Radīt tandēmā ar Radītāju
Valdas Lutiņas intervija ar komponistu Pēteri Vasku
Komponists Pēteris Vasks atzīst, ka pandēmijas mājsēde viņu nekādi nav ietekmējusi, tāds dzīves ritms ir viņa ikdiena, jo mūzikas radīšanas process ir vienpatīgs. Laimīgā kārtā Covid–19 izslimots vieglā formā, un tā jau ir pagātne. Tagad atsākas aktīvāka mūzikas dzīve un ārzemju braucieni. Pēteris Vasks ir zināmākais Latvijas komponists pasaulē un arī iecienīts autors ārpus Latvijas mītošajiem latviešiem.
Kādi ir jūsu ieguvumi pandēmijas laikā?
Strādāju un auklēju savus gara bērnus. Tik daudz kas pandēmijas gadā ir redzēts Latvijā, un tas rada milzīgu prieku. Kas var būt skaistāks par dzimto zemi! Šis laiks ir arī ļoti svētīgs cilvēkiem.
Skatījos un klausījos diezgan daudz straumēšanas koncertus. Kaut arī mūziķi spēlēja tukšās zālēs, bet šāds variants arī bija lielisks. Mūzika ir mīlestības profesija — jāmuzicē kaut vai ierakstā.
Vai jūsu mūzika arī skanēja šajos koncertos?
Norvēģijā Bergenas orķestris spēlēja manu mūziku trīs vakarus pēc kārtas, piedaloties nelielai publikai. Bija arī citi koncerti. Vari sēdēt mājās un skatīties, un priecāties. Klātbūtnes sajūta gan atšķiras.
Cik daudz jums dod klusums, ar to nedomājot dabas skaņas?
Klusums ir ieiešana sevī, tuvošanās Radītājam, un tas ir starta stāvoklis. Man ļoti patīk dzīvības pilnais klusums pavasarī un vasarā, kad visapkārt skan putnu balsis. Dzeguze tik skaisti kūkoja, ka iespaidojos un uzrakstīju opusu ar diviem nosaukumiem — “Pavasara elēģija” un “Dzeguzes balss”. Dzeguze kūko sākumā, vidū un beigās.
Daudzi visu laiku dzīvo fona trokšņos…
Tas ir briesmīgi, ka visu laiku kaut kas skan. Visur, visur! Pieļauju, ka cilvēki baidās no klusuma, pēkšņi tad jūtas kā apmulsuši. Tad var sākt domāt… Lai Dievs dod, ka cilvēki saprot, ka kaut ko dara aplam, un tad klusumā ieej sevī, bet tur nekā nav…
Mūzika kā vienīgais mākslas veids ir klātesoša gandrīz katrā mūsu dzīves situācijā.
Domāju, ka nevienam komponistam nepatīk, ja viņa mūzika ir fons. Tā ir mana ideālā attieksme pret mūziku. Ir cilvēki, kas klausās Latvijas Radio 3 “Klasika”, un viņi nesēž un tikai neklausās, tā ir fons. Bet tā ir garīga, pozitīva, mīlestības enerģija. Lielākoties fona mūzika ir dīvaina, sava veida dzirdes narkotika.
Jūsu mūziku iet klausīties spēciāli.
Koncerts ir kā muzikāls dievkalpojums. Tam vajag pieslēgties pa īstam. Ja komponists ideālā variantā savā darbā ir ielicis maksimumu mīlestības enerģijas un arī mūziķi spēlē ar tikpat lielu atdevi, bet klausītājs ir vienaldzīgs un apātisks, tad ir skumji. Uzskatu, ja tā mūzika, kas tajā brīdī skan, tevi neuzrunā, tad tā nav tava mūzika.
Kad jūs koncertos klausāties savu mūziku, vai izdzirdat arī kaut ko jaunu?
Tā ir ļoti interesanta lieta. Komponistam tas ir skaists pārsteigums izdzirdēt skaņdarba atskaņošanā jaunas nianses, ko ienesuši mūziķi. Un tad tu brīnies — jā, tā ir mana mūzika, bet, redz, ko viņš tur saklausījis. Daudzkārt esmu bijis pārsteigts un gandrīz vienmēr pozitīvi. Tā ir tāda brīnišķīga brālība starp mūziķiem, komponistiem, kad satiekamies vienā skaņdarbā un cenšamies darīt pasauli labāku. Mūzikas valoda ir visaptveroša visur.
Kur slēpjas mūzikas brīnums?
Tas arī man kā komponistam ar ilgstošu pieredzi ir grūti izskaidrojams ar racionālu prātu. Mūzikas radīšanas procesā ir daudz racionālu lietu — ir jābūt pamatīgam zināšanu slānim. Mūzika ir abstrakta lieta — skaņa, kas pārvērsta loģiskā sistēmā. Ja raksti kādu lielu formu, tad jāveido partitūra, kas katram mūziķim orķestrī būs jāspēlē.
Domāju, ka mūzika ir Dieva balss. Var kaut ko skaidrot, bet līdz galam tam kodolam netiec klāt. Tajā pašā laikā esmu ļoti piesardzīgs pret atsevišķu kolēģu teikto, ka viņiem visu kāds no augšas nodiktē. Tā ir ļoti slidena tēma. Protams, ir bijuši ģēniji, kuri uzreiz rakstīja tīrrakstā, piemēram, Bahs un Mocarts.
Uzskatu, ka mūzikai jāatgādina par to, ka ir kāda cita dimensija, cita pasaule, ko skrienot nesadzirdam.
Kā dzīves harmoniju var veicināt mūzika?
Kad biju krietni jaunāks, tad vienu brīdi šķita, ka mūzika cilvēkus tā kā ieaijā, bet pasaulē notika daudz traģisku notikumu un man gribējās cilvēkiem teikt: neguliet, mostieties. Un tad attiecīgi arī mūzika bija tumšāka, dažreiz pat agresīvāka. Pamazām dramatisms gāja mazumā un tuvojos tam, ka, ja arī skaņdarbā ir tumsas brīži un drāmas, beigās cenšos parādīt ceļu. Tu nedrīksti rakstīt mūziku, ja stāsti par pasaules skumjām un traģēdijām, bet nevari dot alternatīvu. Beigās ir jāparāda gaismas ceļš, kāpēc klausītāju aicinu sekot man.
Mans tēvs bija mācītājs. Viņa sprediķi bija ļoti spēcīgi un pārliecinoši. Es arī cenšos tā uzrunāt savā darbā. Neaizmirstiet, ka mēs esam viena Radītāja brīnišķīga projekta sastāvdaļa! Ir pārejošas lietas, bet ir mūžīgas vērtības. Un par tām gribas stāstīt un atgādināt.
Jums ir arī garīgā mūzika tradicionālā izpratnē.
Man ir diezgan daudz tādu skaņdarbu. Kara laikā mani vecāki nonāca Aizputē, tur piedzimu, baznīcā izaugu, savas pirmās kompozīcijas rakstīju ar garīgu dzejnieku tekstiem. Kaut ko arī nodziedāja baznīcas kori. Tad kādu laiku garīgos tekstus nelietoju. Mans tēvs un māmiņa ļoti mīlēja mūziku, mums bija muzikāla ģimene. Tēvs man jautāja, kad uzrakstīšu savu mūziku Tēvreizei, lai var dziedāt draudze. Atteicu, ka neesmu vēl gatavs. Tēvs jau bija mūžībā, kad uzrakstīju — vispirms latviski, tad latīņu versiju. Pamazām latīņu teksti man kļuva ļoti tuvi. Uzrakstīju lielāku skaņdarbu “Dona nobis pacem”, pēc tam mesu, kura sākumā bija tikai korim, tad sekoja papildinājums ērģelēm un beigās vēl arī stīgu orķestrim. Tad man ir vēl virkne garīgo vokālo skaņdarbu ar latīņu tekstiem. Pēdējais jaundarbs “Angele Dei” tapa šopavasar — Dieva eņģeli, tu esi mans sargs. Rakstīt mūziku ir brīnišķīga kalpošana!
Kur ņemat iedvesmu?
Klusums kā lielais pirmsākuma brīnums. Man ir sava veida apmātība ar dabu, es nebeidzu priecāties par to. Amatciemā dzīvojot, no rīta abi ar Dzintru ejam uz Amatas upi peldēties — to es saucu par rīta dievkalpojumu. Tad otrs dievkalpojums ir vakarā — cits maršruts saulrieta laikā. Tas ir tas, kas man ir vajadzīgs.
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju