Raudošais Dievs un samulsušais cilvēks
Dr. Normunds Kamergrauzis, Gēteborgas un Norčēpingas draudzes mācītājs
Ingmara Bergmana filmā “Fanija un Aleksandrs” Fanija gandrīz vai nemanāmi ienāk istabā un novēro Aleksandru. Aleksandrs viņu pat nepamana. Viņš pārvieto figūras uz sava mazā mājas teātra skatuves un veido noslēpumā tīto un citiem neuzmināmo drāmu par pasauli. Un tieši šī drāma iezīmēs visu viņa vēsturi.
Radīšanas drāma
Tāda noslēpumaina un līdz galam neizzināma drāma ir arī Radīšanas stāsti Bībeles pirmajās nodaļās. Tikai šī drāma, viņpus Aleksandra personīgās pasaules, iezīmē katra atsevišķa cilvēka, pasaules un paša Dieva vēsturi.
Dievs 1. Mozus grāmatā atklājas kā tāds, kam ir noteikts ieskats par to, kas ir morāli labs un ļauns. Viņš rada valodu, nosauc gaismu par dienu un tumsu par nakti. Viņš rada vienu lietu pēc otras no nekā, katram radījumam piešķir vārdu un pēc katra radīšanas notikuma to izvērtē. Tam seko cilvēka radīšana, un arī to Dievs atzīst par labu esam: “Un Dievs pārbaudīja visu, ko Viņš bija radījis, un, lūk, viss bija ļoti labs.” (1Moz 1:31)
No visa tā, ko Dievs bija labi radījis un pārbaudījis, tomēr lauku zvēri, izrādās, ir viltīgi un čūska, izrādās, ir viltīgāka par citiem zvēriem, un notiek pirmā traģēdija Dieva ģimenē.
Pirmā traģēdija Dieva ģimenē
Nevainīgais cilvēks top čūskas kārdināts iegūt ieskatus par to, kas ir labs un ļauns, un auglis no aizliegtā zinību koka tiek apēsts. Lai cilvēks nepaspētu ēst arī no dzīvības koka un tādējādi kļūtu ne tikai morāls, bet arī nemirstīgs, Dievs to izdzen no paradīzes.
Lielā mērā šis ir burtisks kopsavilkums visam Radīšanas stāstam, kurš no drāmas pārvēršas par traģēdiju gan pašam Dievam, gan cilvēkam.
Tam seko Dieva pirmā vilšanās, Viņā dzimst dusmas un naids. Dievs vairs nesaredz, ka viss, ko Viņš radīja, ir labs, Viņš ir neapmierināts un vīlies, redzot, ka Radīšanas projekts ir izgāzies. Viņā pamostas vēlēšanās paša radīto iznīcināt un vispār aizmirst. Viņš arī to nicina, un tajā pasaules likvidēšanās procesā pats Dievs aizlūzt: “Tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš savā sirdī noskuma.” (1Moz 6:6)
Šajā traģēdijā Dievs it kā pārkāpj pāri pats sev un kļūst žēlīgs, žēlsirdīgs, un tieši tas Viņu padara par Visuvaldītāju. Šī aina dažādās versijās atkārtojas Svētajos Rakstos, un savā pilnīgākajā izteiksmē tā izgaismojas Jēzus Kristus dzīvē un nāvē.
Zināma brīvība atpazīt labo
No paradīzes izdzītais cilvēks uzsāk jaunu dzīvi jaunā pasaulē. Dieva un cilvēka ceļi vēsturē krustojas, iet savu gaitu un reizēm nemaz nesatiekas.
Reinholds Niburs īstenību par cilvēka dabu un likteni nosauc par “paša indivīda visuztraucošāko problēmu”, kas uzdod konkrētus jautājumus par to, kāpēc man vispār dzīvot un kā man būtu jādzīvo. Atbildēt uz šo izaicinājumu nozīmē atzīt, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības un ka caur to cilvēka realitāti raksturo zināma brīvība atpazīt to, kas ir labs.
No šāda redzes viedokļa, fundamentālā kvalitāte, kas atšķir cilvēku no visas pārējās radības, ir viņa iespējas izvērtēt un atšķirt to, kas labs un ļauns, un tādējādi izdarīt morālu izšķiršanos. Labs ir labs tā neapstrīdamā labuma dēļ, un izšķirties par šo labumu tad arī kļūst cilvēka morālais izaicinājums.
Jautājums ir par to, cik precīzi aptveroša šī cilvēka brīvība un racionalitāte īstenībā ir. Šo racionalitāti var saukt arī par sirdsapziņu. Ikdienas valodā ar to saprot vērtību un principu kopību, ko kāds cilvēks uzskata par savu. “Tā saka mana sirdsapziņa” ir apgalvojums par manis paša pasauli. Bet no kurienes ir iegūta šī pasaule, tai piederošās vērtības un principi?
Ņemot vērā mūsdienu konteksta aizvien pieaugošo daudzveidību, vairs nav pārliecinoši, ka jebkāds plaši izplatīts stāsts par to, kāda ir laba cilvēka dzīve, būtu universāli pieejams. Tāpēc pārlieku liela ticība cilvēka plašai morāles apziņai nepārliecina, ja tiek ņemtas vērā dažādu kontekstu, tradīciju un vides iezīmes un no tām izrietošā pārliecība, ka ētiskie ieskati tiek konstruēti arī no specifiskiem sociāliem un kultūras kontekstiem, kā arī tradīcijām.
Revolūcijai pret Dievu ir konsekvences
Jau sākotnēji nosacīto izvēles brīvību ierobežo vēl iedzimtā grēka realitāte, kas savā dziļākajā būtībā sastāv no revolūcijas pret Dievu. Cilvēka revolūcijai pret Dieva norādījumiem neaizskart zinības koku ir konsekvences.
Tādēļ cilvēks nostājas vēstures priekšā gan kā radīts pēc Dieva tēla, gan kā grēcinieks. Šis ieskats, sakņots teoloģiskā reālisma tradīcijā, ņem vērā gan cilvēka realitātes iespējamības, gan ierobežojumus. Vadoties no šīs pieejas, cilvēka dabu raksturo nosliece gan uz sākotnējo labumu, gan arī iedzimto grēcīgumu. Tādā veidā gan labums, gan grēks kļūst par cilvēka dzīves nemainīgo realitāti.
Balstoties šajā uzskatā, nav iemesla būt pārlieku optimistam attiecībā uz cilvēka morālajām iespējām — iedzimtā grēka sekām, izrādās, ir lielāka ietekme uz cilvēkiem nekā tam, kas ir palicis pāri no sākotnējā labuma. Bībele tā arī saka: “Cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienam.” (1Moz 8:22)
Ko šis cilvēka grēcīgums un ļaunums sevī ietver, ir plašs jautājums.
Pēc pirmās revolūcijas pret Dievu, protams, seko nākamās, un starp tām ir arī katra cilvēka personīgie pāridarījumi iepretī tam, kā būtu jābūt, bet kā nav. Romas katoļu tradīcijā runā par septiņiem kardināliem grēkiem. Tie ir lepnība, skopums, nešķīstība, skaudība, dusmas, kūtrība un mantkārība. Šo kardinālo grēku izpausme ir dažāda pēc to satura un formas, no viena darījuma attīstās otrs, un cilvēks it kā ienāk tādā labirintā, kur atsevišķās situācijās jāpieņem lēmums izvēlēties starp diviem ļaunumiem mazāko.
“Cilvēka stāsts nav uzvaras stāsts,” atzīst Reinholds Niburs. Un tas nav stāstījums par kādu abstraktu cilvēku, bet viena versija par mums pašiem.
Varbūt un droši vien mums gribētos būt labākiem, nekā to izgaismo šī homīlija, bet atzīt patiesību par sevi arī ir tikums.
Iznāk tā, ka vienīgā morālā atšķirība starp cilvēkiem ir mūsu personiskā labuma un mūsu personiskā ļaunuma samērs. Tas, protams, ir ļoti nopietns simbols un jēdziens, kas palīdz ieraudzīt to, ka neviens nav absolūti labs un ka neviens nav arī absolūti ļauns.
Visi cilvēki ir labi līdz tam brīdim, kamēr viņu intereses nesaduras ar citu cilvēku interesēm. Tad šis labums pamatīgi sašķobās, un tad ieraugām kaut ko citu par šo līdz tam tik pieklājīgo un piemīlīgo cilvēku. Mēs ieraugām tieši viņu. Šis šķobīgais labums un klātesošais ļaunums mijas katrā cilvēkā un to dara noteikti un nepārtraukti. Un rievas, ko šī mija atstāj, veido to, ko saucam par kāda ļoti konkrēta indivīda seju.
Reālistiskās antropoloģijas spēks ir saredzēt cilvēkus nepārtrauktā spriedzē starp viņu iespējām un ierobežojumiem, izgaismojot cilvēka dabas pretrunību.
No tā izriet utopisku cerību un sentimentalitātes kritika nesagaidīt par daudz, tajā pašā laikā šī antropoloģija pasauli saredz viņpus vispārēja pesimisma un pilnīgas rezignācijas, nesagaidot neko.
Nemitīgas spriedzes situācija starp vēlēšanos saredzēt un ievērot citu cilvēku vajadzības un intereses un vienaldzība pret to ir vide, uz kuras tiek izspēlēta cilvēka morālā drāma. Šī cilvēku cietsirdība un lielā nevēlēšanās saprast citu kļūst par kavēkli labākai dzīvei. To atzīt nozīmē ar to rēķināties un, izejot no tā, rīkoties, nevis cerēt uz debesu valstības piepildījumu zemes virsū vai pazemīgā pacietībā gaidīt uz pasaules galu.
Tieši šeit kristīgā ticība sniedz cilvēka dzīves jēgas izgaismojumu, nonākot gan pie grēka neizbēgamības, gan Kristus pestīšanas izaicinājuma, kas transcendē ne tikai cilvēka morāles sasniegumus, bet arī pašu vēsturi.
Neiespējamā iespējamība
Kristus, pats ienākdams vēsturē, atklāj, cita starpā, ka cilvēka dzīvei ir jēga arī pašā vēsturē. No šāda redzes viedokļa vēsture nav tikai kāds pagaidu stāvoklis, kurā katram ir jāizcieš savs sods un jāizpērkas ar labiem darbiem, lai atkal atgrieztos savā pirmatnējā sākumā. Vēsturei ir jēga tāpēc, ka tajā ir kāda Dieva valstības daļa, kas apšauba cilvēku kultūrā gandrīz vai nepārsūdzami iesakņoto uzskatu, ka dzīves jēgu sastāda cīnīšanās un cenšanās būt veiksmīgam.
Tā ir tā nepiepildāmā cilvēka vēlēšanās ne tikai pēc vairāk ekonomiskas labklājības, bet arī pēc vairāk dzīves platības un varas, un visa tā, kas to spēj vēlreiz un vēlreiz un varbūt pat vēlreiz pavairot. No šāda redzējuma dzīve, kurā esi nopircis māju, piepildījis to ar mantām, iegādājies automašīnu, sasniedzis kādu noteiktu stāvokli savas dzīves geto un saņēmis apliecinājumu no sev līdzīgiem, ir jēgpilna. Tu esi tas, cik tu esi gatavs uzņemt, pieņemt, dzīvot tajā, kas ir vispārīgi atzīts, populārs, kam tajā dienā ir visaugstākā cena cilvēku tirgū. Bet Kristus jautā: “Jo ko tas cilvēkam palīdz, kad tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Mt 16:26)
Kristus izaicinājums ir atrast dzīves veiksmīgumu, dzenoties pēc kaut kā pavisam cita, dzenoties pēc Dieva valstības. Savā dziļākajā būtībā te ir runa par cenšanos izprast, apzināt un dzīvot pēc mīlestības augstā baušļa, kurš izteikts Jaunās Derības ētiskajā imperatīvā: “Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.” (Mt 22:39)
Kristietības vēsture nav dievišķās mīlestības vēsture. Bieži vien Baznīcas dzīve ir bijusi tai klajā pretrunā, nenoliedzot atsevišķus notikumus, kad tā ir tai pietuvojusies, un atsevišķus notikumus, kad tā tajā ir pat dzīvojusi.
No malas noraugoties, kristiešu dzīve ir bijusi vislielākā piedauzība iepretī Kristus ētiskajam imperatīvam. Un arī bargākā kritika kristīgajai pasaulei saistās ar to, ka starp tās mācību un dzīvesveidu pastāv milzīga aiza.
Šajā sakarā Reinholds Niburs runā par neiespējamo iespējamību. Viņš saredzēja, ka dzīšanās pēc Dieva valstības var kļūt par cilvēka dzīves piepildījumu, bet jo vairāk kāds no mums tai pietuvojas, jo skaidrāk ieraugām, cik ļoti tālu mēs no tās esam. Te ir runa par vēl vienu paradoksu cilvēka vēsturē. Viņš un viņa virzās uz priekšu, bet nekad paši nesasniedz to, līdz kam no visas sirds, prāta un dvēseles būtu vēlējušies aiziet. Dieva valstība vēsturē paliek neiespējamā iespējamība, kas nāk, bet ko nekad pilnībā nevar aptvert un atvest, jo kārtējo reizi kaut kā ļoti pietrūkst. Līdz kaut kam netiek aiziets. Kaut kas paiet garām. Un mēs paši paejam garām. Un tad pavisam aizejam.
No šāda redzes viedokļa cilvēka ļaunumam un cilvēka labumam nav Dieva noteiktu robežu, tāpat kā nav dievišķu garantiju, cik tālu cilvēks var pietuvoties Dieva valstībai vai cik ilgi, tai pietuvojies, tur varētu uzkavēties. Katram atsevišķam cilvēkam un paaudzei šī cīnīšanās ir jāizcīna no sākuma. Katrs atsevišķs cilvēks un paaudze var kļūdīties. Arī es varu kļūdīties un sagraut sevi. Bet arī es varu sevi būvēt, celt, nesamaitāt. Šīs uzvaras un zaudējumi nekad nav statiski, un tādā veidā katra diena cilvēka vēsturē ir stāsts par to, ar ko to dienu mēs paši piepildām.
Raudošais Dievs un samulsušais cilvēks
Lai cik dažādas būtu cilvēku dzīves, viena versija, tās vispārinot, ir ieskatīt, ka mums reti kad iznāk to nodzīvot līdz galam tā, kā to būtu vēlējušies. Pat tad, ja tiek dzīvots ilgi, ilgi, tu nonāc situācijā, kad tā tevi visā pilnībā neapmierina. Tu vēl kaut ko vēlētos, ko vairs nevari vai nespēj, tu varbūt vēlētos to mainīt, kaut ko atsaukt, citādi darīt vai vispār nebūt.
Rūdolfa Blaumaņa lugas “Pazudušais dēls” galvenais varonis jautā: “Kādēļ ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu — izārdīt un adīt no jauna?” Bet dzīvei nav jābūt nesekmīgai, lai jautātu, kāpēc to nevar “adīt no jauna”. Šī lielā rokdarbnieka vēlēšanās, šķiet, kādu reizi pamostas katrā cilvēkā, jo nevienam jau absolūti labi nav gājis.
Ingmara Bergmana filmā “Fanija un Aleksandrs” Aleksandrs pārvieto figūras uz sava mazā mājas teātra skatuves un veido pats savu noslēpumā tīto un citiem neuzmināmo drāmu par pasauli.
Dzīves drāmas uzveduma pašā pēdējā ainā ir tikai divas personas.
Cilvēks šajā skatā ir samulsis. Viņš gribētu it kā smaidīt, bet no malas šķiet, ka viņam patiesi sāp. Tagad slīdošās bildēs tiks izrādīta tieši viņa dzīve, un to izrādīs kāds, kurš to pazīst tā īsti un līdz galam. Notiek pati izrādīšana.
Arī pats Izrādītājs skatās līdzi. Un šajā līdzskatīšanā Viņš aizlūzt, aizlūzt tāpat kā toreiz, kad Viņa Radīšanas projekts pirms vēstures sākuma izgāzās. Tikai šoreiz izrāde ir par vēstures beigām.
Tur stāv samulsušais cilvēks un raudošais Dievs. Jautāsim sev: “Kāpēc Dievs raudāja?”
Bibliogrāfija:
Bergman Ingmar, Fanny och Alexander, Norstedts, Stockholm, 1982.
Niebuhr Reinhold, An Interpretation of Christian Ethics, SCM Press, London, 1936.
Niebuhr, Reinhold, The Nature and Destiny of Man, Vol. I: Human Nature, Charles Scribner’s Sons, New York, 1941.
Niebuhr, Reinhold, The Nature and Destiny of Man, Vol. II: Human Destiny, Charles Scribner’s Sons, New York, 1943.
Niebuhr, Reinhold, Moral Man and Immoral Society: A Study in Ethics and Politics, Charles Scribner’s Sons, New York, 1960.
Niebuhr, Reinhold, Man’s Nature and his Communities: Essays on the Dynamics and Enigmas of Man’s Personal and Social Existence, Charles Scribner’s Sons, New York, 1965.
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju