Dieva tālums un tuvums karā 

Kārlis Žols, prāvests emeritus, Ilzu baznīcas Sofijas draudzes mācītājs

Viena no reliģiozu cilvēku problēmām ir tā, ka parasti viņi domā, ka kādās lielākās vai mazākās konflikta situācijās Dievs vai dievība ir viņu, nevis pretinieku pusē. Tas izpaužas gan ikdienas saskarsmēs, kurās ir nesaskaņas, gan asiņainos karos. Cilvēka dvēseles konkrētā attīstības stadijā tas ir tik dabiski — uzskatīt, ka es karoju, pat iznīcinu citus saskaņā ar kādu augstāku, varbūt pat dievišķu mērķi. Tā ir darījušas ciltis senatnē, tā turpina darīt valstis modernajos un postmodernajos laikos. Kā zinām, to skaidri parāda dažādie krusta kari un neskaitāmi citi konflikti, kas it kā balstās reliģijāun ticībā, bet patiesībā norāda uz neapvaldītu egoismu, materiālismu, kas ietērpts “garīgos” saukļos, vai sektantismu.

Arī, piemēram, reformācija, kas sākās kā protests pret pāvesta varu un katoļu Baznīcas visatļautību, turpinājās kā ilgs varmācību un karu laiks, kurā visi iesaistītie uzskatīja sevi par karojošiem “Dieva pusē”. Reliģiskas pārliecības dēļ cilvēki neieredzēja cits citu, cīnījās un slepkavoja.

Varbūt ir dzirdēts stāsts dažādās variācijās par savstarpēji karojošām armijām, kas vienkārši izpilda savu vadoņu pavēles. Abu pretējo pušu karotāji lūdz vienu un to pašu Dievu, abām pusēm svētību nodod vienas un tās pašas reliģijas garīdznieki, lūdzot uzvaru. Šādas situācijas nav jāmeklē nekur tālu vēsturē. Un vai tā puse, kura šādā karā vai kaujā gūst uzvaru, patiešām var būt pilnīgi pārliecināta, ka Dievs ir tās pusē un nav zaudētāja pusē?

Šeit jāpiebilst, ka laikam jau ateistiskais pasaules uzskats vismaz šajā ziņā ir godīgāks, jo tas cilvēka egoismam un maldiem nepiesaista kādus augstākus spēkus.

Otrā pasaules kara sekas dažādās nozīmēs apzināti vai neapzināti vēl arvien pieredz un izjūt daudzi no mums, kuru vecāki un citi tuvinieki šo karu pieredzēja tieši un nepastarpināti. Mums, iespējams, neapzināti dvēselē ir mūsu vecāku un tuvinieku gūtās traumas, kuras viņi, visticamāk, neapzināti ir nodevuši mums. Un cerams, ka mēs mazākā mērā tās nododam saviem bērniem.

Šādas traumas gūst ikkatru karu pieredzējušie. Tā noteikti ir un paaudzēm būs arī Ukrainas karu pieredzējušajiem, to līdzcilvēkiem un pēctečiem.

Jebkurš karš vispirmām kārtām ir trauma. Kādam lielāka, kādam mazāka, bet trauma, kas nebeidzas ar miera līguma noslēgšanu, vienas vai otras puses uzvaru vai zaudējumu.

Noteikti daudzi no mums — pēckara bērni — ir redzējuši vācu armijas kareivju formas jostas sprādzes cēlo zīmotni ar uzrakstu “Gott mit uns”. Jāatzīst, šāda jostas sprādze arī man bērnībā bija mīļa rotaļlieta. No kurienes tā nāca? Uz to atbildēt nevarēja neviens no mūsu radiem. Šo pašu saukli “Dievs ar mums” it bieži izmantojusi arī, piemēram, zviedru armija, jo īpaši tā sauktajā 30 gadu karā, kas bija karš starp kristīgajiem katoļiem un kristīgajiem protestantiem par ietekmes sfēru sadalījumu Eiropā.

Par mūsu laika aktualitātēm domājot, diez vai daudzi gadagrāmatas lasītāji redzēja un klausījās Krievijas prezidenta Vladimira Putina emocionālo runu Maskavas Lužņiku stadionā cilvēku tūkstošiem, kur neilgi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā viņš runāja par Kristus teiktajiem vārdiem: “Nav lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod dzīvību par saviem draugiem.” (Lk 15:13) Arī tā Dievs, Kristus tiek iesaistīts karā un iznīcinošā agresijā, kuru, acīmredzot, ne mazums cilvēku uzskata par pamatotu un taisnīgu. Savukārt ap to pašu laiku, šī gada 6. martā, Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils, iesākot pirmslieldienu gavēņa laiku, sprediķīpar šo pašu tēmu sacīja: “Mēs esam iegājuši cīņā, kurai nav fiziska, bet gan metafiziska nozīme.” Viņš tēlaini aprakstīja Krievijas iebrukumu Ukrainā kā cīņu par etnisko krievu mūžīgo pestīšanu. Tajā pašā laikā Ukrainā Krievijas agresijas rezultātā līdzīgi jebkuriem citiem objektiem, piemēram, slimnīcām un dzemdību namiem, cieta un tika bombardēti arī dievnami, kuros patvērās kā ukraiņi, tā krievi. Piemēram, 13. martā vairāki artilērijas šāviņi trāpīja 16. gadsimtā celtajā pareizticīgo klosterī Doņeckā. Tajā brīdī tur bija patvērušies gan klostera mūki, gan citi pilsētas iedzīvotāji, cerot, ka klosteris un dievnams apšaudē tiks pasaudzēts.

Tā nu pasaule vismaz šajā dimensijā nav tikusi daudz tālāk par viduslaikiem, kad kādas citas impērijas Krusta kari tika svētīti Kristus vārdā un raganas, herētiķi un ebreji tika dedzināti Svētās Trīsvienības vārdā.

Kā pozitīva alternatīva tradicionālo kristīgo konfesiju leģitimizētajai vardarbībai bija un ir protestantiskās menonītu un kvekeru draudzes, kuras gan Latvijas kontekstā nav īpaši pazīstamas.

Pēdējos gadu desmitos arvien vairāk sastopoties ar islama pasauli, iespējams, esam arī dzirdējuši tur pazīstamo vārdu “džihads” (yihad). Šis jēdziens līdz mums nonācis ar svētā kara nozīmi, taču sākotnēji tā galvenā jēga saistās ar nevardarbīgu cīņu pašam ar sevi, kas jāizcīna katram, lai sastaptu Dievu. Kā zinām, diemžēl arī šī sākotnēji cēlā doma ir tikusi pārveidota, to apaudzējot ar vardarbību dažādās formās.

Tāpat arī Vecajā Derībā ir pazīstami teksti, kas lūgšanas formā skaidri pauž aicinājumu uz vardarbību. Piemēram, “Mīdi manus naidniekus augu dienu, ak, Augstais!” (Ps 56:3) vai: “Dievs, satriec tiem zobus viņu mutēs!” (Ps 58:7), vai: “Nīdē tos dusmās, nīdē, lai nav!” (Ps 59:14). Protams, ka šos un līdzīgus Vecās Derības tekstus varam saprast kontekstā ar israēliešu tautas aizstāvību pret spēcīgākiem ienaidniekiem. Bet, jā, acīmredzot, it visu ir iespējams skaidrot dažādi, brīžiem — pretēji. Un Dievs var tikt piesaukts, attaisnojot jebkuru agresiju vai karu.

Laikam kārtējo reizi jāatzīst, ka neviens karš, neviena agresija nav ne svēta, ne Dieva svētīta, ne tīra. Drīzāk gan mazāka vai lielāka (iespējams, katastrofāla) mēroga bezatbildība. Tāpat arī absolūts pacifisms, kā dēļ tiek upurēts viss, ir bezatbildīgs. Iespējams, katram ir jāizcīna savas cīņas, iespējams, vēl arvien pasaulē jāpieredz situācijas un traģēdijas, kuras iniciē apmāti, neapvaldīta egoisma spēki. Kā tam stāvēt pretī? Kā vairot mieru mums, tiem, kā rokās nav pasaules likteņu lemšanas iespēju? Vispirms jau meklējot saskaņu ar sevi un Kristu, kurš saka: “Miers ar jums” (Lk 24:36; Jņ 20:26), tiecoties sevī iedzīvināt Asīzes Franciska lūgšanu: “Dari mani par savu miera ieroci.”

Pāvests Jānis Pāvils II ir brīnišķīgas lūgšanas autors: “Kungs Jēzu Kristu, kas tiec saukts par Miera Ķēniņu, kas mums teici: “Miers ar jums”, dāvā mums mieru. Padari visus vīriešus un sievietes par patiesības, taisnīguma un brālīgas mīlestības lieciniekiem. Aizdzen no viņu sirdīm jebko, kas varētu apdraudēt mieru. Apgaismo mūsu vadītājus, lai viņi varētu nodrošināt un aizstāvēt lielo miera dāvanu. Lai visi cilvēki uz zemes kļūst kā brāļi un māsas. Lai miers, pēc kura ilgojamies, plaukst un valda pār mums visiem.”

Kas dod mieru tieši tev konfliktos, apdraudējumos, arī karā? Tādās situācijās ir bezgala svarīgi saglabāt skaidru apziņu, mieru sevī. Katram var būt savi miera avoti, varbūt lūgšanas, meditācijas, arī praktiskas aktivitātes. Varbūt viens miera avots šādās situācijās ir pazīstamie 23. psalma vārdi: “Pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos, jo tu esi ar mani, tavs zizlis un spieķis drošina mani.”

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju