Godināt Dievu mūzikā
Ivars Spriņģis, ērģelnieks
Mūzika baznīcās un katrā draudzē veido tādu kā tās vizītkarti. Ikviena draudze cenšas atbalstīt tos, kuri ar savu muzicēšanas talantu kuplina dievkalpojumu vai svētbrīdi. Šķiet, ka mūzika visos laikos, līdzīgi kā Labā Vēsts, nav zaudējusi savu nozīmi, bet veidojusi vēsturisko akcentu baznīcā.
Mūzikas dinamiskajai attīstībai varam izsekot, jau lasot Vecajā Derībā attēlotos notikumus: tautas izteiktais slavinājums, izglābjoties no ēģiptiešu karapulkiem (2Moz 15:1–21), arī Dāvida koklēšana ķēniņam Saulam, vēlāk, organizējot kalpošanu templī blakus priesteru kalpojumam, nozīmīga loma tika ierādīta dziedātājiem un mūziķiem (1L 25:1–7). Būtībā cauri visai Vecajai Derībai vijas mūzikas klātbūtne, izsakot Israēla tautas pateicību Dievam, arī skumjas.
Jaunajā Derībā vairāk runāts par kalpošanu ar Vārdu. Apustulis Pāvils savā vēstulē atgādina par šo īpašo Vārda kalpošanu, kurai cauri vijas Dieva aicinājums uz kādu kalpošanas veidu. Mēs visi, pamatojoties uz Pāvila sacīto, esam šie garīgie priesteri, taču ne katrs esam mācītāji vai sludinātāji. Bet dažus Dievs iecēlis par apustuļiem, dažus par evaņģēlistiem, dažus par ganiem un mācītājiem, tā visa ir Kristus miesa. (1Kor 12) Par Dieva Vārda sludināšanu ar mūziku nav teikts Jaunās Derības lappusēs, tomēr agrīnajā liturģijā, kad ticīgie sanāca kopā, lai lauztu maizi, liela loma bija Psalmu lasīšanai. Šī tradīcija tika pārņemta no Vecās Derības. Un iespējams, ka šie Psalmi tika arī dziedāti kāda mūziķa vadībā. Tā kā varam visai pamatoti domāt, ka mūzikai bija atvēlēta nozīmīga loma.
Attīstoties Baznīcas liturģijai, mūzika arvien vairāk nostiprināja savas pozīcijas draudzē. Blakus vokālajai mūzikai savu vietu ieņēma arī instrumentālā mūzika. No mūzikas vēstures zinām, ka tieši viduslaiku baznīcās sevi pieteica profesionāli mūziķi, radot līdz pat mūsu dienām neaizmirstamus opusus.
Katrs no mums, ienākot draudzē, sajūt kādu aicinājumu, proti, kā varētu likt lietā savu talantu. Dievs noteikti visus iekļauj savā daudzveidīgajā “aicinājuma jūrā”. To, manuprāt, katrs ir piedzīvojis, uzsākot kristieša ceļu.
Un šī daudzveidīgā kalpošana, jo īpaši šodienas izaicinājumu pilnajā sabiedrībā, rod arvien jaunas iespējas.
Kā es atradu savu aicinājumu kalpot kā ērģelnieks? Pirms daudziem gadiem, kad biju vēl pirmskolnieks, mūzikas audzinātāja ieteica mani vest uz mūzikas skolu. Tā nokļuvu Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas kora klasē. Ar šo iesākās mans ceļš uz profesionālo mūziku. Toreiz korim mēģinājumi un koncerti visai bieži notika Rīgas Domā. Koncerts parasti bija veidots divās daļās, kur pirmajā tika atskaņota ērģeļmūzika tā laika ievērojamu ērģelnieku izpildījumā. Mums bija ļauts vērot ērģelnieka spēli. Līdz pat šodienai atceros Riharda Vāgnera operas “Tanheizers” uvertīras pārlikumu ērģelēm. Pirms tam biju šo operu klausījies Latvijas operā. Biju pārsteigts, ka tik varenu skanējumu var panākt ar vienu instrumentu, radot tikpat grandiozu iespaidu kā klausoties orķestra izpildījumā.
Koncerta otrajā daļā zēnu koris izpildīja dažādu laikmetu komponistu kora mūziku gan a capella, gan ērģeļu pavadījumā.
Vidusskolas laikā tiku kristīts Romas katoļu baznīcā un uzreiz sajutu aicinājumu kalpot kā mūziķis. Tā kā skolā tika apgūta kora diriģēšana, tad radās iespēja organizēt un vadīt jauniešu kori. Ērģeļspēlei nopietnāk pievērsos vēlāk, jau studējot Mūzikas akadēmijā un apmeklējot nodarbības pie viena no tā laika koncertējošiem ērģelniekiem Ata Stepiņa.
Paralēli vadot laicīgos korus, katru svētdienu mana profesionalā mūziķa darbība bija saistīta ar draudzi. Pamazām ērģeļspēle kļuva arvien noteicošāka. Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, radās iespēja pārcelties uz dzīvi Luksemburgā. Te arī sākās nopietnākas studijas vispirms Luksemburgas, vēlāk, pārceļoties uz Beļģiju, šīs valsts konservatorijās.
Šajā laika periodā bija iespējams spēlēt dažādu ērģeļmūziku — gan pavadot solistus, gan iekļaujoties kamermūzikas ansamblī.
Šobrīd esmu ērģelnieks divās draudzēs, atskaņojot ērģeļmūziku dievkalpojumos un arī koncertos.
Esmu psteicīgs Dievam par šo dāvāto talantu un iespēju to izmantot. Ne tādēļ, lai gūtu atzinību, bet lai Dievs tiktu godināts ar mūziku.
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju