Pandēmija — pasaules kliedziens
Dr. Aiva Rozenberga–Drummond, mācītāja, LELBA Austrumu apgabala vikāre
Mēra laiki, spāņu gripa… Zinātnieki apgalvo: attiecībā uz pandēmijām jautājums nav par to, vai tās būs, drīzāk — kad tās būs. Un mēs dzīvojam laikā, kad šis “kad” ir tagad. Šī pandēmija ir katalizators, kas atklāj pasaules, valstu, struktūru un sistēmu vājās vietas, parāda, kas nestrādā. Kā uz delnas kļūst redzams, kuri ir vismazāk aizsargāti gan no pašas slimības, gan no tās izraisītajām sekām, — tie ir cilvēki, kas dzīvo nabadzībā, cilvēki ar īpašām vajadzībām, viena vecāka ģimenes un bērni, gados veci cilvēki, bezpajumtnieki, bēgļi, migranti, sievietes… ikviens, kas kādu iemeslu dēļ ir marginalizēts, cieš visvairāk, ir vairāk pakļauts traumām un stresam. Šīs ciešanas izpaužas dažādos līmeņos — ekonomiskajā, ekoloģiskajā, sociālajā, veselības un labklājības. Šajos ārējos līmeņos notiekošais ir cieši saistīts ar norisēm emocionālajā un garīgajā līmenī: tuvinieku zaudēšana, sēras un bezpalīdzība, kas izriet no liegtas iespējas atvadīties no tuviniekiem; miršana vientulībā, pieskārienu un komunikācijas bads; zaudēta drošība un patvērums; padziļināta nabadzība, nevienlīdzība, izstumšana, diskriminācija; bezdarbs vai darbs bīstamos apstākļos; nepietiekams uzturs; ierobežoti resursi un pieeja tiem, padziļināta izolācija un vientulība, stress un depresija, nemiers; vardarbības lielāka iespējamība; padziļinātas atkarības un nedrošība. Visdažādākie ciešanu slāņi!
Lai gan pandēmija samazinās, tās sekas izjutīsim vēl gadiem ilgi, kā tas bijis arī iepriekšējo pandēmiju laikos. Īpaši tas attiecas uz cilvēkiem, kuri tiešā veidā saskaras ar pandēmiju un tās sekām, piemēram, uz medicīnas un sociālās aprūpes personālu, visu līmeņu aprūpētājiem un saslimušo piederīgajiem. Gaidīt ko citu būtu nepamatoti. Un, jā, mēs esam noguruši un gribam atgriezties normālā dzīvē. Taču jautājums — kā to darīt, neignorējot, ka pandēmija ir pasaules kliedziens… kliedziens pēc uzmanības, pēc tā, lai pamanām un sadzirdam, kas nestrādā, kas nav normāli un cik daudziem šāda atgriešanās vispār nav iespējama.
Visas šīs pandēmijas izraisītās vai padziļinātās problēmas, tostarp dzīve hroniskā stresā un nemierā, ir potenciāli dziļi traumējošas. Ne velti šajā laikā īpašu uzmanību izpelnās pētījumi, resursi un sarunas par traumām un līdzcietību. Vienā no šādiem pētījumiem (Rebecca Bailey, Deborah Dana, Elizabeth Bailey and Frank Davis) uzsvērts: “Kad cilvēki ir nemitīgā stresā, rodas pārrāvums viņu spējā komunicēt, un tas var apgrūtināt jebkādas palīdzības saņemšanu. Bieži vien šādā situācijā iesaistītie īpaši saasināti uztver jebkādu potenciālo apdraudējumu, izturas cits pret citu ar īpaši paaugstinātu reaktivitāti, un neviens nejūtas droši.”
Diemžēl lielākoties cilvēki neapzinās, ka tas, kas ar viņiem un apkārtējiem notiek, ir saistīts ar traumu, tādēļ cenšas tikt galā ar simptomiem un to sekām, nevis ar pašu traumu. Pieminēšu tikai dažas iespējamās traumas izpausmes: apjukums, garastāvokļa maiņas, bezmiegs, murgi, intereses zudums, izolēšanās, ieraušanās sevī, dzīvošana kā miglā, milzīgs nogurums, fiziskas sāpes, bailes, nespēja just emocijas, depresija, hronisks nemiers, uzvilktība, aizkaitināmība, dusmas, vainas izjūta, kauns, nemiers.
Traumu pētniecība un dziedināšanas prakse sniedz noderīgu perspektīvu, kas ne vien palīdz izprast notiekošo, bet arī iesaka, kā palīdzēt cilvēkiem, kuri saskaras ar traumu. Taču vispirms ir svarīgi ieskicēt, kas tad īsti ir trauma. Tas ir vienreizējs vai ilgstošs notikums, kas izraisa mūsos dziļas bailes, nedrošību, stresu, nemieru un samazina saskarsmes spēju, jo aktivizē mūsu aizsardzības, izdzīvošanas sistēmu. Tā savukārt nosaka mūsu domāšanas un uzvedības “musturus”, piemēram, paralizējošu sastingumu, apātiju, norobežošanos, saspringtību, pārlieku drudžainību, neuzticēšanos, aizdomīgumu, konfliktēšanu. Visi šie “musturi” ir virzīti uz atsvešinātību un nošķirtību gan sevī (nošķirtība starp prātu, emocijām un ķermeni),gan attiecībās ar apkārtējiem un Dievu. Šī nošķirtība var izpausties kā depresija, atkarības, līdzatkarība, agresija, somatiskas un psiholoģiskas saslimšanas. Raugoties no traumu teorijas perspektīvas, šīs izpausmes redzamas kā saprotama atbilde uz traumu kā dabisku un automātisku pašaizsardzības veidu, kas dod īslaicīgu mierinājumu. Piemēram, atkarības palīdz emocionāli izdzīvot, bet nesniedz ilgtermiņa risinājumu un izraisa papildu ciešanas. Kāpēc to ir svarīgi zināt? Jo tas palīdz saredzēt cilvēku rīcību un dzīves “musturus” ar izpratni, pieņemšanu un līdzcietību, nevis ar nosodīšanu, vainošanu, kaunināšanu, sodīšanu un atstumšanu, kas tikai padziļina izolējošo aizsargsistēmu radītos uzvedības modeļus. Diemžēl tieši šāda negatīva pieeja nereti vērojama daudzās jomās, sākot ar audzināšanu ģimenē, politiku, likumdošanu, izglītību, medicīnu, sociālā darba uncietumu sistēmām un beidzot ar reliģisko audzināšanu un teoloģijas dogmām.
Traumu pētniecība palīdz saredzēt, ka risinājumi un dziedināšana sākas ar drošības atjaunošanu, kas no jauna aktivizē regulējošo, uz saskarsmi virzīto nervu sistēmas darbību. Un šis drošības avots ir drošas, pieņemošas, līdzcietības pilnas attiecības ar sevi, Dievu un līdzcilvēkiem. Faktiski jau tas nav nekas jauns, tikai zinātniskā valodā pausta Evaņģēlija esence. Traumu pētniecības sniegtais ieguvums ir detalizētāka izpratne un praktiski soļi, kā piepildīt Evaņģēlija aicinājumu.
Atgriežoties pie traumas, svarīgi uzsvērt, ka tas, kas vienam izraisa traumu, citu atstāj neskartu, un tas, kas vienam sniedz drošību, kādam citam nepalīdz. Mēs nevaram uzminēt, kāda būtu vislabākā pieeja katram cilvēkam, taču varam izturēties ar iekšēju priekšnostādni un vēlmi radīt drošību un izzināt, kas rada drošību konkrētajam cilvēkam. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Tāpēc, ka neiropsiholoģijas pētījumi (S. Porges et al) apliecina: mierīga, drošību radoša otra cilvēka klātbūtne ir izšķiroši svarīga, lai cilvēks, kura domāšanu un uzvedību nosaka neregulētā, uz pašaizsardzību un norobežošanos orientētā nervu sistēmas daļa, varētu sākt justies drošāk. Kad tas notiek, aktivizējas viņa regulējošā nervu sistēmas daļa, kas veicina tādu domāšanu un uzvedību, kuras pamatā ir saskarsme, komunikācija un radošums. Tikai no šādas pozīcijas cilvēks spēj meklēt veselīgus risinājumus savām problēmām. Piemēram, ja traumu piedzīvojis bērns vai pieaugušais jūt stresu, ir nobijies un dusmīgs vai agresīvs, palīdzēt var cilvēks, kurš nāk ar mieru un sapratni, nenosoda un nevairo cilvēka stresu. Diemžēl bieži vien cilvēki, kuri jau tā izjūt lielu stresu, sastopas ar sašutumu, dusmām, naidu un atstumšanu: “nu kā var tā uzvesties”, “cik nesmuki!”, “žagarus nav redzējuši”, “vajag taču savākties”, “pilnīgs ārprāts”, “jucis, vai?”, “galīgi nenormāla”. Turklāt šī reakcija var kalpot kā signāls, ka šis sašutums arī nāk no stresa, neregulēta aizsardzības stāvokļa un nespējas pieņemt realitāti. Pētījumi rāda, ka nenosodīt otru ir vieglāk, ja saredzam un pieņemam sevi līdzīgā situācijā un saprotam, ka cilvēkam (sevi ieskaitot) stresā ir mazināta kapacitāte rīkoties citādi — šībrīža uzvedība ir labākais, uz ko cilvēks ir spējīgs ar sev pašlaik pieejamiem iekšējiem resursiem. Bet to var potenciāli mainīt ar mierīgu klātbūtni.
Arī pandēmijas un pēcpandēmijas laikā ir labi, ja spējam piefiksēt brīžus, kad atrodamies neregulētā aizsardzības stāvoklī (piemēram, tikko par mata tiesu izvairījāmies no avārijas vai sastrīdējāmies ar mājinieku), pieņemt, ka šāda reakcija ir pilnīgi normāla, un meklēt risinājumu, kas palīdz atgriezties regulētā, mierīgā stāvoklī. Šo pāreju var veicināt pavisam vienkārši paņēmieni, piemēram, dziļa ieelpa un izelpa, kustības, ķermeniskas darbības (uzlikt roku sev uz sirds vai vaiga, apskaut sevi), paskatīšanās pa logu uz koku, pastaiga dabā, patīkama mūzika. Svarīgi arī izzināt, kādas garīgās prakses palīdz būt saskarsmē ar Dievu un kuras, gluži pretēji, raisa nemieru. Tāpat der apzināties, kuru cilvēku klātbūtne palīdz justies drošiem, bet kuru klātbūtne izraisa nemieru. Tad var apzināti izvēlēties regulāri uzturēt klātienes vai neklātienes kontaktus ar cilvēkiem, kas ir mūsu miera ostas.
Kad jau esam regulētā stāvoklī, varam sev jautāt: kā es varu nodrošināt regulējošu, mierīgu klātbūtni citiem, īpaši laikā, kad tik daudzi cieš no pēctraumu stresa, izolācijas un vientulības, nespēj lūgt palīdzību vai to saņemt. Kā saglabāt mieru, ļaujot citiem just to, ko viņi jūt, arī tad, kad tas ir grūti? Kā būt atvērtiem un izzināt, kas otram palīdz (mēs nevaram pieņemt, ka to zinām)? Vispirms mums iekšēji jāatgriežas savā miera vietā, lai varētu komunicēt ar citiem no šīs pozīcijas. Ja pasakām vai izdarām kaut ko, kas otram nepalīdz atgriezties regulētā stāvoklī, varam to mierīgi piefiksēt, piemēram, sakot: “Redzu, ka tas, ko es saku/daru, tev nepalīdz. Mēģināsim citādi!”
Pasaulei ir vajadzīgas miera ostas. Mēs katrs varam sev pajautāt: kas man palīdzētu apzināti praktizēt līdzcietību un pieņemšanu, radīt un vairot drošību savā apkārtnē un ikdienišķās situācijās, braucot ar automašīnu, stāvot garā rindā vai runājot ar telefona operatoru? Jo pirmais solis atbildē uz pasaules kliedzienu ir miers un līdzcietība pret sevi un citiem.
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju