs sagaida no manis un ko no manis pieprasa šis pārbaudījuma laiks — paklausīt?

Pārlasot Atklāsmes grāmatu, ievēroju, ka, pirms Jānim dotas atklāsmes, notiek saruna, kurā Kristus atklāj to, ka Viņš zina, kur mēs esam un kādi mēs esam. Viņš vēlas atklāt vīziju par to, par ko un kādiem mums jākļūst. Tāpēc tik bieži Atklāsmes grāmatas nodaļas noslēdzas ar šiem vārdiem: “Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm.” Kristus vēlas atklāt svarīgāko, kas jāpatur prātā, lai varam iziet cauri šim laikam, salaužot mūsu pretestību, jo mēs zinām, ka tas nav pēdējais cilvēkam uzliktais pārbaudījums. Kas ir būtiskākais, kas jāsadzird šajā sarunā?

Pirmais apliecinājums ir pamatu pamats vai uzsvars uz pozitīvo, ko Kristus saredz mūsos: “Tev ir pacietība, tu daudz esi cietis mana vārda dēļ un neesi paguris.” (Atkl 2:3) Kristus dod apstiprinājumu, ka man ir šī pacietība. Bet, ja tās nav, tad jāmācās kļūt pacietīgai, bet es zinu, ka tasnenāksies viegli. Es ievēroju cilvēku reakciju, kas tik ļoti redzama pandēmijas laikā. Mēs kļūstam nepacietīgi vai dusmīgi, jo šajā ierobežojuma stadijā var dzīvot kādu īsu laiku, bet ne mēnešiem ilgi. Tāpēc mēs ieraugām sevi pavisam citā gaismā un atklājam, ka mums trūkst pacietības, jo kļūstamkā niķīgi bērni, kas nepārtraukti uzdod šo vienu jautājumu: cik ilgi vēl? Paolo Džordāno savās esejās par sērgas laiku liek uzsvaru uz pacietību: “Ja mums pietiks pacietības un mēs izturēsim pietiekami ilgi…” Vai mums pietiks pacietības, vai mēs nemitēsimies uzdot jautājumu: cik ilgi vēl, vai es nemitēšos atkārtot savu moto — es negribu?

Es vēlos mācīties būt pacietīga, jo Kristus apliecina, ka pacietība ir mūsos, tikai tā jākultivē šajā pārbaudījuma laikā. Tad, kad šķiet, ka vairs nespēju, Kristus vēlas dāvāt pamudinājuma jeb uzslavas vārdus: “Jo tu neesi paguris.” Mēs nepagurstam būt pacietīgi. Kādu atalgojumu tad mēs saņemam par savām pūlēm būt pacietīgam? “Tā kā tu esi ievērojis manu aicinājumu būt pacietīgam, es saudzēšu tevi pārbaudījuma laikā, kas nāks pār visu pasauli, lai pārbaudītu visus, kas dzīvo uz zemes.” (Atkl 3:10)

Līdz šim neaptvēru, ka tikai tāpēc, ka ievēroju aicinājumu būt pacietīgai, es saņemšu žēlastību un tikšu pasargāta. Man vajag tikai pieaugt pacietībā un tad, kad jūtu, ka vairs nevaru, es atceros, ka Kristus tādā brīdī man atgādina: “Tev ir pacietība…” (Atkl 2:3) Bet vai ar to pietiek? Vai man vajag kaut ko vairāk? Varbūt ar pacietību ir par maz?

“Mosties un stiprini to, kas vēl nav miris, jo es neatradu tavus darbus pilnīgus Dieva priekšā. Atceries, ka tu esi saņēmis un uzklausījis mācību, un tad nu turi to un atgriezies!” (Atkl 3:2–3) Mums ir dāvāts šis laiks, lai klausītos un sadzirdētu, lai spētu atcerēties, kas ir tas būtiskākais manī, kas neļauj man nepadoties, bet turpināt praktizēt spēju būt pacietīgai. Es turpinu censties un turu to kā savu acuraugu, jo mēs visi ejam pārbaudījuma ceļu ar vienu nolūku — atgriezties, lai kļūtu tādi, kādus Dievs mūs redz un pazīst, jo dzirdam: “Kurus es mīlu, tos es norāju un pārmācu. Tad nu esi dedzīgs un atgriezies.” (Atkl 3:19) Vai zinām, no kā Viņš aicina mūs atgriezties? Varbūt šo nezināšanu varam uzskatīt par savu ēnas pusi. Tas ir mans mīnuss, ka nezinu, ko no manis grib un ko no manis sagaida. Neziņa mani nospiež vai arī tā mani atbrīvo no satraukuma, no nemiera, kas mani pārņem ik dienas. Daudzi pandēmijas laikā labāk izvēlas neziņu, jo uzskata, ka tā ir vieglāk dzīvot, jo savā dziļākajā būtībā mēs ilgojamies pēc miera. Neziņa mūs neattaisno un neatbrīvo, neziņa mums nevar dāvāt mieru, tā dāvā tikai ticības ilūziju, ka tiksim pasargāti. Tāpēc Kristus aicina būt nomodā un sarunā skaidri norāda ne tikai uz pozitīvo, bet arī uz negatīvo: “Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību. Tad nu atceries, no kā tu esi atkritis.” (Atkl 2:4–5)

Man ir dāvāts šis laiks, lai es nedotos aizmirstībā, bet lai atcerētos, saredzētu to, kas mani dara nepilnīgu Dieva acīs. Atcerēšanās laiks. Tas nenākas viegli, jo jūtu pretestību, kad visa mana būtne saka: es negribu atcerēties, jo tad man jāizdzīvo sāpes, jo esmu atmetusi savu pirmo mīlestību.

Kas tad uzvar šajā cīņā: vai mana pretestība, mana negribēšana vai mana pirmā mīlestība, kas ir tik skaidra un nevainīga, kurai ir tik viegli ļauties, jo es vēl neizjūtu šo pretestības slāni, kas ir uzbiezinājies manī, laikam ejot? Pasaules ritms ir apstājies, lai es ieklausītos un sadzirdētu, sadzirdētu svarīgāko vēsti, kas neļauj atgriezties vecajā rutīnā, kas ved mani uz nebūtības vai aizmirstības takas. Es gribu sadzirdēt šos vārdus, kad “Gars un līgava saka: “Nāc!” Un, kas to dzird, lai saka: “Nāc!” Kam slāpst, lai nāk!” (Atkl 22:17) Es iemācos sadzirdēt, un es kļūstu daudz pacietīgāka, atvērtāka un dzirdīgāka. Mana pretestība un negribēšana ir salauzta, bet es neesmu zaudētāja, jo paklausīju tam, kas no manis tiek prasīts. Man ir dāvāts šis laiks, kas ir pilns žēlastības un atklāsmes, kas mums atklāj pašu svarīgāko, par ko mēs varam tapt, un es nāku, kad sadzirdu aicinājumu “Nāc”.

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju