Dieva klātbūtnes pieskāriens

Dr. Aiva Rozenberga–Drummond, mācītāja, LELBA Austruma apgabala vikāre

Dieva visuresošās un visu caurstrāvojošās klātesamības apliecinājumi, lai arī dažādā veidā pausti, atrodami visās kultūrās un reliģijās. Kristietībā: “Kur gan es varētu aizbēgt no tava gara, kur no tevis es varētu paslēpties?” (Ps 139:7), Sv. Patrika (373.–463.) svētībā: “Dievs zem tevis, Dievs tavā priekšā, Dievs aiz tevis, Dievs virs tevis, Dievs tevī”, latviešu tautas dziesmās: “Dievs sētiņas vidiņā vībotnīšu krūmiņā, Dievs vārtu vērējiņš, (..) padomiņa devējiņš.” Kā saka Ričards Rors, “mēs nevaram nedzīvot Dieva klātbūtnē”.

Dieva klātbūtnes pieredze — kas tā ir, kā to izprotam, pieredzam, kā par to komunicējam vai nekomunicējam, kā to apliecinām, kā to padarām nepieejamāku vai pieejamāku mājā, darbā, baznīcā, sabiedrībā — ir daudzšķautņaina, kompleksa tēma, kuru tikai ieskicēšu no garīgās līdzgaitniecības un konsultāciju skatpunkta.

Kas ir garīgā līdzgaitniecība? Rakstnieks un skolotājs Rami Šapiro raksta: “Garīgās līdzgaitniecības būtība nav tajā, ka mēs pienesam garīgajiem meklētājiem to, ko viņi meklē. Neviens nevienam neko nenes, bet gan piedāvā drošu vidi, kurā ikviens var dziļāk ieskatīties dzīves būtībā bez jebkādu —ismu un ideoloģiju kropļojošas lēcas. Garīgā līdzgaitniecība ir atļaušanās nolikt malā to, ko mēs zinām, un patverties nezināšanā, kad varam iet līdzās otra cilvēka dzīves ceļā, neievelkot viņu sava ceļa joslā.” Proti, pamatnostāja ir apzināta atvērtība un interese sadzirdēt, saredzēt, ko sarunbiedram nozīmē Dieva klātbūtne, kā tā tiek pieredzēta.

Kāpēc tas ir svarīgi? Tas, kā piedzīvojam Dievu, vārdos neizsakāmu, neaptverami lielāku par pašu esamību, un kā mēs ikdienā dzīvojam, ir savstarpēji cieši saistīts. Mēs cenšamies piedzīvoto saprast un aprakstīt vārdos, interpretējot caur savas kultūras un reliģijas filtru. Piemēram, dzīves gaita nerit, kā iecerēta, un cilvēks to interpretē, pamatojoties audzināšanā, reliģiskās tradīcijās, dzīves un traumu pieredzē:

Dievs mani nemīl;
Dieva nav;
Es nejūtu Dieva klātbūtni un nezinu, ko tā nozīmē;
Ja Dievs mani mīlētu un es pietiekami ticētu, tad viss risinātos labāk;

Ciešanas ir dzīves daļa, Dievs man ir klāt vienmēr.

Svarīgi ir apskatīties uz visām šīm un citām iespējām kā pieņemamu spektru, nevis vērtēšanas skalu. Un aicinājums ir mums katram domās iziet cauri ikvienam no šiem punktiem un sev jautāt: ja es esmu šajā spektra punktā, kā es jūtos ķermeniski un emocionāli un kā mainīsies tas, kā es no rīta pieceļos un ar kādu sajūtu eju gulēt, kā reaģēju uz kaimiņu, kurš izved pastaigā suni, kurš visu nakti ir kaucis, vai kā attiecos pret mazbērniem pie pusdienu galda, kad zirņi iet pa gaisu. Svarīgi arī izvērtēt, vai šīs situācijas ietekmē manu profesionālo ikdienas darbu, piemēram, ja esmu arhitekts un projektēju, ja esmu ārsts un uzklausu pacientu, ja esmu skolotājs garas darba dienas beigās, — tātad kāds esmu jebkurā reālās dzīves scenārijā. Pēc tam ar interesi izvērtēt, kurš scenārijs ir visbiežāk klātesošs ikdienā, kādus jautājumus tas raisa un kā tas ietekmē attieksmi un dzīves kvalitāti.

No vienas puses, pētījumi rāda, ka garīgums un reliģija (lai arī nav viens un tas pats) pozitīvi ietekmē cilvēka dzīves ilgumu, veselību un dzīves kvalitāti, jo tiek saņemts kopienas/draudzes atbalsts un stiprinājums, tiek praktizēta ticība un lūgšanas. Garīgās prakses (meditācija, kontemplācija, retrīti, dienasgrāmatas rakstīšana, pateicība, piedošana, apzinātas tagadnes klātesamība u. c.) sniedz sociālo un emocionālo atbalstu, palīdz atrast dzīves jēgu un mērķi, sniedz mierinājumu sērās, palīdz vairot līdzcietību.

No otras puses, svarīgi atpazīt, kad reliģija tiek izmantota vardarbīgi visos dzīves līmeņos, izmantojot ticību, Svētos Rakstus, dogmas, lai gūtu labumu, lai manipulētu ar cilvēku domāšanu un uzvedību, lai kontrolētu cilvēkus, radot vainas un kauna sajūtu, lai nonicinātu citu cilvēku garīgās prakses, spiežot darīt lietas pret viņu ticību un pārliecību, neļaujot pieņemt patstāvīgus lēmumus. Tas notiek gan ģimenēs — partneru, vecāku un bērnu attiecībās, gan reliģiskās kopienās, gan arī citās institūcijās, kad tiek atļauts, aizliegts, atbalstīts vai uzspiests kāds konkrēts viedoklis vai rīcība.

Bieži vien cilvēki nenojauš, ka bijuši reliģiskas vardarbības upuri vai arī ka paši to praktizējuši pret citiem. Tie, kuri pieredzējuši kompleksu reliģisko vardarbību (tā mēdz būt saistīta ar seksuālu, emocionālu, garīgu, fizisku vardarbību), bieži vien cieš no pēctraumatiskā stresa sindroma, nemiera, depresijas, bailēm, apjukuma, šoka, zemas pašvērtības un dzīvo ar sajūtu, ka Dievam nevar uzticēties, ka Dievs nav laipns, mīlošs un klātesošs un ka dzīve un pasaule ir biedējoša un nelabvēlīga.

Ņemot vērā šīs iespējamības, garīgajā līdzgaitniecībā, terapijā, koučingā speciālists ieklausās cilvēka stāstā, cik lielā mērā viņa ticība, reliģija un prakse palīdz piedzīvot Dieva klātbūtni un atplaukt. Vai arī tieši otrādi — ierobežo, apspiež un neļauj dzīvot pilnasinīgi. Mēs ieklausāmies, ja viņš jūt tukšumu, nemieru, piederības trūkumu, ja grūti līdzcietībā pieņemt sevi un citus, ja izjūt dzīves bezjēdzību — tās ir iespēju durvis piedāvāt drošu vidi līdzjūtīgai izpētei, dziedināšanai un jaunu attiecību un attieksmes pakāpeniskai veidošanai, kas veicina kapacitāti dzīvot ar lielāku mieru, labvēlību, līdzcietību pret sevi un pasauli. Ļaut piedzīvot drošu vidi, ka mūsos ir kaut kas dziļāks, kas visu dzīvē notiekošo uzņem ar nenosodošu uzmanību, klusumu un mieru, kā upes gultne, kurā plūst visi ūdeņi.

Pārfrazējot eneagrammas skolotāja Rasa Hadsona teikto par klātbūtni, tā ir kaut kas, ko saņemam caur atvērtību, nevis nerimtīgu cenšanos un gribu, kaut kas, kas uzaust mūsos žēlastībā un raisa spēju būt garīgā nomodā visās pieredzēs, un kontemplācija, meditācija, lūgšanas ir daži no veidiem, kas palīdz veicināt spēju mierīgi pieņemt visu. Hadsons raksta: “Pārsvarā mans garīgais ceļojums ir bijis mācīšanās būt klātesošam, un no šīs sakņošanās klātbūtnē ļaut mīlestībai vadīt dzīvi. (..) Klātbūtne man ir žēlastība ik mirkli. Tā ļauj visām jūtām kļūt noderīgām man pašam un saprast konkrēto situāciju.” Mīloša klātesamība izpaužas, izstaro pasaulē caur mums šeit un tagad tajā, kā spējam būt klātesoši sev un citiem, savam un citu ķermenim, domām, jūtām un pieredzei.

Un noslēgumā aicinu pārdomāt:

• Kas tev palīdz atcerēties un aizvien atgriezties pie tagadnes klātbūtnes pieredzes?
• Kā tu radi drošu vidi, kas arī citiem palīdz piedzīvot vairāk miera, prieka, labestības?
• Kā tu pats vari būt Dieva klātbūtnes pieskāriens kādam citam?

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju