Baznīcas gadagrāmata 2025

Kas ir mūsu dvēseles un Baznīcas garīgais filtrs? Tas ir Dieva Vārds, Kristus dzīve un Evaņģēlija vēsts; tas ir Svētais Gars, kas ir mūsu Aizstāvis. Dieva Vārdā pravietis Micha rakstīja: “Viņš (Dievs) tev ir teicis, cilvēk, kas ir labs, ko tas Kungs no tevis prasa — spriest taisnu tiesu, mīlēt žēlastību, pazemībā staigāt ar Dievu!” (6:8)

Un viss — Kristus dzīve, nāve un augšāmcelšanās, katra Viņa rīcība un darbs — atklāj, kā mums jāīsteno tas, kas pavēlēts Dieva Vārdā. Turklāt Svētā Gara darbība Kristus Baznīcā dokumentē to, kā tā joprojām dzīvo un strādā. Ne jau bez kļūdām, grēkiem, ticības cīņām vai pārbaudījumiem, bet sludinot Evaņģēliju, kas pārmaina dzīves un mīlestības spēkā dziedina un vieno, lai kopā apliecinātu to, kas labs un daudziem nes svētību.

Sadraudzības nozīme

Zilgme Eglīte,
prāveste, Eskilstūnas–Vesterosas draudzes mācītāja

Neiztrūkstošā kafija pēc dievkalpojuma

Sadraudzība — tas ir pats pirmais vārds, kas nāk prātā, mēģinot nosaukt to, kas vieno latviešu dievkalpojumu svinēšanu pasaulē. Gan vieno, gan iezīmē atšķirību no tā, kā dievkalpojumus svin mūsu mītnes zemju vietējās draudzēs. Mēs braucam desmitiem un simtiem kilometru, lai satiktos, pēc dievkalpojuma galdā tiek likti latviski našķi, un daudzi no mums beidzot atkal var sarunāties latviešu valodā. Dievkalpojuma apmeklēšana kļūst par dienas centrālo notikumu un, ieskaitot laiku ceļā, arī aizņem visu dienu. Pie kafijas galda rit sarunas, bieži vairākas sarunas vienlaicīgi, jo ir tik daudz sakrājies uz sirds, ar ko padalīties. Par visu to, kas šeit nav tā kā mājās, par to, kad brauksim atvaļinājumā uz Latviju vai kurus pasākumus paspējām apmeklēt pēdējā reizē. Reizēm sarunas raisās par senām atmiņām — par to, kā reiz vecāki ieradās Zviedrijā, par to, kurš kuru pazīst no kuriem laikiem.

Kopība, reizē ieelpojot

Bet sadraudzība nav tikai pie kafijas galda. Sadraudzība ir, kopīgi piedzīvojot dievkalpojumu. Klausoties ērģeļu priekšspēlē, lai pareizajā brīdī sāktu draudzes dziesmu, reizē ievelkot elpu dziedot. Visiem kopā pieklustot lūgšanā.

Teoloģijas studiju laikā jaunībā, kad centos izprast kristietību, viens no maniem grūtajiem jēdzieniem, ar kuru cīnījos, bija “draudze”. Kur slēpjas draudzes svarīgums, vai ticība nav diezgan individuāla? Es aizeju uz baznīcu, noklausos visu, cenšos piedalīties savā nodabā, esmu lielajā telpā, kur apmeklētāji izkaisīti vairāku metru attālumā cits no cita, daudzus regulāros dalībniekus pazīstu no mugurpuses, pēc stājas, pēc apģērba, un, dievkalpojumam beidzoties, mēs izklīstam. Ja cilvēki vēlas, ar kādu runāt, tad visdrīzāk tiecas satikt un runāt ar mācītāju, ne īpaši savā starpā.

Bet tad, ja pēc dievkalpojuma ir iespēja apsēsties pie galda, pēkšņi draudze kļūst kaut kas daudz reālāks. Mēs apsēžamies tuvu cits citam, uzzinām vārdu, iepazīstam seju, viens otram padodam kafijas termosu un padalāmies par to, kā šeit nonācām. Sadraudzība padara draudzi par realitāti.

Valodnieciskais haoss

Vārds “sadraudzība” meklē savu vietu latviešu valodā, bet tas neiet tik viegli. Mazliet par stīvu, lai gribētos lietot ikdienā. Un kādus citus vārdus mēs lietojam, lai aprakstītu to “kopību, vienību uz kopīgu interešu vai draudzības pamata”, kā to definētu skaidrojošā vārdnīcā? Teikt, ka esam jaukā kompānijā, būtu mazliet vulgāri. Un, ja mēs sastopam šo vārdu, tad visdrīzāk kādā formālā, institucionālā kontekstā, cenšoties latviskot kādas organizācijas nosaukumu. Commonwealth of Nations — Nāciju sadraudzība.

Angļu communion un zviedru gemenskap, šķiet, ir vairāk iegājies sarunās nekā latviešu “sadraudzība”. Ne velti, kad vēlamies tulkot, piemēram, Porvoo Communion, latviešu valodā sākas dažādi varianti. Porvo sadraudzība. Porvo kopiena. Porvo ekumēniskā apvienība.

Sadraudzība Jaunajā Derībā

Tomēr jēdziens “sadraudzība” parādās Bībelē, un Jaunajā Derībā ir vairāki piemēri. Ir interesanti izpētīt, kādos kontekstos un kādā nozīmē šis vārds ir lietots.

Apustuļu darbi liecina par pirmajiem kristiešiem, kas “pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās” (Apd 2:42). Pirmā vēstule korintiešiem runā par Dievu, kas “ir uzticīgs, kas jūs aicinājis Sava Dēla Jēzus Kristus, mūsu Kunga, sadraudzībā” (1Kor 1:9). Otrā vēstule korintiešiem noslēdzas ar novēlējumu: “Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!”(2Kor 13:13)

Vēstulē filipiešiem vārds atkārtojas vairākas reizes, bagātinot mūsu izpratni par sadraudzības dimensijām: gara sadraudzība, Viņa ciešanu sadraudzība, ticības sadraudzība (Fil 1:6, 2:1, 3:10). Pirmā Jāņa vēstule cenšas aptvert sadraudzības gan dievišķo, gan cilvēcisko būtību: “Mēs pasludinām, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums, (..) sadraudzība savā starpā, (..) sadraudzība ar Viņu.” (1Jņ 1:3, 6, 7)

Te mēs varam secināt, ka šis jēdziens cenšas formulēt kopābūšanu, bet arī ko vairāk, proti, vienotību ticībā, pārliecībā un pieredzē. Šis jēdziens arī cenšas aprakstīt cilvēku Dievišķajā klātbūtnē, sadraudzību kā jaunas, jauna līmeņa attiecības, kurās mēs nonākam saskarsmē ar Dieva garu.

Jāuzsver, ka latviešu tulkotāji retāk izvēlējušies vārdu “sadraudzība” nekā, piemēram, zviedru. Šeit daži piemēri, kur zviedriski lietots vārds gemenskap, bet latviešu tulkojumā cits vārds sadraudzības vietā: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” (Jņ 13:8)

“Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? (..) Es negribu, ka jums būtu kopība ar ļauniem gariem.” (1Kor 10:16, 20)

“Neviena draudze nebiedrojās ar mani došanā un ņemšanā kā vien jūs.” (Fil 4: 15)

Koinonia

Jēdziens “sadraudzība” nāk no grieķu κοινωνία, kurš ieguva īpašu nozīmi kristietībā. Mēs kļūstam par daļu no viena, lielāka, kad esam sadraudzībā. Tāpēc sadraudzība no Baznīcas aizsākumiem ir bijusi svarīga visās tās izpausmēs. Sakramentā, kad mēs, saņemot Svēto Vakarēdienu, savienojamies ar Kristu, kopībā citam ar citu, sadraudzībā Baznīcai ar Baznīcu un pat kopībā starp dzīvajiem un mirušajiem. Kur vēl mūsu sekulārajā pasaulē var atrast vietu, kur runāt par mūsu aizgājušajiem, pieminēt un aizlūgt par mirušajiem, ja ne baznīcā? Līdz ar to sadraudzība kļūst par jēdzienu, kas šķērso robežas un apvieno pāri tām gan mūs citu ar citu, gan ar Kristu, gan arī pāri laikam.

Kristīgās sadraudzības esence ir tā, ka mēs no tās nevienu neizslēdzam. Sadraudzībā ar Kristu, kurš pieņem visus, mēs mācāmies pieņemt cits citu, lai cik dažādi mēs būtu. Pie mūsu galda sēž arī tie, kas nedzer kafiju, mūsu korī dzied ne tikai tie, kam ir perfekta muzikālā dzirde. Starp mums ir sabiedriski ļaudis, kas labprāt visu laiku pavada kompānijās, un vientuļnieki, kam šī tikšanās varbūt ir mēneša vienīgais lielākais notikums.

Jau satumstot un braucot mājās no dievkalpojuma savus 200 kilometrus, mēs paņemam līdzi to spēku un siltumu, kas nāk no sadraudzības, lai to paturētu un nestu tālāk starp citiem, kurus satiksim rīt.

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju