Kristīgais uzdevums

Dāvis Kaņeps,
prāvests, Hamiltonas Kristus draudzes mācītājs 

Pašreizējā laikmetā vārdam “kristīgs” pieder plaša rezonanse sabiedriskajā forumā. Vienam cilvēku lokam tas joprojām ir apzīmējums idejai un cilvēkiem, kas tic Trīsvienīgajam Dievam, piesauc Kristu kā savu Kungu, un līdz ar to tiek apsegloti ar misiju darīt labu, kur vien tas nepieciešams, vai disciplinēti nodoties ētiska rakstura dzīvesveidam. Otram cilvēku lokam kristīgie ļaudis un viņu kopiena ir anahronisks iestādījums, kura augļi saindēti vai puvuši, kura saknes barojas no naudas un varas un kura lapotnes ēna apspiež, nevis veldzē vai atbrīvo. Trešais cilvēku loks būtu tāds, kam īsti nerūp Baznīcas ne/izdzīvošana, nav iepazinušies ar kristīgo mācību, nesaprot tās dziļāko jēgu. 

Atzīstot, ka ap mums augošā tempā notiek radikālas sabiedriskas jeb globālas izmaiņas un zem mūsu kājām pasaules pamati grīļojas, kā lai zinām, kas no mums tiek prasīts? Vai nu tā ir atteikšanās no pasaulīgām izklaidēm, no luksusa dzīvesstila, tādā veidā izrādot zināmu vienkāršību/ pieticību, vai arī skaļāka iestāšanās sociālajos taisnības jautājumos, norādot uz kristīgu cilvēku rūpēm par savu līdzcilvēku. Šī ētiskā dimensija ievērojami izskan mūsdienu pasaulē. 

Vienalga, kāda būtu attieksme no sekulārās pasaules, šī ir norāde uz mums kā citādiem. Kaut kas mūs tomēr atšķir no pasaules normām — mēs esam citāda publika! Tas ir būt tādam, kas raksturo piederību Kristus miesai, svētai sadraudzei, vai ne? 

Viens piemērs tam (vulgāri izsakoties) būtu gadījums, kad esmu garīdznieka kreklā un uz ielas sastopu cilvēku, kurš lūdz naudu. Ja tajā brīdī man kabatā nav nekā vai steidzos, vai vienkārši neesmu gatavs cilvēkam kaut ko dot, tad šis cilvēks man atgādina kristīgo uzdevumu, parasti visai pārmetošā tonī. Lūk, šis varbūt neattiektos uz citu garāmgājēju (parastu cilvēku), bet noteikti attieksies uz mani — acīmredzamu kristīgās Baznīcas pārstāvi. Bet, ja tajā brīdī jūtos devīgs, tad viss, kas man par to tiek, ir atzinība, ka tas tik un tā man būtu bijis jādara. Nekas man par to vairāk arī netiks pieskaitīts dzīvības grāmatā. Bet es labi apzinos, ka uz mani raugās citādi. Mans uzdevums apkārtējo acīs — darīt otram labu! 

Cerams, ka mēs saprotam, ka no viena paša laba darbiņa nekas pasaulē īsti nemainīsies. Nedz arī no simts vai tūkstošiem tādu darbiņu. Mūsu uzdevums tik un tā nebūs izpildīts. Trūkums būs visur, un visas bedres tā arī ar mantām netiks aizpildītas. Jēzus taču brīdināja — nabagi būs vienmēr pie jums. Pasaule un cilvēce tāda ir izveidojusies — nabagi vienmēr bijuši, ir un būs pie mums. Bet vai kristīgais uzdevums vispār nozīmē būt pasaules labklājības ministrijai vai tomēr būt kaut kam vairāk? 

Jāatceras, Jēzus uzrunā mācekļus/apustuļus — tos, kam tiks uzticēta kristīgā misija. Kāds ir draudzes kristīgais uzdevums? Kā varam zināt, ka/vai/kā tas tiek pildīts? Varbūt ir vērts izcelt Mateja evaņģēlija tekstu: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem vismazākajiem — to jūs esat man darījuši.” 

Un šeit sanāk otra šīs mācības daļa — ko viņa man labu darījusi — jūs esat darījuši vienam no šiem vismazākajiem. It kā pateikts, ka kristīgais uzdevums ir veikt labumu vienai šai pusei, vienmēr paturot aci uz otru šo misijas aspektu. Kā sieviete, kura mīlestības un dievbijības skubināta, vienā acumirklī izlej milzu naudas vērtību nevis uz zemes, bet uz Jēzus miesām. Viņas mīlestības spēks tāpēc nav izsīcis putekļos, nedz smiltīs, bet tikai kļuvis spēcīgāks! Šī sieviete drīzāk būs palīdze nabagiem nekā māceklis, kurš kurn un sūdzas par pazaudēto. 

Skatāmies kontekstā uz to, kas tika darīts. Sieva izšķērdīgi izlēja dārgas eļļas uz Jēzus galvas un kājām. (Interesanti, ka bieži vien ap un pašā Baznīcā pārmetumi pārsvarā ir par mantas izšķērdību!) Viņas darītais mūsu laikos būtu pielīdzināms “reliģiskām” lietām. Vai stundas, ko pavadām dievkalpojumā, Bībeles stundā, lūgšanās un sadraudzībā ir nejēdzīga 

laika izšķērdība? Ja tā — tad kur citur lai mācāmies un augam izpratnē par mūžīgām lietām? Ja tas ir labi pārdomāts laika iedalījums nedēļas gaitās, tad es ticu, ka tas tikai nāk par labu cilvēka līdzsvaram un iekšējam sirdsmieram. Tad arī mēs esam spējīgi darīt labu darbu, kas pieskaras Kristus miesai un ir kā derīgs sāls pasaulē. 

Cits jautājums, kas skar mūsdienu draudzes, ir dievnama uzturēšanas jautājums. Nav domāts, ka tas, kas cilvēka rokām celts Dievam par godu, pastāvēs mūžīgi. Dievnams nav bijis mērķis pats par sevi, un tā uzdevums mūsu dzīvēs ir piedāvāt garīgu patvērumu dzīves vētrās un drošu vietu svinēt pārejas rituālus. Kad tomēr nams vairs nav spējīgs kalpot mūsu nepieciešamībām un mēs veltām lielāko daļu laika, enerģijas un naudas, kalpojot namam, tad pienācis laiks atsvaidzināt jautājumu, vai mūsu uzdevums ir kalpot mūriem vai cilvēkam? Šeit arī parādās Rakstu pamatojums mūsu uzdevumam: “Arī jūs paši kā dzīvi akmeņi tiekat uzcelti par garīgu namu, lai jūs būtu par svētu priesterību Dievam un pienestu garīgus, Dievam tīkamus upurus caur Jēzu Kristu.” (1Pēt 2:5) 

No tā izriet mudinājumi un drošinājumi izprast mūsu uzdevumu kā Jēzus Kristus draudzei. 

Panest — “nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību!” (Gal 6:2) Kristus vārdu nesīsim pasaulē (arī mūsu uzdevums) jo veiksmīgāk, kad paši esam stipri. Namam vajadzīgas nesošas sienas. Ja kāds izposta vienu tādu sienu, kas notiek? Ja izstumjam pat vienu akmeni, nama drošība tiek apdraudēta. Ja kaut kas tiek sagāzts, savāc akmeņus un sāc no jauna. Kristus ir klātesošs piedot un atjauno katru no mums, lai pildītu savu uzdevumu — būt dzīvam akmenim. 

Valkāt — dekalogā atzīmēts ar liegumu nelietīgi valkāt Dieva vārdu. Bet kā tu esi tērpies, kādas “garīgās drēbes” tu valkā — vai tās būtu kristīgā mīlestība, līdzjūtība, sirsnība, spēja otru uzklausīt vai, pretējā gadījumā, egoisms, pašpietiekamība, pašapmierinātība noteiks, kādi būs gaidāmie rezultāti: vai uz svētību vai uz lāstu ne tikai sev, bet arī kopienai, kurai piederi. 

Būt vienotiem, turēties kopā zem Kristus svētā krusta. Neesmu pārliecināts par to, vai ilgstošu vienotību var uzturēt tikai ar apzinātām izvēlēm. Mūsu mācībā esmu saklausījis jēgu, ka paļāvības pilnība palīdzēs novērst šaubas, uzvarēt kūtrumu, pretoties kārdinājumam padoties garīgam slinkumam. Paļāvība norāda uz ticības iedarbību apziņā un zemapziņā. Kā jau redzam, pasaule piedzīvo radikālas pārmaiņas, un tā ir sašķelta arvien sīkākās vienībās. Līdz ar to parādās drausmīgi apmelojumi par citiem. Svētīgas domas tiek savītas par sazvērestībām. Dialoga trūkums ir pasaules nabadzība, un skaļo saukļu populisms — tās seklums. Varu liecināt un Dievam pateikties, ka mūsu starpā ir dziļi domājoši un pacietīgi cilvēki, kuri pratuši saturēt draudžu kopību un kuri nemeklē tikai savu labumu. Un kāpēc viņi tādi ir? Jo (un šis varbūt ir tāds bērnišķīgs naivums) viņi ir kaut ko labu darījuši atkārtoti — veltījuši laiku pie garīgās akas, smēlušies no Dzīvā ūdens, baudījuši Dzīvības maizi, neraizējušies, kad nasta kļuvusi smaga, savaldījuši mēli, piedevuši otram, pieņēmuši piedošanu no Kristus utt. 

No pārpalikumiem celt kaut ko jaunu. Visbeidzot — kristīgais uzdevums ir atrasties tuvu klāt tam, kas ceļams. Lai gan izglābt katru trūkumcietēju nav mūsu spēkos, nedz arī mūsu uzdevums, jo pirmajā vietā ir Dieva valstības celšana, daudz kas tāpat tiek piemests klāt — kā par brīnumu! Ticība brīnumam ļauj notikt Dieva žēlastībai bez mūsu priekšnoteikumiem. Kad Jēzus brīnumainā kārtā no mazuma paēdināja lielu ļaužu pūli, kaut kas arī palika pāri. To savāca divpadsmit grozos, un ko tad? Un cik reizes paši neesam piedzīvojuši to, ka pēc visādām akcijām kaut kas paliek pāri? Daži to sauc par sēklu nākotnes iecerēm, no kā, kopjot, pieliekot kaut ko klāt, kultivējot, tiek celts kaut kas jauns. 

Tas kopumā izsaka divas atšķirīgas misijas. Sekulārā pasaule pieiet dzīvei tā, it kā vienmēr kaut kā trūktu — tāpēc ņem, kamēr vēl ir. Savukārt kristīgais uzdevums parādās ticībā, ka Dieva aka nekad neizžūst, avots nekad neizsīkst, Dievišķā mīlestība mūžīgi pastāv — tāpēc dod, kamēr esi. Un tad jau arī svētība un Kristus vārds pasaulē turpinās vairoties. 

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju