Līdzības un metaforas mākslā
Dr. Urzula Glienecke, teoloģe, tēlniece
Šobrīd mēs dzīvojam neparastā un sarežģītā laikā. Covid–19 pandēmija, karantīna un pašizolācija, strādāšana un mācības attālināti un dažādi sociālie ierobežojumi. Daudziem tam vēl klāt nāk neziņa par nākotni, bailes, bažas un satraukums par kopējo situāciju. Un tā ir nopietna — daudzi cilvēki zaudē darbu un ienākumus, tuviniekus, veselību vai pat dzīvību. Nedrošība, nospiestība, izolācija, vientulība, kontaktu, tuvības un sadraudzības trūkums un pat bezcerība raksturo šo laiku.
Daudzi cilvēki pirmo reizi dzīvē apzinās dzīves, dzīvības un arī paši savu trauslumu. Kā to izteikt mākslas valodā? Šeit daži piemēri:
Jā, situācija ir nopietna, reizēm pat drūma, bet tā nav bezcerīga. Arī tad, kad mums pašiem liekas, ka problēmas samilzušas pārāk lielas, ka tās ir neatrisināmas, ir cerība. Zinātnieki un mediķi nenogurstoši strādā pie jaunām metodēm, kā glābt dzīvības, kā ārstēt saslimušos, kā pasargāt ar vakcīnām. Un pavisam sīkas lietas, kas pirmajā brīdī šķiet nenozīmīgas, var nest pārmaiņas, var dot cerību. Kā mazā sinepju sēkla Marka evaņģēlija līdzībā tās var uzzaļot, augt un kuplot: viens laipns vārds, viens smaidsdraugam vai svešiniekam var nozīmēt ļoti daudz, var dot spēku atkal celties un iet tālāk.
Pašreizējā krīzē par spīti grūtībām visā pasaulē mums apkārt dīgst līdzjūtības, solidaritātes, laipnības asniņi — tāpat kā dabā briest jauni pumpuri un dzinumi. Ķīna un Krievija nosūtīja zāles, maskas un ārstus uz Itāliju. Berlīnes iedzīvotāji uz parku žogiem karināja pārtikas un vitamīnu maisiņus, ko bezpajumtniekiem paņemt pandēmijas laikā.
Mainās skatījums un izpratne par lietām sabiedrībā: cilvēki, kurus iepriekš sauca par nekvalificētiem strādniekiem, tagad tiek uztverti kā svarīgi darbinieki, — viņi ir tie, kas ikdienas dzīvi un valsti satur kopā ar tādām vienkāršām lietām kā grīdas mazgāšana, apkopšana, produktu sagāde un papildināšana veikalos utt. Gaisa piesārņojums daudzviet ir samazinājies, jo mēs tik daudz vairs nevajadzīgi neceļojam (kaut gan gaisa kvalitāte diemžēl nav uzlabojusies tik, cik varētu, jo lielās rūpnīcas un uzņēmumi turpina piesārņot). Daba atkopjas un atjaunojas, kanāli Venēcijā kļuvuši daudz dzidrāki, nekā tie jebkad bijuši mūsu mūža laikā, un tajos atgriežas zivju bariņi. Mēs redzam vairāk savvaļas dzīvnieku, jo beidzot manāmi labākas dabas aizsardzības, ierobežotu medību un uzlabotu biotopu rezultāti. Tas viss prasa laiku, bet daba atjaunojas, tās rētas dzīst. Mēs varam mācīties no šī laika un saglabāt tā labās, noderīgās lietas.
Kā tēlniecei ar garīguma un teoloģijas fokusu man jājautā: kur visā šajā ir Dievs? Kur ir Jēzus? Dievs ir cerībā, šajās pozitīvajās parmaiņās. Un Dievs ir blakus grūtībās “vēl tuvāk mums, nekā paša elpa”, kā to izteic Jonas Komūnas liturģija.
Mūsu Dievs, tas Dievs, kuru pazīstam Jēzū, ir jauna sākuma Dievs. Dievs, kas paaugstina nabadzīgos, apspiestos, izstumtos un cietējus. Salauztie var atrast jaunu cerību un jaunu dzīvi.
Atklāsmes grāmatā ir apsolījums: “Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” (21:4)
Mūsu Dievs ir Augšāmcelšanās Dievs. Mēs esam Augšāmcelšanās ļaudis, Augšāmcelšanās kopiena. Baznīca nav ēka, kas bija pandēmijas laikā slēgta, mēs paši esam baznīca. Mēs esam vienoti, kopā pat tad, kad esam fiziski šķirti. Un Dievs ir ar mums visur, kur mēs atrodamies, un iet mums blakus cauri šai krīzei. Viens no lielākajiem apsolījumiem ir Dieva valstības atnākšana — un mēs esam daļa no šī apsolījuma. Dieva valstība sākas šeit un tagad — katrā laipnā vārdā, katrā labdarīgā darbā.
Un kur ir Jēzus?
Jāņa evaņģēlija 20. nodaļā stāstīts, kā mācekļi baiļpilni bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm — gluži kā mēs karantīnas laikā. Jēzus nāca, stājās viņu vidū, teica: “Miers ar jums!” Viņš rādīja tiem savas rētas, savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami.
Mācekļi atradās slēgtā telpā, jo viņiem bija bail. Iespējams, ka arī mēs pandēmijas laikā baidāmies, bet mēs neesam vieni un atstāti. Mēs esam saistīti cits ar citu pat tad, ja esam šķirti, un Jēzus ienāk pie mums un uzrunā mūs daudzos, dažādos veidos — sirsnīgā e–pastā no drauga, garāmgājēja smaidā, mākslā, dabas atdzimšanā, grāmatā, mūzikā. Pat vēl vairāk: Kristus nepaliek kapā aiz akmens bluķa. Mēs viņu tur neatradīsim, kaps ir tukšs. Kristus nav ieslēgts aizvērtajās baznīcu ēkās. Viņš noliek līķautu un apliek priekšautu kopā ar tiem, kas nomazgā nāvējošo vīrusu no slimnīcu grīdām un galdiem. Viņš kopā ar medmāsām uzvelk halātu un rūpējas par slimajiem. Viņš dod spēku viņu nogurumā. Viņš elpo ar tiem, kam trūkst elpas, un dod viņiem cerību. Kristus ir blakus tiem, kuri ievelk pēdējo elpu. Un aizgājušie ir kopā ar viņu mūžīgi — loloti, žēlastībā turēti un mīlēti.
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju