Jo tu esi pie manis
Dr. Ilze Ķezbere–Härle, mācītāja, Štutgartes Senioru rezidences “Augustinum” garīgās aprūpes vadītāja
Un pēkšņi viss bija citādi — klātienes dievkalpojumi atcelti, apmeklējumi slimnīcās ierobežoti, tuvinieku apciemojumi veco ļaužu mītnēs aizliegti. Tā sākās pandēmijas laiks Vācijā. Viena no sāpīgajām tēmām — mirstošo pavadīšana un bēres. Daudz ko var aizvietot vai pārcelt, miršanu nē. Atvadīšanos no mirstošā arī nē. Un tā mācītāju garīgajā darbā sāka iezīmēties uzsvars uz starpnieka un vēstnieka uzdevumiem. Pa telefonu mani arvien biežāk sasniedza lūgumi apmeklēt tuviniekus, pateikt atvadu vārdus, lūgt piedošanu vai tikai pasveicināt.
Par trim cilvēkiem, kurus skāra pandēmija nāves ēnā, pastāstīšu tuvāk. Tās ir piezīmes no manas darba dienasgrāmatas, kuru šis dīvainais laiks ierakstījis manā sirdī.
Anita Jaunzeme*, mūsu nama ilggadēja iemītniece, ir ievietota vienā no lielākajām Štutgartes slimnīcām. Viņas māsa Kristīne zvana man no Beļğijas un lūdz, lai slimnieci apmeklēju. Kristīne pati nevar atbraukt, jo pandēmijas dēļ ir pārtraukti lidojumi uz Vāciju. Kā mācītāja es drīkstu apmeklēt slimnieci paliatīvajā nodaļā. Istabiņā ir divas gultas, viena no tām tukša. Dīvaina pamestības sajūta. Aiz sienas kāds slimnieks sauc pēc palīdzības. Jaunzemes kundze guļ gultā aizvērtām acīm pavisam nekustīgi. Zinu, cik plašs ir viņas ğimenes un draugu loks Vācijā un tālu aiz tās robežām. Bet šeit mēs esam tikai divas vien. Nododu viņai sveicienu no Kristīnes un lūdzu “Mūsu Tēvs debesīs”. Tad lasu 23. psalmu: “Tas Kungs ir mans gans…” Un ar īpašu spēku atskan mierinājuma un paļāvības vārdi: “Pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos, jo tu esi ar mani…” (4) Šobrīd pie slimnieces esmu es, taču arī man drīz būs laiks iet projām. Kas būs pie viņas? Labais Gans. Dievs Kristū, ar kuru Jaunzemes kundze visu mūžu kopusi attiecības un uzkrājusi lielu pieredzes bagātību.
Kristus būs šeit viņas nāves stundā. Es svētīju Jaunzemes kundzi un dziedu Ziemassvētku dziesmas. Slimnieces vājā, smalkā sejiņa iegūst koncentrētu, saspringtu izteiksmi. Zinu, ka esmu viņu sasniegusi. Tad atvados un uzticu viņu tam Kungam.
Pandēmijas ierobežojumi turpinās, un Jaunzemes kundze aiziet mūžībā. Gaidām, kad situācija uzlabosies un Kristīne varēs ierasties Vācijā. Vairākus mēnešus Anitas urniņa glabājas apbedīšanas birojā. Beidzot Kristīne ar smagu sirdi lūdz izdarīt apbedīšanu bez viņas. Tā nu kādā vējainā, betgaišā pēcpusdienā mazā radu pulciņā guldām urniņu zemes klēpī. Vienam cilvēkam ir atļauts dziedāt. Es izvēlos Jūlijas fon Hausmanes dziesmu: “Pie rokas ņem un vadi, / Kungs mani pats, / Līdz beigsies mūža gadi / Un gaišs būs skats.” Jā, gaišums paliek par spīti visam: “Jo tu esi pie manis, Dievs, manā dzīvē, manā nāves stundā un Tavā mūžībā.”
Mūsu iedzīvotājas Madara Lapas veselības stāvoklis manāmi pasliktinās. Pandēmijas situācija ir kritiska, un tuvinieku apmeklējumi aizliegti. Taču izņēmuma kārtā ir atļauts vienam radiniekam Lapas kundzi regulāri apmeklēt. Ğimenei ir jāizlemj, kurš tas būs — dēls Miķelis vai meita Liene. Miķelis dzīvo tuvāk Štutgartei un var biežāk ierasties pie mātes, tāpēc izvēle krīt uz viņu. Atšķirībā no Lienes Miķelis pēdējos gados māti reti kad apciemojis. Neesot iznācis laika. Tagad Madaras dēlu es bieži satieku ceļā uz viņas istabiņu. Reiz mums iznāk gara saruna uz kāpņu telpas balkona. Miķelis stāsta man gan par māti un savām attiecībām ar viņu, gan par savām paša problēmām darbā. Runājam par ticību Dievam un jūtam, kā padziļinās savstarpējā uzticēšanās. Miķelis atzīstas, ka pandēmijas laiks viņu esot piespiedis pavadīt laiku kopā ar māti. Un viņš par to esot pateicīgs. Daudzas lietas tagad esot izrunātas un savestas kārtībā.
Pamazām Lapas kundzes veselības stāvoklis uzlabojas. Vairākas reizes satieku Miķeli, stumjam Lapas kundzi riteņkrēslā uz parku. Un tad negaidīta sēru vēsts — Miķelis ir nomiris no sirdslēkmes. Cik neizprotamas lietas notiek šajā laikā — ierobežojumi, kas daudziem ir par nastu, viņam nozīmēja iespēju sakārtot attiecības un atvadīties no mātes.
No medicīniskās aprūpes darbiniekiem saņemu vēsti, ka Rūdolfs Saulītis, viens no mūsu vēža slimniekiem, kuru nemaz tā īsti nepazīstu, guļ uz miršanas gultas. Kad ierodos pie viņa, izrādās, ka viņš mani itin labi pazīst no dievkalpojumiem, kurus pandēmijas laikā pārraidām pa senioru rezidences televīzijas kanālu. Saulīša kungs ir liels mūzikas mīļotājs, pianista dēls. Plauktos rindojas diski ar izcilu komponistu skaņdarbiem.
Pats savu ğimeni viņš nav nodibinājis, bet uz galdiņa pie gultas goda vietā ir fotogrāfija ar radiniekiem no Minhenes, kuri visi ir profesionāli mūziķi. Pirmajās sarunās Saulīša kungam vēl ir spēks stāstīt par savu dzīvi. Runājam par Dievu un par mūziku. Vienā no mūsu pēdējām sarunām pievēršamies G. F. Hendeļa oratorijai “Mesija”. Mana sprediķa teksts nākamajā svētdienā ir teikums no Ījaba grāmatas: “Es zinu, ka mans Glābējs dzīvs.” (19:25) Hendeļa oratorijā šis teksts ir pamatā brīnišķīgai ārijai. Man tā noteikti jādzird. Klausāmies lielisku ierakstu, un Saulīša kunga seja laimē staro — to panāk vārds un mūzika! Taču viņa veselības stāvoklis strauji pasliktinās. Pēc trim dienām Saulīša kungs mirst. Ir saulains pavasara rīts, pa atvērto logu dzirdamas strazdu dziesmas. Es sēžu pie Saulīša kunga gultas un turu viņa roku savējā. Skan Hendeļa ārija. Pie šīs mūzikas Saulīša kungs aiziet Dieva mierā.
Pandēmijas situācija pamazām uzlabojas, un mēs drīkstam noturēt izvadīšanas dievkalpojumu ar nedaudz dalībniekiem. Rūdolfa Saulīša radinieki no Minhenes atskaņo Hendeļa āriju “Es zinu, ka mans Glābējs dzīvs”. Cik dižena un personīga vēsts!
Pandēmija man un daudziem citiem ir likusi par jaunu atklāt un mācīties pazemību un paļāvību. Pavisam pēkšņi viss var mainīties un pat ğimenes un draugu tuvums izpaliek. Cik svarīgi ir sirdī iekrāt dārgumus, ko rūsa nesaēd un kam kodes un zagļi nevar kaitēt, — Dieva Vārdu tekstos un mūzikā, kurā rast patvērumu un tuvību. “Pat ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad tas Kungs mani pieņems… Māci man, Kungs, Tavu ceļu… Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz to Kungu!” (Ps 27:10, 14)
Jā, lai mācāmies! Ne tikai pandēmijas un ārkārtas situāciju dēļ, bet arī ikdienas un pašas dzīvošanas dēļ. Mēs nebūsim vieni. Nekad.
* Personu vārdi izmainīti.
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju