Tu vienmēr būsi ar mani 

Lauma Zušēvica, LELBP archibīskape

Ir tik labi un iedvesmojoši kopā mācīties ar jauniešiem. To droši var apliecināt visi, kuŗi mācījuši mūsu vasaras vai ziemas vidusskolā. Mācot Beverīnā, Kursā, vienu vasaru Latvijā Saulgriežu vidusskolā, vienu gadu Austrālijas Annas Ziedares vidusskolā un pēdējos 38 gadus Gaŗezera vasaras vidusskolā (GVV) un uzklausot jauniešu jautājumus un domas, pateicos Dievam par to, ko visu viņi atklājuši par Dieva darbību mūsu vidū. Lai aprakstītu, kā viņi pieredzējuši Dieva klātbūtni, ir neiespējami viengabalaini raksturot tik dažādās pieredzes, bet centīšos ieskicēt dažus vispārīgus novērojumus.

Pagājušā gadsimta 70. gadu beigās jauniešu ticība izpaudās atvērtībā visam, kas saistīja izdomu un radošus veidus, kā piedzīvot Dieva klātesamību. Droši pamati jau bija ielikti viņu kristīgās ticības zināšanās, mazāk bija tās jāatkārto. Kopā varējām radīt gaisotni, svētbrīžus un mācību stundas, lai piedzīvotu ticības brīnišķīgās dāvanas Dieva vārdos, mākslā un mūzikā. Kursā, Beverīnā, Gaŗezerā arī agrīnajos astoņdesmitajos gados visi, kuŗi strādāja ar skolēniem, varēja dziļāk doties ticības dzīves izpausmē lūgšanās un pārrunās. Jaunieši brīvāk liecināja, kā Dieva vadību izjuta savas ģimenes un draudzes dzīvē, arī tajā laikā populārajos kristīgās jaunatnes kursos. Vairākumam bija pamatzināšanas par kristīgo ticību un Bībeli.

80. gadu nogalē jaunieši līdzdzīvoja pārmaiņām Latvijā. Piederība Dievam tika saistīta ar piederību latvju tautai! 1989. gadā GVV absolventu klases domraksti atklāja, cik dziļi arī viņi ārpus Latvijas piedzīvoja Atjaunošanās un atdzimšanas kustības laiku. Viens 4. klases audzēknis rakstīja: “Kristietība ir tas spēks, kas mūsu latvietībai ir visnepieciešamākais.” Kāda meitene dalījās ar domu, ka kristietis cer uz kaut ko neredzamu, latvietis arī cer uz kaut ko, ko citi uzskatīja par neiespējamu, — brīvību! Kāds cits atzina: “Mūs vieno ne tikai latviešu valoda, bet mūsu ticība Jēzum!” Caurmēra latviešu valodas zināšanas atļāva brīvi sekot notikumiem Latvijā, lasīt Dieva vārdus, lūgt. Šķita, ka Dieva Gars iedrošināja mūsu jauniešus aktīvi iesaistīties lūgšanās un demonstrācijās par Latviju un tās tiesībām.

Gaŗezera vasaras vidusskolas jaunieši

Pamazām tie, ar kuŗiem kopā strādājām ar jauniešiem, varēja manīt pārmaiņas. Biežāk pietrūka zināšanu par kristīgās ticības pamatmācībām.Kaut arvien viņi apliecināja savu ticību, tomēr mazāk pieminēja Jēzus vārdu, retāk brīvprātīgi lasīja Bībeli. Vairāki protestēja pret ticības mācības stundām, jo minēja, ka nav ticīgi. Kā skolotāji mēs piekritām, ka ticību nevar iemācīt, bet teicām, ka viņiemkā izglītotiem cilvēkiem būtu labi zināt, kā ticība dažādu reliģiju izpratnē un praksē ir ietekmējusi mākslu, literatūru, mūziku un vēsturi.

Gadu gaitā bija jācenšas atjaunot Bībeles zināšanas, kas labāk izdevās, kad izmantoju metaforas. Aicinot lasīt 23. psalmu, lūdzu to katram pārrakstīt “savā valodā”, lai atspoguļotu viņu personisko ticības pieredzi. Pārrunas atklāja, ka jaunieši bija piedzīvojuši Dieva klātesamību unikālos veidos. Piemērām, viens rakstīja: “Dievs Kungs ir manas dzīves diriģents. Viņš nosaka manas dzīves ritmu un palīdz koncentrēties.” Otrs dalījās: “Dievs ir mans sporta treneris. Viņš prasa dot vairāk no sevis, Viņš mudina nepadoties.” Viens no neaizmirstamākiem?

“Dievs ir mana gulta. Kad esmu nemierā, Viņš man palīdz iemigt. Viņš palīdz atpūsties un no rīta sākt visu no jauna.”

Bija piedzīvojumi, kad jaunieši maz zināja par Bībeli, par Baznīcu vai Jēzu. Viņi atklāti teica, ka reti, gandrīz nekad, ģimenē kopā pielūdz Dievu vai dodas uz dievkalpojumu. Bija jādomā, kā runāt ar viņiem “citā valodā”, lai viņi saprastu Bībeles stāstus un mācību un zinātu, kā kristīgās ticības patiesības ietekmēs viņu dzīves izvēles. Pamazām dažās skolās garīdzniekiem paredzēja ētikas mācību stundas, ne vairs ticības mācības stundas. Par šo pārmaiņu daudz esmu domājusi. Pēdējos gados kopā esam tik bieži nonākuši pie ticības, jo jaunieši sapratuši, ka nevienam cilvēkam nepieder absolūtā patiesība. Jābūt drošākam pamatam ētikai un dzīves izvēlēm, nevis katra paša apliecinātai taisnībai.

Svecīšu svētbrīdis Vēja kalnā Gaŗezerā

Pēdējos gados svārsts (pendelum), šķiet, mainās. Vai pandēmijā piedzīvotāspārmaiņas un pārbaudījumi arī jauniešu ģimenēs atjaunojuši lūgšanu un ticības dzīvi? Kaut jaunatnes vairākums nesavieno savas attiecības ar Dievu ar regulāru dievkalpojumu apmeklēšanu, tomēr aug skaits, kuŗi piedalās labdarbībā un meklē iespējas ticību pārvērst darbos. Bija tik labi piedzīvot arvien lielāku atsauksmi, kopā veidojot svētbrīžus un piedaloties vidusskolas dievkalpojumos. Citi brīvāk apliecināja, ka Dievs ir svarīgs viņu dzīvē un ka viņi visvairāk Viņu izjūt kā mīlestību. Mīlestību, kuŗa izpaužas ģimenē, draudzībā, piederībā latvju tautai un dabā. Šovasar Gaŗezera vasaras vidusskolas absolventu klases jauniešus aicināju izteikties par to, kad un kā viņi ir izjutuši Dieva klātesamību. Pateicos viņiem par zīmējumiem un izskaidrojumiem, par ticības apliecināšanu. Ar lielu cerību, ka viņi mūs visus iedrošinās doties tālāk mūsu Baznīcas darbā, dalos ar kādas meitenes uzrakstīto lūgšanu. Tai blakus bija piezīmēta liela, skaista sirds — Dieva mīlestības simbols. Viņa lūdza:

“Es zinu, ka Tu esi ar mani,
kad skatos spogulī,
kad eju gulēt,
kad esmu laimīga.

Es zinu, ka Tu esi ar mani,
kad es skatos debesīs,
kad es esmu pateicīga,
kad esmu bēdīga.

Es zinu, ka Tu vienmēr būsi ar mani.
Āmen.”

Lai Dievs savā mīlestībā svētī mūsu jauniešus un atklāj, cik Viņš dziļi tos mīl, katram dāvinot savu Dēlu, Jēzu, par Labo Ganu, Draugu un Pestītāju, un katru Gara spēkā aicina turpināt celt Viņa valstību, Baznīcu un katru mūsu draudzi! Pateicos visiem, kuŗi turpina mācīt, saistīt un pāri visam mīlēt mūsu jauniešus!

Cauri visiem gadiem mūsu Baznīcai nesuši svētību tie, kuŗi mācījās latviešu vidusskolās un tad atsaucās Kristus aicinājumam Viņam sekot, uzņemoties atbildību par savām draudzēm. Tik daudzās draudzēs tagad par mācītājiem, priekšniekiem, Padomes locekļiem, pērminderiem kalpo tie, kuŗi Dieva klātesamību izjutuši arī tad, kad kopā veica Baznīcas darbu — kā tik bieži to darīja viņu vecāki un vecvecāki. Lai Dievs dod, ka arī viņu bērni nes tādu svētību mums visiem!

Laumas Zušēvicas foto

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju