Pārdomas par laiku
Ģirts Grietiņš,Toronto Sv. Jāņa draudzes mācītājs
“Mēs esam laiks. Kādi esam mēs, tāds ir laiks.”1 (Augustīns) Kas ir laiks? Ar ko ir bijis piepildīts mans laiks? Kādā laikā es dzīvoju? Vai sekoju laikmeta garam? Kāda ir mana attieksme pret laika dotajām iespējām? Vai laiks ir iespēja vai neizbēgamība?
Mēs zinām, ka pandēmijā laiks un tā ritums daudziem no mums izmainījās. Dažiem laika kļuva vairāk, citiem tas traģiski aprāvās, vēl citiem nācās un nākas sadzīvot ar neskaidrību par laiku, kas mums priekšā. Par to domājot, vēlos izvairīties no atkārtošanās par to, kā uz mums iedarbojies šis laiks un kādas sekas tas varētu atstāt.
Vērojot mediju telpā un draudzēs izplatītās pārdomas par jaunām iespējām un pārmaiņām, man arvien rodas vēlme nevis spriest, piemēram, par tehnoloģiju ietekmi uz draudzes dzīvi un dievkalpojumiem, bet gan aktualizēt vai vismaz atgādināt par tām bagātībām, kas it kā ir visiem pieejamas, tomēr bieži paliek aizmirstas vai vienpusīgi vērtētas.
Mani šis laiks ir mudinājis atgriezties pie avotiem, kas kristīgajā Baznīcā plūst cauri gadsimtiem. Šajā gadījumā tas ir viens no visu laiku ietekmīgākajiem kristiešu autoriem — Augustīns un viņa slavenākais darbs “Atzīšanās”, kas ir pieejams arī latviskā tulkojumā. Tas rosina pārdomas par laiku. Tāpēc līdz ar Augustīnu es vēlētos nevis piedāvāt sistemātisku analīzi, bet lūgt meditēt un apcerēt šķietami visvienkāršāko un tik labi zināmo — laiku, Dieva mums dāvāto laiku.
Augustīnu var saukt par domātāju, lūdzēju un kristīgās Baznīcas skolotāju. Man nav nodoma izstāstīt viņa dzīvi vai sniegt dziļu viņa mācības apskatu. Mans uzdevums nav arī apspriest Augustīnam un viņa laikmetam izvirzīto kritiku (piemēram, par iedzimtā grēka izpratni vai gribas brīvību), bet gan aktualizēt tās bagātības, kas var kalpot mums katram šodien, arī krīzes vai pēckrīzes laikā.
Laiks, kuru Augustīns pārdomājis, rakstot par radīšanas stāstu vai autobiogrāfijā “Atzīšanās”, nav tik daudz ar pulksteni izmērāmais laiks, bet tas mērāms ar viņa dvēseles dzīves intensitāti, ar sirsnīgām lūgšanām un godīgām domām Dieva priekšā.
Dažkārt varam aizdomāties, cik daudz laika pavadām atmiņās vai pagātnē, cik daudz cerībās vai satraukumā par nākotni un cik bieži atgriežamies tagadnē, kurā, kā teiktu Augustīns, mēs varam sastapt mūžību un to, kurš mums to dāvā.
Laika tecējuma pazīme ir mainīgums. Tomēr cilvēka dvēselē var atrast arī ilgas pēc nemainīgā vai mūžam jaunā, ko mēs pazinām piedzimstot un kas nepazudīs, mums aizejot no šīs pasaules. Ja arī pandēmijas laikā izmainījās mūsu ieradumi vai dvēseles stāvoklis, ja bijām vai esam nedroši par nākotni, tad mūs līdzīgi kā Augustīnu var uzrunāt nemainīgais Dievs, tas pats Dievs, īstais Dievs.
Katrā laikā un laikmetā cilvēki ir vēlējušies Dievu attēlot atbilstoši sava laikmeta izjūtām un garam. Šāds Dievs var būt ļoti mainīgs un pielāgojams mūsu vajadzībām vai iegribām. Mūsdienās ir vērojama aizraušanās ar mainīgo, jo tik daudziem iztēli joprojām ir pārņēmis zinātnes un tehnoloģiju progress, kas ir tikai viena no mūsu laikmeta zīmēm. Uz šī fona mūsu laika cilvēkam sākotnēji ir grūti saprast Augustīnu, kurš mums stāsta, ka Dievs ir nemainīgs. Tas var atgādināt kaut ko sastingušu, kādu dogmu vai aizspriedumu, bet, paraugoties citādi, ideja par nemainīgu Dievu var būt arī prieka vēsts, ka labais, mīlestība un pats vērtīgākais nebūs pārejošs, to nesaēdīs laiks.
“Pārdomājot, no kurienes manī ir spēja novērtēt gan debesu, gan zemes ķermeņu skaistumu, stingri spriest par mainīgo un apgalvot [..], pārdomājot, no kurienes manī ir šī spēja spriest, es apjautu, ka pāri manam mainīgam prātam ir nemainīga un īstena patiesība, kas ir mūžīga. Un tā es pakāpeniski virzījos no ķermeņiem pie dvēseles [..] un no turienes pie dvēseles iekšējā spēka [..], un no turienes pie spriestspējas [..]. Atklādama, ka ir mainīga, šī mana spriestspēja pacēlās līdz sevis sapratnei, aizvedot domas prom no pieraduma, atraujoties no pretrunīgo rēgu gūzmas un tiecoties saprast, kas par gaismu to ir apstarojusi. Un tad tā, atmetusi visas šaubas, izsaucās, ka nemainīgais jāstāda augstāk par mainīgo, kurā tā iepazinusi arī pašu nemainīgo, — ja tā nebūtu to kaut kāda veidā iepazinusi, tā nekādi nevarētu to stādīt augstāk par mainīgo. Tā mana spriestspēja nonāca līdz tam, kas ir [..].” (Atzīšanās, 7, 10, 16) 2
Tik tiešām, mums katram savā laikā, savā vēsturē un biogrāfijā ir jānoiet ceļš, lai nonāktu pie tā, kas ir īsts un neviltots, kas nav tikai cilvēku viedoklis, modīga ideja vai kas tāds, kas drīz būs pagājis un aizmirsts.
Dievam ir jābūt daudz tuvāk laikā, telpā un mūsos pašos, nekā mēs domājam. Tāds ir Augustīna dvēseles sauciens. Tomēr šī atziņa nedrīkst būt tikai teorētiska, tā ir jāpiedzīvo. Līdz ar Augustīnu ir jāmāk brīnīties par vistuvāko.
“Tu biji manī, bet es — ārā un meklēju tevi tur; es, neglītenis, ielauzos tevis radītajā skaistumā! Tu biji kopā ar mani, bet es ar tevi nebiju. Radītais turēja mani tālu no tevis, bet tā visa nebūtu, ja tas nebūtu tevī.” (Atzīšanās, 10, 27, 38)
Slavenais Augustīna garīgā ceļa autobiogrāfijas darbs “Atzīšanās” nav tikai sevis analizēšana, filozofiskas pārdomas vai savu vājību un grēku atzīšana, bet atzīšanās mīlestībā. Augustīns, kurš no jaunības dienām bijis profesionāls runas mākslas pasniedzējs, spēja izteikt pārdzīvoto ar īpaši spilgtiem vārdiem.
“Vēlu es tevi iemīlēju, skaistums, tik senais un tik jaunais, vēlu tevi iemīlēju!… Tu skaļi zibsnīji, atmirdzēji un padzini manu aklumu, tu izlēji savu smaržu, es to ieelpoju un tagad tvīkstu pēc tevis; es nobaudīju un tagad esmu izsalcis un izslāpis; tu pieskāries man, un es alkstu pēc tava miera.” (Atzīšanās, 10, 27, 38)
Miers Dievā ir tas, pēc kā ilgojas mūsu dvēsele. Šī atziņa nebūs pārejoša: “Tu mūs esi radījis sev, un nemierīga ir mūsu sirds, kamēr tā neatdusas tevī.” (Atzīšanās, I)
Šajā ziņā nekas nav jāgaida. Ja esi sadzirdējis, atsaucies.
Laura Hansone, kas pētījusi un tulkojusi Augustīnu, atzīst, ka “katrā laikā (gan pagātnē, gan nākotnē) katram cilvēkam būtiska ir šī stunda, izšķiršanās brīdis pēc Evaņģēlija dzirdēšanas, dzīves periods, kas padara līdzīgas visu cilvēku izšķiršanās un visu cilvēku stundas, kas ir īsas un pēdējās. Katram cilvēkam jebkurā laikā mūžība un Dieva valstība ir vienlīdz tuvu un vienlīdz klātesoša jau tagad, šajā laikā.” 3
Jau tagad, tūlīt nāk stunda, par kuru runāja Jēzus senos laikos un par ko viņš runā tagad, kad lasām šos vārdus. Dieva valstība ir klāt. Un tā nemitēsies.
“Patiesi, patiesi es jums saku: nāk stunda, un tā ir jau tagad. Kas var būt vēl uzskatāmāks? Mēs jau esam noskaidrojuši viņa domas, ka jau tagad notiek tas, uz ko Kristus mūs mudina. Nāk stunda. Kāda stunda? [..] Šī viena stunda iet jau kopš laika, kad viņš runāja, līdz pat šim laikam, līdz pat pasaules beigām. Un par šo stundu Jānis runā savā vēstulē: bērniņi, ir pēdējā stunda (1Jņ 2:18). Tātad tagad ir šī stunda. Kas dzīvo, lai dzīvo. Kas bija miris, lai dzīvo. Lai tas, kurš gulēja miris, sadzird Dieva Dēla balsi un ceļas augšā, un dzīvo. [..] Šī stunda tātad rit tagad. Un tā rit skaidri tagad, un tā vispār nemitējas.” 4
Mēs neizvēlamies laikus un apstākļus, kuros dzīvot, mēs paši sev neuzsūtām pārbaudījumus vai kārdināšanas, bet stundā, kura vēl nav beigusies, mēs nedrīkstam palikt kā miruši, tas ir, palikt bez mīlestības.
Tā ir vēsts, kas joprojām skan. Lai tā mūs atrod īstajā laikā.
Avoti:
1 Augustīns, Sermones 80, 8 (No Laura Hansone “Laiks kā pozitīvs jēdziens Augustīna mācībā”, https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/4583/16805–Laura_Hansone_2010. pdf?sequence=1&isAllowed=y 151. lpp)
2 No Linda Gutpelca “Atzīšanās grēkā un mīlestībā”, https://satori.lv/article/atzisanas–greka– un–milestiba
3 Laura Hansone, 182. lpp. (skat. 1. piezīmi)
4 Turpat. Augustīns, In Johannis evangelium tractatus 22, 7
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju