Kā saprast, kas ir LABS?

Ģirts Grietiņš,
Toronto Sv. Jāņa draudzes mācītājs

Mūsdienu pasaule ir tik daudzveidīga un mainīga, ka dažkārt ir grūti atrast pamatus un vadlīnijas savai domāšanai vai attieksmei. Pēdējos gadsimtos un gadu desmitos ir piedzīvoti daudzi satricinājumi, kuri ietekmē arī veidus, kā reaģējam uz ārpasauli un dažādo krīžu atbalsīm sevī.

Atcerēsimies apustuļa Pāvila seno aicinājumu: Pārbaudiet visu, paturiet to, kas labs! (1Tes 5:21) Vispirms tas ir aicinājums nevis izvairīties, bet pārbaudīt un paturēt! Ko pārbaudīt? To, ko pasaule noliek mūsu priekšā. Ko paturēt? To, kas ir labs. Šķiet, ļoti vienkāršs un labs padoms. Kādas perspektīvas tas paver?

Lai apzīmētu labo, Jaunā Derība lieto sengrieķu vārdus agathos un kalos. Agathos nozīmē labo ar uzsvaru uz tā kvalitāti un lietderību, savukārt minētajā Pāvila pantā lietotais kalos var norādīt arī uz to, kas ir pievilcīgs, skaists un cēls. Jebkurā gadījumā mūsdienu cilvēkam būtu lietderīgi ieklausīties senās pasaules atziņās, kas vēlējās meklēt to, kas ir labs, patiess un skaists. Mūsdienu relatīvisma un individuālisma laikmetā nevajadzētu vadīties tikai pēc modīgām idejām, bet arvien censties saskatīt, kas ir nepārejošs, vērtīgs un mūžīgs. Kā atgādināja modernisma kritiķis, angļu rakstnieks un teologs Klaivs Steiplzs Lūiss: “Viss, kas nav mūžīgs, ir mūžam novecojis.”¹

Ir tik daudz jaunu ideju un vārdu, kas cenšas aprakstīt mūsu laikmetu. Nevajadzētu pārprast — es necenšos kritizēt kādu ideju vien tādēļ, ka tā ir jauna vai modē, bet vēlos teikt, ka, izvērtējot kādu ideju vai tendenci, nepietiek vadīties pēc tā, vai tā ir jauna vai veca. Ir vajadzīgi citi kritēriji, lai pārbaudītu, kas ir labs.

Dažkārt mūsu laiks tiek saukts par postmodernu, pēckristietības, pēcfaktu vai pēcpatiesības laikmetu. Šādi nosaukumi, protams, ir mēģinājumi aprakstīt to, kas notiek pasaulē un sabiedrības procesos, bet te ir svarīgi nepazaudēt sevi un savu attieksmi. Lai saprastu un pietuvotos labajam, mēs nedrīkstam uz to lūkoties tikai no malas. Līdzīgi uz savu laikmetu un patiesību (kas ir viens no labā kritērijiem) nav jāskatās tikai kā uz kādu objektu ārpus mums. Kā atgādina filozofs Arnis Rītups, “tie, kas par savu laiku domā kā par objektu, kurš nav atkarīgs no viņu prāta un domāšanas, mēdz runāt par “pēcpatiesības” laikmetu, pat nepacenšoties noskaidrot, kā iespējams tādā mērā pazaudēt patiesību, nerunājot nemaz par nonākšanu aiz vai pēc tās”.² Centīsimies nenonākt arī pēc vai aiz labā, jo pat tie, kas sludina visu vērtību relatīvismu (“katram sava patiesība”; “katram savs labais”), tomēr praktiskā ētikā un ikdienā sagaida, ka citi pret viņiem izturēsies vismaz ne sliktāk, kā viņi paši izturas pret apkārtējiem.

Pāvila sludinātais princips “Pārbaudiet visu, paturiet to, kas labs!” ir pielietojams daudzās jomās, piemēram, reliģiju dialogā vai kristietības mijiedarbībā ar dažādu kultūru mantojumu. Latviešu gadījumā tās vispirms ir mūsu kultūras un folkloras atziņas, ko glabā tautasdziesmas. (To nevajadzētu jaukt ar dievturību, kas ir jaunizveidota neopagāniska reliģija, kura savā veidā pretendē uz latviskā garīgā mantojuma uzturēšanu.)

Visi man labi ļaudis,
Kad es pate laba biju;
Visi mani naidenieki,
Kad es naida cēlejiņa. (23906-0)

Daudz laba piedāvā mūsu pašu latviešu valoda. Domājot par labo, varam apcerēt tādus latviešu vārdus kā labestība, labsirdība, labvēlība un labprātība.

Kā būt labam iepretī citādajam un citām kultūrām un reliģijām? Šajā ziņā ir svarīgi izvairīties no galējībām. Viena galējība būtu teikt, ka tikai man vai mūsu Baznīcai ir vienīgā un galējā taisnība un patiesība. Šādi mēs izslēgtu un palaistu garām visu to labo, ko varam atrast citās tautās un tradīcijās. Otra galējība būtu pārspīlēts plurālisms, saskaņā ar kuru visi ceļi un visas reliģijas pēc būtības ir vienādas un visas ved pie tā paša Dieva. Pievienojoties šādai pieejai, riskējam pazaudēt to īpašo un neatkārtojamo, ko atrodam Bībeles atklāsmē.

Šajā ziņā dažas vadlīnijas varam atrast Apustuļu darbu grāmatas 17. nodaļā, kur lasām par Pāvilu, kurš nonācis Atēnās un uzrunā grieķus. Zīmīgi, ka Pāvils necitē tikai Bībeli, bet cenšas grieķu kultūrā atrast saskarsmes punktus ar viņa sludināto Evaņģēliju. “Apstaigādams un aplūkodams jūsu svētvietas, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamajam Dievam. Tad, redzi, — ko jūs nepazīdami pielūdzat, to es jums sludinu. Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tajā, viņš, debesu un zemes Kungs, nemājo cilvēku celtos tempļos, un viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā viņam kā trūktu, viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu. No viena cilvēka viņš radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu un kaut taustoties censtos viņu atrast, lai gan viņš nav tālu nevienam no mums. Jo viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam, kā jau daži jūsu dzejnieki ir sacījuši: mēs arī esam viņa dzimums.” (Apd 17:23–28)

Te mēs redzam, ka Pāvils atsaucas uz grieķu svētvietām un altāri “Nepazīstamajam Dievam”, kas var kļūt par pamatu tālākai sarunai. Viņš norāda, ka arī citas tautas Dievs ir radījis, lai tās “meklētu Dievu”, kā arī atsaucas uz “dažiem jūsu dzejniekiem”. Šeit mēs ieraugām priekšnoteikumus dialogam ar atšķirīgām tradīcijām un reliģijām — vispirms atrast kopīgo un auditorijai pazīstamo un tad iepazīstināt ar jauno. Arī kristiešiem ir ko mācīties no citām kultūrām. Tas gan nenozīmē, kas kristietībai ir jāizšķīst citās kultūrās un jāpazaudē sev raksturīgā īpašā mācība un ētika. Dažreiz reliģiju un kultūru dialogs nozīmē, ka mēs saredzam un iezīmējam atšķirības un vienojamies par to, kur viens otram nespējam piekrist.

Varam minēt arī estētiku kā labā kritēriju. Pārbaudot to, ko mūsu laikmets piedāvā, paturēsim to, kas ir skaists jeb daiļš. Skaistais ir tas, kas iederas un ir saskanīgs, kas atrod savu vietu apkārtējo lietu kopsakarībā, kas atbalsojas mūsos un modina ilgas pēc tā, kas sniedzas pāri šai pasaulei un ir visa labā avots. Te varam domāt gan par Bībeles mācību par Dieva valstību mūsos, gan par latvisko dzīvesziņu un saderību ar to, ko redzam dabā un radībā.

Daiļa sēta arājami
Pašā kalna galiņā;
Visapkārt liepu koki,
Vidū ziedi ābelītes. (3682)

Tuvosimies labajam, nepaejot garām skaistajam un patiesajam sevī, latvietībā un Kristus atklāsmē!

Avoti:
1 “All that is not eternal is eternally out of date.” — C.S. Lewis, The Four Loves.
2 https://www.rigaslaiks.lv/agora/redaktora-sleja/satcitananda-21734

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju