Dievs ir šeit. Šeit ir Dievs
Anita Vārsberga–Pāža, LELBA Pārvaldes priekšniece, prāveste, Vašingtonas draudzes mācītāja
No rīta, agrāk nekā parasti, mēs ar nometnes bērniem esam pie ezera.
Šeit — kur vēlāk peldēšanas stundā skanēs viņu pašu čalas, smiekli, prieks — šajā brīdī mēs klusējam. Un vērojam ar acīm un ausīm, un sirdi un prātu, kā mostas Dieva radītā pasaule. Putni čivina. (Kāds skaļāk par citiem — izklausās neapmierināts. Citi ar savu dziesmu it kā aicina uz sarunu. Daži vienkārši skaisti dzied!) Kamēr skatāmies kokos, migla no ūdens virsas nepamanot ir izgaisusi. Un pa rāmo ezeru uz otru krastu mierīgi peld sešas zosis.
Šī pietura pie ezera bija tikai sākums rīta pastaigas dievkalpojumam, kas mūs tālāk veda klusā gājienā pa kalnu augšup uz brīvdabas svētnīcu un tad pa citu ceļu atkal lejā, kur atgriezāmies paredzētajā dienas gaitā. Pie ezera mēs vingrinājāmies apzinātībā — Dievs ir viss un visur; Dievs ir klāt. Šeit. Uzkāpuši kalnā, mēs bijām gatavi sarunai ar klātesošo Dievu — pārdomās, dziesmās, lūgšanās. Atgriezušies nometnē, mēs solījāmies būt labi draugi cits citam, jo “ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un Viņa mīlestība mūsos ir pilnīga”. (1Jņ 4:12) Dievs ir klāt mūsu draudzībā, attiecībās. Un tajās mēs jo īpaši piedzīvojam Dievu.
Vēlāk nometnes bērni dalījās pieredzē — kad, kur, kā es redzu, dzirdu, piedzīvoju Dievu?
Es redzu Dievu…
Dabā, debesīs, saulē, mākoņos, kokos, dzīvniekos un uguns liesmās.
Tieši tagad, kad skatos pa logu un iedomājos, ka Dievs ir tur, kur es skatos.
Krustā, Bībelē, baznīcā.
Kad es raudu.
Šorīt, kad vērojām zosis.
Es dzirdu Dievu…
Putnu dziesmās, vējā, dzīvnieku trokšņos.
Baznīcā, dziesmās.
Laika apstākļos — vētrainās dienās un siltās dienās, pērkonā un zibenā.
Kad saule spīd, Dievs ir priecīgs, kad ir mākoņains, Dievs ir bēdīgs, kad — vētra, Dievs ir dusmīgs.
Sarunās ar draugiem. Kad mamma mani sauc.
Kad es iedomājos, ka Dievs ir.
Es izjūtu/piedzīvoju Dievu…
Savā sirdī.
Dievkalpojumā, baznīcā. Klusā stundā, kad visi klusē.
Mīlestībā. Kad es mīlu savu mammu un tēti. Ģimenē.
Savās jūtās. Kad esmu priecīgs. Kad esmu bēdīgs.
Draudzībā. Kad spēlēju futbolu ar draugiem.
Dabā. Vējā — es neesmu viens. Kad aizskaru koku, kad noglaudu dzīvnieku.
Kad esmu kopā ar savu suni.
Kad Viņš staigā man blakus.
Es jūtu, ka Dievs ir visur.
Tieši tagad, man blakus.
Lai gan pa ezeru zosis apbrīnojami gludi peld, mēs zinām, ka zem ūdens viņu kājas kustas. Pasaule, šis laiks ir nemiera pilns arī mūsu bērniem. Ne tikai viņu kājas, bet vēl vairāk viņu sirdis un prāti visu laiku kustas. Cik liela svētība, ka ir tādas vietas kā nometnes, kur bērniem piedzīvot Dievu dabā un draudzībā, apzināt Dieva klātieni, veidot attiecības ar Dievu, lai ar mierīgākām domām, nesatrauktām sirdīm un vieglākiem soļiem atgrieztos ikdienā — uzticoties Dieva klātienei. Dievs ir šeit. Šeit ir Dievs.
Sirsnīgs paldies Ņujorkas draudzei un mācītājiem par iespēju arī man pavadīt daļu vasaras Katskiļu bērnu nometnē.
Pirms apmēram pieciem gadiem aprakstīti akmeņi un izlikti pa visu nometnes teritoriju. Tātad atkarībā no tā, kā to paceļ, sanāk: vai nu “Dievs šeit”, vai “Šeit Dievs”.
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju