Mācītājs Leons Vīksne

Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros. Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to. (Mt 13:24, 31–32, 44–46)

Dzimis 1923. gada 22. decembrī Rīgā, Latvijā
Miris 2021. gada 14. martā, Kalamazū, ASV

Mācītājs Leons Vīksne savā dzīvē meklēja atbildi uz jautājumu, kas ir Debesu valstība. Kāda tā ir, kam tā ir līdzīga? Caur dzīves dažādiem posmiem viņš nonāca pie atbildēm un redzējumiem.

Leona pirmais vārds, ar kuru viņš ienāca šajā pasaulē, bija Dāvids. Tas bija vārds, ko viņam deva mamma Vilhelmīna, kura bija baptiste un ļoti stipra savā ticībā un tā arī audzināja savu vienīgo dēlu. Tikai paši tuvākie viņu tā mēdza saukt. Dāvids ebreju valodā nozīmē Dieva mīļotais. Iespējams, ka toreiz kā puika viņš nejuta, ka būs Dieva mīlēts un sargāts, un cauri gariem gadu desmitiem vadīts, Dieva lietots kalpošanā. Dāvids Bībelē ir dzejnieks, kas par Dievu, pasauli un sajūtām vislabāk var runāt caur dzeju, caur psalmiem, caur dziesmu vārdiem. Un Leonam bija līdzīgi. Caur dzejoļiem viņa sirds vienmēr runāja. Caur dzejoļiem, piemērotiem katrai dzīves situācijai, viņš izpauda savas dziļākās sajūtas — pateicību, domas, emocijas. Katram dzīves brīdim viņš varēja piemērot kādu pantu.

Pirms pāris gadiem, kad viņa mīļā Aina jau bija aizgājusi mūžībā, kādā vakarā, kad saule rietēja, viņš pa tālruni runāja ar kādu mūsu draudzes dāmu un savas sajūtas, skumstot pēc Ainas, izteica dzejas vārdos: “Gara diena, gara diena, pienāk vakars, nav neviena, ar ko mīļi parunāt.” Tā bija viņa dāvana. Ārēji viņš savas maigās sirds sajūtas baidījās izrādīt. Savas emocijas viņš tādēļ izrunāja dzejā.

Kad Leons man stāstīja par savu pirmo vārdu — Dāvidu, kas viņu biju pavadījis visu bērnību un jaunību, viņam acīs bija asaras. Šis vārds ietvēra tos brīžus, kad viņam Debesu valstība, Dieva valstība bija kā mātes klēpis, kā mātes rokas. Debesu valstība kā vecāku drošais nams, kurā tevi gaida atgriežamies, kur gaida tikai mīlestība. Debesu valstība kā mājas, kurās tu atnāc kā Dieva mīļotais. Jā, varbūt reizēm atnāc ar nobrāztiem ceļiem un elkoņiem, varbūt reizēm atnāc mājās ar sāpinātu, salauztu sirdi, bet tomēr — tu atnāc tur, kur kāds tevi paņem rokās.

Kopš Leons Vīksne 1949. gadā atnāca dzīvot uz ASV, neviens viņu par Dāvidu vairs nesauca. Viņš kļuva par Leonu. Tas bija dzīves posms, kad tu vēlies būt stiprs. Laiks, kurā sevi bieži bija jāpierāda, jāapliecina. Laiks, kad smagi jāstrādā, reizēm sevi jāsargā, jāaizstāv. Laiks, kad jāstāv un jākrīt par savām vērtībām. Laiks, lai saprastu, ko gribi darīt ar savu dzīvi. Mācītājs Leons, dzīvodams Detroitā, satika savu mūža draugu Ainu un 1951. gadā noslēdza laulību. 1960. gadā piedzima viņu dēls Edgars. Detroitas latviešu sabiedrībā mācītājs Leons bija viens no pirmajiem, kas dibināja Detroitas Sv. Pāvila draudzi, Detroitas Latviešu apvienību, Detroitas Latviešu skolu, kuru arī gadiem ilgi darbojās. Tur vajadzēja lielu gribu. Tur vajadzēja lielu apņēmību. Tur vajadzēja lielu darba sparu. Sava veida degsmi. Bieži vien, kad no mums daudz prasa, kaut ko iznāk arī upurēt. Paralēli strādājot maizes darbā par grāmatvedi, viss brīvais laiks tika dots latvietībai un tās uzturēšanai. Un man liekas, ka tajā laikā varbūt mācītājs Leons Dieva un Debesu valstību redzēja un piedzīvoja kā darbu tīrumā, kur tu sevi dod, kur tev sevis nav žēl. Kur tu neskaiti stundas un laiku, kas citiem dots. Kur tu gribi būt daļa no tā tīruma, kas zeļ, kas zied, kas nes augļus.

1981. gada 4. oktobrī Pļaujas svētku dievkalpojumā Leons tika ordinēts par mācītāju. No sākuma viņš apvienoja kalpošanu ar maizes darbu Detroitā, vēlāk — 1992. gadā, kad pārnāca dzīvot uz Kalamazū, mācītājs Leons sevi pilnībā atdeva kalpošanai draudzēm Kalamazū, Lansingā un Saginavā.Un Aina viņam vienmēr bija blakus — kā ceļabiedrs no vienas Mičiganas draudzes uz otru, kā tas cilvēks, kas saprata, sajuta visdziļāk.

Kalpošanas laikā mācītājs Leons izdeva trīs nelielas sprediķu krājumu grāmatas, divas ar nosaukumu “Apslēptā manta I un II”. Jā, dzīve arī mācītājam Leonam bija kā apslēptās mantas meklēšana. Bieži vien meklējot gadās kļūdīties un apmaldīties, bet nedrīkst padoties. Mācītājs Leons atzina, cik bezgalīgi pateicīgs Dievam viņš jūtas, ka varēja būt Viņam noderīgs. Kad pēdējos gados draudzes locekļi izrādīja rūpi par savu mācītāju, viņam bija grūti pieņemt, ka viņš to ir pelnījis. Viņš sev pārmeta, ka reizēm bija kļūdījies, ka bijis pārāk ass vai stingrs, ka kādreiz apslēpto mantu nevietā meklējis. Un tomēr — es varu liecināt, cik patiesi mācītājs Leons meklēja apslēpto manu, un viņš to atrada patiesās rūpēs, atbalstā, cilvēkos, kas viņam zvanīja līdz pēdējam brīdim, kas pieklauvēja pie viņa durvīm. Es zinu, ja mācītājs Leons šodien varētu, viņš mums noskaitītu dzejoli — par pateicību visiem, par mīlestību, par sadraudzību, kas viņam nozīmēja tik daudz. Viņš noskaitītu dzejoli par Debesu valstību, kas ir kā apslēptās mantas — Dieva klātbūtnes — atrašana nekur citur, bet starp savējiem labestībā.

Pirms dažiem gadiem lūdzu, lai mācītājs Leons uzraksta, kā viņš sajūt Dievu. Savā smalkajā, skaistajā rokrakstā viņš man iedeva savas pārdomas, uzrakstītas uz vēstuļpapīra ar zilām vizbulītēm un taureņiem. Lūk, ko viņš rakstīja: “Kā es sajūtu Dievu, kā Viņš izpaužas manā dzīvē? Uz to atbildot, cik tas vispār iespējams, jāsaka, ka man Dievs atklājas klusumā. Katram cilvēkam Dieva atklāsme ir citāda, bet Viņš, kaut neredzams un neaizsniedzams, ir sajūtams tam, kas vēlas būt Viņa tuvumā. Dievam rūp viss Viņa radības daudzveidībā. Pat ziediņš nederīgs, ko meža tumšums klājis, bet Dievs tam garām gājis un Viņu sveicinājis. Kad grūtums spiež sirdi un nespēju mieru rast, tad atceros vārdus reiz Svētdienas skolā bērnībā dzirdētus: “Tikai tad, kad cilvēks savā Dievā glābjas, ierodas sirdī miera svētais klusums. Tikai tad, kad Tēva laipnā roka vada, bērns nenomaldās.” Nekad neesmu varējis Dievu iedomāties kā bargu kungu un soģi, bet tikai, Jēzus vārdiem runājot, kā mīļu Tēvu. Viņa vadību esmu izjutis kā priekos, tā bēdās. Kad jau manas dzīves pēcpusdienā nāca aicinājums Viņa Vārdu teikt un sludināt, tad neparasts miers nāca dvēselē un nebija šaubu, ka man tas jādara. Mātes aizlūgšanas un Dieva žēlastība vadījusi dienās baltās, nebaltās, jo, kā teicis dzejnieks, “kad Dievs zied tavā dvēselē, nekam tu ļauna nevēlē”. To jau no mazām dienām esmu centies iegaumēt, kaut ne vienmēr dzīvē tas sekmējies. Dievu mēs nespējam redzēt, bet Viņa spēku varam sajust un sajūtam ik dienu. Tas nav uzbāzīgs, bet jūtams tiem, kas tam atvērti. Senie latvieši Dievu izjutuši citādi nekā mēs, bet viņi zināja, ka Dieva klātienē jāklusē. Klusēsim arī mēs, lai sadzirdētu Viņu savās dvēselēs!”

Jā, tādu Dieva, Debesu valstību beigās redzēja un atrada mācītājs Leons — klusumā, reizēm vienatnē, grūtā, sāpīgā, mokošā vienatnē nonāc pie laba, mīloša, pieņemoša Tēva. Mācītājam Leonam ļoti mīļa bija dzejniece Ārija Elksne: “Aiz manis nepaliks tukšums, bet dzīvības pilni graudi. Tikai mūžīgi jāpatur acīs visaugstākais Putnu ceļš.”

Mūžīgu mieru, Dievs, dod…

Latviešu Apvienotās draudzes Kalamazū mācītāja Aija Graham

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju