Svētajam Garam gan daudz vārdu!
Svētais Gars — tas ir kā vējš, kā uguns liesmas, kā ūdens straumes. Vasarsvētkos vai Svētā Gara svētkos, ir draudzes, kurās tiek cepts liels, varens kliņģeris! Kādreiz to rotā ar svecēm, varbūt pat ar 2,000 svecītēm! Kas tas būtu par varenu skatu! Tomēr, vēl spēcīgāk Svētais Gars darbojas, aizdedzinot ne dzimšanas dienas sveces, bet mūsu sirdis! Kā mīlam dziedāt: “Liesmas, Svētā Gara liesmas Zemes bērnu sirdīs met.” (137. dz.)
Un tādas degošas sirds liesmas Svētais Gars neizpūš, kaut tas ir kā vējš! Kā Pestītājs Jēzus mācīja sarunā ar Nikodēmu: “Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā skaņu, bet tu nezini, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara.” (Jņ 3:8). Nikodēma jautājums: “Kā tas var notikt”, novirzīja sarunu uz to, kā var piedzimt no jauna? Bet kā būtu, ja mēs padomātu, ko nozīmē būt cilvēkam, ko vada Svētais Gars? Vai arī tam kādreiz nav lemts zināt, no kurienes ieplūst dvēselē Gara spēks, vai uz kurieni tas vada?
Pestītājs saka, ka Svētais Gars ir kā vējš, kas pūš, kur gribēdams. Grieķu valodā attiecīgais vārds “pneuma”, nozīmē gan vēju, gan garu. Ne vēju, ne garu nespējam paši satvert, paturēt. Bet varam saredzēt un piedzīvot tā klātbūtni un spēku! Kā Mārtiņš Luters māca, Svētais Gars ir tas, kas redzamo “kristīgo draudzi virs zemes aicina, apgaismo, svētī un pie Jēzus Kristus uztur īstenā vienīgā ticībā.”
Un šī ticība atklāj ko neatvietojamu, dārgu un svētu! Kā apustulis Pāvils raksta: “Gars, pats kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni. Bet, ja bērni, tad arī mantinieki — Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja vien līdz ar viņu ciešam, lai līdz ar viņu nāktu godībā.” (Rom. 8:17) Pāvils piedzīvoja, ka būt par Svētā Gara vadītiem Dieva bērniem nenozīmēja dzīvot ‘svilpojot’ bez bēdām. Viņš pats piedzīvoja grūtas ciešanas, bet arī to spēku, ko Gars dāvināja izturēt un nezaudēt cerību gan priekos, gan bēdās. Un šis Gars dāvināja viņam citus — brāļus un māsas Kristū, kuŗi bija ar viņu un lūdza par viņu. Un mēs līdz šai dienai to saņemam kā Dieva žēlastības dāvanu mūsu kristīgā ģimenē, mūsu draudzēs, kuŗās katrs ir arī mūsu draugs Kristū!
Pirmie mācekļi un apustuļi saprata, ka vieni paši tie nepastāvēs. Tādēļ, lai paldies Dievam, ka Svētā Gara izliešanai un pirmajam Vasarsvētku sprediķim tūdaļ sekoja pirmās draudzes dibināšana! (Apd 2:37–42) Prāvests Alberts Ozols iesvētāmiem reiz skaidroja: “Ja mēs runājam par Svētā Gara plūsmu, tad šīm straumēm vajag trauku, kur uztvert un uzkrāt ‘dzīvības ūdeni’. Šis trauks ir — Dieva Kristus draudze un Baznīca.” Un tie, kas tur pulcējas, ir kā vienas ģimenes locekļi — un tas maina visu!
Reiz Svētā Gara svētkos draudzē dāvinājām bērniem sarkanus balonus, jo Gars ir kā liesmas! Baloni bija pildīti ar hēliju. Un, lai cik mazākajiem centāmies mācīt cieši saturēt balonu stīgas, vairāki ‘aizbēga’ un augšup cēlās! Nevarēju neredzēt, kā uzreiz reaģēja kāds vecāks draudzes loceklis. Viņš sakustējās, it kā gribot satvert lidojošos balonus. Viņa sejā parādījās dziļas rūpes par noskumušiem bērniņiem. Kad iznesu ‘rezerves’ balonus, redzēju, kā nepārprotamā priekā pārvērtās vecais kungs.
Iedomājos, ka tas ir tieši tas, ko Svētais Gars dara! Kad jūtam līdzi cits citam, kad mīlestībā un rūpēs pārvēršamies līdz ar viņiem! Tiek aizmirsti aizrādījumi, pārmetumi, tad kļūst svarīgi neatstāt nevienu Dieva bērnu bez prieka, bez apziņas, ka tiek piedots viss, un dots no jauna, ko domājām, ka bijām pazaudējuši.
Un tas ir, ko svinēt, jo visi kopā esam Viņa Baznīca, Svētā Gara izveidota ģimene. Pārvērtās bailīgie mācekļi par sludinātājiem un vēl tagad pārvēršas pasaule, kur atskan Kristus evaņģēlija vēsts.
Lai Dievs svēta visu mūsu LELBP ar Svētā Gara pieskārienu, lai netrūkst spēka, nedz lūgšanu par labu citiem! Lai nāk pār jums Svētais Gars kā vējš, kā liesma, kā dzīvības straume, kā bērniņa prieks, vai kā liecība par kāda cilvēka negaidīto pārvērtību!
+Lauma Zušēvica
