Draudzes un garīgās dāvanas

Rolands Eimanis,
Bad Krocingenas, Frankfurtes un apkārtnes, Freiburgas, Manheimas–Ludvigshāfenas, Minhenes draudzes mācītājs

Reiz Latvijas laukos misijas braucienā satiku kādu vīru, turīgu saimnieku, kas sacīja, ka ir kristietis, un izstāstīja šādu brīnumainu stāstu:

“Pirms dažiem gadiem izlasīju leģendu, ka apustulis Toms ir aizceļojis uz Indiju un tur uzcēlis savu baznīcu. Izlēmu braukt to meklēt. Sapratu, ka tā ir tikai leģenda, bet tomēr aizbraucu. Un iedomājies — atradu! Tas izklausās neticami, bet es atradu. Klausies, kā tas notika.

Internetā izlasīju, ka vairākās vietās ir baznīcas ar Toma vārdu. Aizbraucu uz pirmo. Viss skaisti, pārdošanā pastkartes, suvenīri, kuriem angļu un citā valodā uzdrukāts Toma vārds. Un, jo lielāka cena, jo lielākiem burtiem viņa vārds. Bet vairāk par suvenīriem nekā cita nav. Aizbraucu uz nākamo tā saucamo Toma baznīcu, viss tas pats. Suvenīri, kartiņas, krustiņi —viss ar Toma vārdu. Grūti pārdevējiem garām tikt. Trešajā vietā tas pats. Nākamajā atkal. Jau sāku domāt, ka mana ekspedīcija nav izdevusies, bet tad nonācu kādā nelielā pilsētiņā. Tā ne ar ko īpašu neatšķīrās no citām. Vienīgi pamanīju, ka cilvēki ir laipni vienkārši tāpat, neko neprasot un necenšoties pārdot. Tuvojoties nelielai ēkai ar nosaukumu “Toma draudzes māja”, nebija neviena uzbāzīgā suvenīru un kartiņu pārdevēja. Pāvēru durvis, neviena neredzēju. Vienkāršs krusts telpas galā un vienkārši soli. Blakus durvīm galdiņš, uz kura nelieli bukleti “Toma baznīca”. Paņēmu, apsēdos un sāku lasīt:

“Pirms daudziem gadiem pie vietējā valdnieka atnāca kāds svešinieks un teica, ka grib uzcelt baznīcu Visuvarenajam Dievam. Valdnieks ātri piekrita, sacīdams, ka vēl viena Dieva svētība viņam noderētu, un iedeva svešiniekam lādi ar naudu, pieteikdams, ka pēc pusgada nāks skatīties, kas uzcelts. Pagāja pusgads, valdnieks ar padomniekiem ieradās skatīties jauno baznīcu, bet tās nebija… Viņš kļuva dusmīgs un prasīja svešajam vīram, kur ir nauda, un, ja neatdos, viņu sagaida sods. Svešinieks atbildēja, ka, līdzko gatavojušies rakt pamatus, atklājies, ka viens strādnieks slims, jo mājai caurs jumts, salabojām; otram liela ģimene, bet nav, ar ko pabarot, nopirkām ganāmpulku; trešajam nav naudas, par ko apglabāt vectēvu, samaksājām; lai labi varētu strādāt, ciemā vajadzēja aku, lai nav tālu pēcūdens jāiet, izrakām. Un tā nauda iztērēta… Redzot, ka cilvēki tiešām priecīgi un gatavi strādāt, valdnieks iežēlojās un nolēma svešinieku nesodīt.”

Tā sēžot un lasot, man kļuva skaidrs, ka esmu atradis Toma baznīcu. Tie laipnie un viesmīlīgie cilvēki ir īstā Toma baznīca! Es patiesi to atradu. Baznīcu, kas uzcelta cilvēku sirdīs.”

1. Ievads

Par to, cik svarīgi ir celt un atbalstīt draudzi, man atklāja 1. vēstule korintiešiem. Visa vēstule ir par draudzi, bet īpaši runājot par garīgajām dāvanām 12.–14. nodaļā. Piedāvaju ieskatīties šajās nodaļās, lai noskaidrotu atbildes uz dažiem jautājumiem:

Vai ticība, cerība un mīlestība ir vienīgā Pāvila triāde?

Kas ir tās “lielākās dāvanas” (12:31), pēc kurām mums jātiecas?

Vai dāvanas tiek dotas draudzei vai cilvēkam?

Vai par dāvanām var saukt tikai tās, kas pieminētas Pāvila sarakstā (8–10 un 28–30)?

Bībeles citātiem lietošu Glika tulkojumu, jo šajās nodaļās tas ir tuvāks oriģināltekstam.

2. Pazudis tulkojumā

Diemžēl visos man zināmajos dažādu valodu tulkojumos pazūd kāda svarīga nianse. Pāvila teksts raisa jautājumu: kāda ir šo nodaļu tēma — garīgums vai žēlastība? “Bet par garīgām dāvanām (pneumatikon no pneuma — gars).” (12:1) Ar vārdiem “bet par” tiek ievadīta jauna tēma, ko, iespējams, korintieši ir rakstījuši kā jautājumu savā vēstulē. “Bet par to, ko jūs man esat rakstījuši.” (7:1) Ir pamats secināt, ka korintieši ir vaicājuši par garīgumu.

Un Pāvils atbild: “Ir dažādas dāvanas (xarismata no xaris — žēlatība)” (12:4), konsekventi turpmāk tekstā vairs nelietojot vārdu “garīgums” (pneumatikon), bet “žēlastība” (xarismata).

Tātad uz jautājumu par cilvēku garīgumu apustulis raksta atbildi par Dieva žēlastību.

3. Lielākās dāvanas

“Bet tiecieties pēc vēl lielākām dāvanām! Un es jums rādīšu vēl pārāku ceļu.” (12:31) Kas ir kritērijs, kas padara vienu dāvanu pārāku par otru? Apustulis atbild, ka kritērijs ir draudzes celšana. Jo lielāks kopīgais labums, jo lielāka dāvana.

“Bet lielākā no tām ir mīlestība.” (13:13)

“Jo kas māca, tas ir pārāks par to, kas valodām runā.” (14:5)

4. Gals vai sākums

Šajās trīs nodaļās (12–14) par žēlastības dāvanām tiek piedāvāti trīs pārbaudes jautājumi par katru dāvanu: 1) vai apliecina Kristu; 2) vai ir mīlestība; 3) vai ceļ draudzi? Tādējādi bez pazīstamās Pāvila triādes “ticība, cerība un mīlestība” viņš piedāvā vēl vienu triādi “ticība, mīlestība un draudzes celšana”.

Un nu pats interesantākais jautājums: ja mīlestības trūkums var pārvēst lieliskas dāvanas par niekiem, tad varbūt mīlestības klātbūtne var niekus pārvērst par lieliskām dāvanām? Vai baznīcas kopšanu, draudzes kafijas vārīšanu un pīrāgu cepšanu, naudas un laika ziedošanu var nosaukt par harismu? Tātad ne tikai pārdabiskas un svinīgas darbības, bet visvienkāršākā sirsnīgā rīcība vai saruna var tikt saukta par harismu, ja tā var pozitīvi atbildēt uz trim pārbaudes jautājumiem.

I Ticība

“Neviens nevar Jēzu saukt par Kungu kā vien caur Svēto Garu.” (12:3) Pirmais jautājums ir par ticību Kristum, nevis tikai par runāšanu, no kā brīdināja Kristus: “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā.” (Mt 7:21) Viņš ir Kungs, kad Viņa piedošana mūs savieno ciešāk, nekā mūsu paštaisnība mūs šķeļ. Vai tad var kādu atstumt dēļ tā, ka Svētais Gars vēl nav devis dāvanu Jēzu saukt par Kungu?

II Mīlestība

“Ja man būtu praviešu mācība, un ja es zinātu visus noslēpumus un visu atzīšanu, un ja man būtu visa ticība, tā ka es varētu kalnus pārcelt, un man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” (13:1–3) Otrs jautājums ir par mīlestību. Apustulis trīs reizes brīdina par to, ka mīlestības trūkums atņem vērtību un jēgu. Gan komunikācija, gan zināšanas, gan ticība, gan garīgums. Viss BEZ mīlestības ir bezvērtīgs. Un tas ir katra paša ziņā atklāt, vai viss AR mīlestību kļūst vērtīgs.

III Draudze

“Es gribētu, ka jūs visi valodām runātu, bet jo vairāk, ka jūs mācītu; jo, kas māca, tas ir pārāks par to, kas valodām runā, proti, ja šis netulko, kā lai draudze top uztaisīta.” (14:3–5) Trešais jautājums ir par draudzes celšanu. No konteksta noprotams, ka celšana ir gan tad, kad nāk klāt jauni cilvēki, gan tad, kad garā pieaug tie, kas jau ir draudzē. Tad sanāk tā — katrreiz, kad augu pats, es ceļu draudzi.

5. Noslēgums

Mana pieredze daudzkārt ir apstiprinājusi to, ka tad, kad kaut ko izdodas paveikt ticībā, ka Kristus ir Kungs, mīlestībā, kas netiesā un nešķiro cilvēkus, kā arī brālīgi domājot par draudzes celšanu, visparastākā saruna vai notikums var kļūt par harismu. Par patiesu žēlastības pieredzi, kas dod spēku dzīvojot un mieru mirstot.

6. Lūgšana

Kad rakstu šīs rindas, ir 2024. gada vasara. Vairāki eksperti sola, ka rudenī karš Ukrainā var kļūt par pasaules karu. Un pasaules karš var iznīcināt visu dzīvo uz Zemes…

Ak, Tu
Dieva Jērs,
kas nesi pasaules grēkus, apžēlojies,
apžēlojies
par mums!

Jebkurš karš beidzas, kad sākam praktizēt ticību, mīlestību un brālību. Vienīgi Dievam gods.

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju