Padarīt kāda dienu labāku

Sandra Kalve, LELBA Palīdzības Latvijai nozares vadītāja

“Ejiet ar prieku un kalpojot tam Kungam!” — šie ir mācītāja bieži teiktie vārdi dievkalpojuma beigās. Kur un kā kalpot, lai nestu svētību ne tikai citiem, bet arī sev? Ja pats neesi pacilāts, kā tad vari saviļņot pārējo dvēseles un radīt prieku?

Mana kalpošana tam Kungam ir bijusi tik daudzos veidos. Iesākot ar darbu draudzē, tagad — arī LELBA Pārvaldē un LELBP Prezidijā un Virsvaldē. Esmu kalpojusi draudzes padomē, tad ilgus gadus, vadot draudzi, izvadot mīļos draudzes locekļus, piedaloties dievnama apkopšanas talkās un lasot Dieva vārdus.

Mana kalpošana plašāk “atraisījās” tad, kad sāku piekrist lasīt Bībeles tekstu dievkalpojuma laikā. Ilgus gadus, esot draudzes locekle, neatsaucos uz aicinājumu lasīt tās dienas izvēlētos lasījumus. Nelasīju ne jau tāpēc, ka kaut kādā veidā pretotos lūgumam, bet gan tāpēc, ka jutu, ka neesmu nopelnījusi tiesības lasīt Dieva vārdus. Es kaut kā biju sevi pārliecinājusi, ka cilvēki, kuri ir kalpojuši gadiem, ir tie cienīgākie.

Tikai ar laiku un mācītājas un Dieva absolūtās mīlestības iedrošināta piekritu lasīt. Godīgi sakot, neatceros, ko lasīju un cik garš bija lasījums. Atceros sajūtu — es jutos it kā pacelta, it kā mana dvēsele ir pacelta, it kā beidzot varu runāt ar Dievu ar Viņa paša vārdiem.

Tik daudz mainījās tajā dienā! Sapratu, ka arī, lai kalpotu Dievam, nav jāsagaida atļauja vai mudinājums, vai pat uzdevums. Katrs pats var stāstīt par savu izpratni un izjūtām.

Droši vien tas nu ir viens no tādiem nozīmīgākajiem notikumiem.

Apziņa vai vēlēšanās kalpot kā lajam nenāca pati no sevis. Bērnībā daudz laika pavadīju vecvecāku mājās. Mana vecmāmiņa bija ļoti ticīga katoliete, un līdz ar viņu es gāju uz dievkalpojumiem. Tajā laikā biju maziņa, kādus piecus gadus veca, tātad varētu pat teikt, ka Dieva Vārds bija mana aukle.

Kaut vecmāmiņa bija ļoti ticīga un ļoti aktīva, tādā īstā laju kalpošanā viņa nekad netika iesaistīta. Mēs bijām it kā tikai no ārpuses pievienojušās un bez dievkalpojuma apmeklēšanas citur netikām iesaistītas. Toreiz mācītāji bieži mājas vizītēs nedevās, kur nu vēl draudzes locekļi. Tāds nu toreiz bija veids, kā baznīca iesaistījās cilvēku dzīvēs. Ticīgie varēja savas dvēseles apmierināt, tikai apmeklējot dievkalpojumus.

Kas mani ticībā pieveda tuvāk Dievam? Mēs kā draudze devāmies pie mūsu draudzes locekļiem, lai būtu ar viņiem kopā gan priekos, gan bēdās. Jo sevišķu prieku dod tas, ka varam palīdzēt apmeklēt dievkalpojumus vai “atvest” dievkalpojumus pie tiem, kuri vecuma vai slimības vārguma dēļ nevar paši ierasties. Tādā veidā mēs veicam samariešu darbu. Un varam tik viegli iepazīties ar mūsu pašu cilvēkiem.

Ja varu, sludinot Jēzus mīlestību, padarīt kāda dienu labāku, priecīgāku vai nozīmīgāku, tad esmu vissvarīgāko laja darbu paveikusi! Es eju ar prieku, lai kalpotu tam Kungam!

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju