Paklausīt ieklausoties 

Gundega Puidza, Čikāgas Ciānas draudzes mācītāja

Tā vien šķiet, ka laiks, kurā mēs zināmā mērā esam iesprūduši, uzdod daudz vairāk jautājumu, nekā sniedz atbilžu. Protams, ka, ar viedu skatu raugoties uz pasaulē notiekošo, arī atbilžu netrūkst, bet iespējams, ka tās nav tik viennozīmīgas, vismaz ar “neapbruņotu aci” skatoties. Katrā ziņā šis laiks pieprasa vairāk sauju pacietības, nekā mums šķita esam, šķipsniņu vairāk vieduma, nekā bijām pieraduši, un kādu dziļāku kārtu tālredzības nekā agrāk. Šim laikam ir gan savs vēstījums, gan sava loma. Kāda? To reizēm pat negribas atzīt.

Jautājums par paklausību Covid–19 ēras laikā ir gan aktuāls, gan grūts vienlaikus. Mēs jau katrs kaut kā reizēm klusītēm pašmaucamies, nu tā mazliet, tā nemanāmi, lai atvieglotu jau tā samezgloto ikdienas dzīvi. Tādēļ jautājums par paklausību, noteikumiem, likumiem, kārtību, pavēlēm un nosacījumiem lika domāt mēnešiem ilgi un šķita, ka nedevās rokā. Tāpēc vairāk laika nācās veltīt vārdam “paklausība”, no kura izrietēja dažādas atziņas.

Klausīt — kam? Tas ir bijis un vēl arvien paliek grūts jautājums. Par to tiek runāts un rakstīts gan zinātniskās publikācijās, gan politiskās aprindās, gan, protams, arī reliģiskās slejās. Mūsu draudzes padome, liekot roku uz sirds, var teikt, ka esam bijusi ļoti paklausīga draudze, ne tikai ievērojot maksimālo, cilvēcīgi iespējamo piesardzību jau no pandēmijas pasludināšanas sākuma, bet arī, drošības pasākumiem tiekot mīkstinātiem, paliekot uzmanīgākiem, nekā apkārt tika novērots. Līdz ar to šķiet, ka pārkāpt noteikumus mums nebija iespējams. Atbildība pret ikvienu draudzes cilvēku, kas jautāja, centās noskaidrot, uzzināt un pārliecināties par draudzes gaitu, lika diskutēt biežāk un meklēt risinājumus krietni vien intensīvāk nekā citkārt. Tādēļ “klausīt” šeit varētu vilkt paralēli ar “ticēt”. Ticēt — kam? Dieva apredzībai, ka pat pēc neziņas, nošķirtības un vientulības, zaudējuma un sāpēm, ciešanām un atvadām viss notiek svētības zīmē.

Klausīties — sarunās ar savu sirdi, arī draudzes padomē, tāpat kā draudzes locekļos, viņu raizēs, rūpēs un idejās. Šajā laikā padomes darbs ar regulārām virtuālām diskusijām ir bijis būtiski nozīmīgs draudzes dzīves turpināšanā. Klausīties vienam otrā — varbūt tā ir atkal no jauna atdzimtspējīga vērtība, kas tiecas iznirt no virspusējības laikmeta.

Uzklausīt — protams, Slimību profilakses un kontroles centra (Amerikā — CDC) ieteikumus un vadlīnijas, tādējādi arī solidarizējoties ar sabiedrību vienotā sadarbībā, pat tad, ja nesakrīt viedokļi jautājumos par vīrusa izcelsmi un apkarošanas veidiem. Spēja uzklausīt — tā šodien ir dārga pērle, kurai šajā dzīves periodā ir nenosakāma vērtība.

Ieklausīties — Dieva Vārdā, brīvajā laikā, klusumā, kas mums bijis dots vairāk nekā sagaidījām, un varbūt sākumā nezinājām, ko ar to iesākt. Tam ir un paliek dievišķs iemesls. Dieva Vārds caur klusumu runā skaidros teikumos un nepārprotamās frāzēs. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ieklausīšanās ir daļa no kopējā paklausības jēdziena.

Klaušināt — prasīt zinošu cilvēku viedokļus, meklēt atbildes tālāk par sociālajiem avotiem ar gatavām klišejām vai receptēm. Jo pat zinātne, kā esam jau paguvuši atzīt, šajā laikā nezina gluži visas atbildes, viena daļa sagaidāma vēl pēc gadiem. Klaušināt arī speciālistus, kas nekautrējas atklāt savu viedokli un izteikt savas prognozes. Jo klaušināt nozīmē dzīvot līdzi, augt un attīstīties kopā ar šo laiku.

Klusēt — kad nav ko teikt vai kad nav sava viedokļa. Klusēt bieži vien arī tad, kad triumfē citādāki viedokļi, jo klusēšana var izrādīties par daļu no dievbijīgas pazemības. Klusēt gudri, krājot savas atziņas un ieskatus, tāpat arī izdzīvojot ar patiesu mīlestību to laiku, kas mums dots — neierasts un atšķirīgs no iepriekšējā.

Paklau! — ko saka tava sirds! Vai ir pienācis laiks atgriezties dievnamos vai
vēl tomēr palikt mājās? Bet noteikti paklausies, jo klausīšanās ir tā būtiskākā paklausības jēdziena daļa. Paklau! — uz ko tieši tevi aicina Dievs! Paklau! — caur kādu Bībeles rakstu vietu vai pat tikai vienu vārdu Viņš tevi uzrunā un iedrošina! Šis laiks pieprasa jaunas spējas klausīties un jaunu drosmi paklausīt.

Jau otro gadu pēc kārtas radošā manierē esam mācījušies jaunus saskarsmes veidus un centušies sataustīt to pulsu, pa kuru rit draudzes dzīves perspektīvas. Tas mūs — ticīgos — ir mācījis kļūt gudrākiem, pazemīgākiem, iecietīgākiem, saprotošākiem un spējīgākiem izprast citam citu. Tāpēc paklausība vada mūs uz mieru sevī par izvēlēm, ko, šī laika mudināti, izdarām.

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju