Dievkalpojums — kristīgās dzīves sirds
Jānis Ginters,Milvoku Sv. Trīsvienības draudzes mācītājs
Savulaik jaunatvērtajā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē viens no ļoti iemīļotajiem pasniedzējiem bija Mineapoles Kristus draudzes mācītājs Dr. Modris Gulbis. Atmiņā palicis kāds viņa stāsts par to, ko daudzi latviešu bēgļi piedzīvoja, ieceļojot Amerikā pēc Otrā pasaules kara. Toreiz ieceļošanas iespējas latviešu ģimenēm sagādāja sponsori — ģimenes, pie kurām viņi pirmos gadus dzīvoja un strādāja. Jau tuvākajā svētdienā amerikāņu ģimene viņus aicināja kopīgi doties uz baznīcu. Ļoti jauki. Bet tad, kad tas pats notika arī nākamajā un aiznākamajā svētdienā, daži latvieši bija izbrīnījušies, kāpēc tik bieži jāapmeklē dievkalpojumi. Acīmredzot, Latvijā pie tā viņi nebija pieraduši.
Visticamāk, ne katra latviešu ģimene varētu uz sevi attiecināt mācītāja Gulbja stāstīto, tomēr relatīvi daudz Amerikas latviešu svētdienās piedalīties dievkalpojumos pierada, dzīvojot pie kristīgiem amerikāņu sponsoriem. Vēlāk šis labais paradums palīdzēja latviešiem jaunajā mītnes zemē stiprināties ticībā, uzturēt dzīvu dzimto valodu, saglabāt nacionālo identitāti, celt savas baznīcas un draudzes namus, veidot un uzturēt stipras draudzes. Dievkalpojums patiešām ir tas, kas veido un arī pārveido cilvēku arvien lielākā Kristus līdzībā.
Lai arī, gadiem ejot, vairums latviešu draudžu Amerikā un arī citur pasaulē vairs nav daudzskaitlīgas un arī dievkalpojumu apmeklētāju skaits nav tāds kā agrāk, tomēr dievkalpojumi joprojām ir centrālie un svarīgākie draudzes dzīves notikumi. Neskatoties uz to, ka mums, latviešiem, ir daudz dažādu svētku, dažādu brīnišķīgu iespēju pulcēties kopā, tomēr neviens cits pasākums vai notikums nespēj pulcināt latviešus tik regulāri un tādā skaitā kā dievkalpojums!
Ikdienā katrs cilvēks pārsvarā piedzīvo redzamo, materiālo pasauli un tās likumības. Turpretim dievkalpojumā mēs piedzīvojam Dieva Vārdu, saņemam Svēto Vakarēdienu, tādējādi nonākam kontaktā ar neredzamo, mūžīgo, dievišķo pasauli, kura palīdz arī uz laicīgo dzīvi paskatīties no mūžības viedokļa.
Ja mēs uz dievkalpojumu skatāmies tikai no redzamās, praktiskās perspektīvas, tad tas var pat likties kā paradoksāls notikums. Mūzika un dziesmas, ko tajā dzirdam un paši dziedam, parasti nav viskvalitatīvākā mūzika un citviet tuvumā varam atrast par mums labākus izpildītājus. Un tomēr — tās mums ir mīļas un bieži vien runā mūsu sirds valodā. Sprediķis, ko dzirdam un par ko domājam, visbiežāk nav retorikas un daiļrunības paraugstunda. Un tomēr — kāda no sadzirdētajām domām vai kristīgajām patiesībām mūs uzrunā un mudina palikt un augt ticībā. Kādi no līdzcilvēkiem, kurus satiekam dievkalpojumā, var gadīties ne tie, ar kuriem mēs noteikti vēlētos kontaktēt ikdienā. Un tomēr — ar tik daudziem mūsu draudzes locekļiem mūs saista sirsnīgas draudzības un savstarpējas palīdzības saites. Un, manuprāt, tas ir tieši tāpēc, ka dievkalpojumam ir šis pārdabiskais, neredzamais, mistiskais aspekts un ka Dievs pats ir tas, kas mūs aicina un saved kopā pie Sava Vārda un Sakramentiem.
Dievkalpojums ir kristīgās dzīves pašā sirdī. Dievkalpojums atspoguļo mūsu ticības patiesības, atziņas un vērtības, kurām sekojam un uz kurām paļaujamies ikdienas dzīvē. Dievkalpojums lielā mērā definē mūsu identitāti, jo, sastopoties ar Dieva reālo klātbūtni, mēs tiekam veidoti un pārveidoti kā individuāli kristieši un augam kopā kā viena Dieva tauta.
Liturģiskais iksvētdienas dievkalpojums ir viena no lielākajām luterāņu Baznīcas bagātībām. Ar Dieva Vārda uzklausīšanu un pārdomāšanu, ar kopīgām dziesmām un lūgšanām, ar kristības un Svētā Vakarēdiena sakramenta svinēšanu mēs piedzīvojam Dieva tuvumu un mums tiek atgādināts uzticētais aicinājums — sekot Jēzum Kristum šajā dzīvē un gatavoties Viņa valstībai, kura nāk un kurai mēs dodamies pretī.
Mūsu dievkalpojums ir veidojies daudzu gadsimtu gaitā, un tā daļas lielā mērā ietver visas kristīgās dzīves svarīgās atziņas. Dievkalpojumu mēs sākam un vadām Trīsvienīgā Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Grēksūdzes lūgšanā mēs pārvērtējam savu aizvadīto laiku Jēzus mācības un dzīves, kā arī Dieva atklātās gribas kontekstā. Kolektes lūgšanā ir kopā saņemtas visas atbilstošajai Baznīcas gada svētdienai un tai paredzēto Svēto Rakstu lasījumu nozīmīgākās tēmas. Sprediķis izgaismo uzklausīto Svēto Rakstu atziņas un parāda to saistību ar ikdienas dzīvi. Ticības Apliecība noslēdz dievkalpojuma pirmo jeb mācības daļu. Kopīgi sakot Ticības apliecības vārdus, mēs atzīstam, ka mūsu personīgā ticība saskan ar ticības atziņām, kā tās ir formulētas vispārējās Baznīcas dokumentos. Vienojoties aizlūgšanās par mums pašiem, mūsu tuviniekiem, par kristīgo Baznīcu visā pasaulē un visu Dieva radīto pasauli, mēs sagatavojam savas sirdis Dieva klātbūtnei Svētajā Vakarēdienā, kas ir otra galvenā dievkalpojuma daļa. Mūsu dievkalpojumi noslēdzas ar svētīšanu, kas visu dievkalpojumā piedzīvoto un mūs pašus nostāda zem Dieva visaptverošās svētības saviem ļaudīm.
Luterāņu dievkalpojumam ir divi centri, divas svarīgākās sastāvdaļas — Dieva Vārds un Svētais Vakarēdiens. Un pat, ja mēs varētu piekrist, ka Dieva Vārdu varam dzirdēt arī televīzijā, radio vai cita veida masu saziņas līdzekļos un tam nav nepieciešams personiski būt baznīcā un piedalītes dievkalpojumā, tad tomēr Svēto Vakarēdienu varam saņemt tikai un vienīgi esot klātesoši. Svētajā Vakarēdienā dabiskais sastopas ar pārdabisko, tāpēc saņemtais ēdiens ir tāds, kuru ēdot vairs nesalks, un dzēriens ir tāds, kuru baudot vairs neslāps (Jņ 6). Mūsu Baznīcas pamatlicējam Mārtiņam Luteram Svētais Vakarēdiens un tajā esošā reālā Kristus klātbūtne šķita tik svarīga, ka viņš Mārburgas Disputācijas laikā (1529. g.) atteicās turpināt sarunas ar reformātu teologiem, jo nebija iespējams panākt, ka arī viņi atzītu Kristus reālu klātbūtni Maizes un Vīna zīmē. Luters Kristus reālprezenci Vakarēdienā uzskatīja par tik izšķiroši svarīgu, ka tad, ja tajā nebija vienotības, viņam nenozīmīgas bija visas citas panāktās vienošanās.
Tieši tāpēc luterāņu mācītāji visās paaudzēs daudz laika ir veltījuši un joprojām velta veco un slimo draudzes locekļu apmeklējumiem, kuros neiztrūkstoši tiek svinēts Svētais Vakarēdiens. Tiek stāstīts, ka uz jautājumu, cik bieži kristietim ir jābauda Svētais Vakarēdiens, Luters esot atbildējis, ka ne retāk kā reizi mēnesī. Tāpēc draudzes locekļi, kuri dodas atvaļinājumos, tiek iedrošināti apmeklēt dievkalpojumus tajās vietās, kur bauda atpūtu. Tāpēc baznīcu zvani ik svētdienu aicina visus ticīgos pulcēties baznīcās, lai pielūgtu Dievu Garā un patiesībā, lai vienotos ar Kristu Svētajā Vakarēdienā un cits ar citu, ar visām ticīgo paaudzēm pirms un pēc mums un piedzīvotu piederību Kristus Baznīcai, Viņa mistiskajai Miesai šeit uz zemes un Mūžībā.
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju