Prāvests Klāvs Bērziņš
Dievs ir mīlestība, un kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. (1Jņ 4:16)
Dzimis 1947. gada 29. martā Mellē, Vācijā
Miris 2023. gada 22. augustā Rīgā, Latvijā
Kā veselu cilvēka mūžu var raksturot īsā rakstā? Kā mūžīgo Dievu var aprakstīt mūsu ierobežotajos vārdos un priekšstatos? Visdrīzāk ar Dievvārdu, kas granītā iekalts mūsu Baznīcas pirmā archibīskapa profesora Teodora Grīnberga kapakmenī Eslingenā: “Dievs ir mīlestība, un kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā.” (1Jņ 4:16) Prāvests Klāvs Bērziņš, mūsu brālis un draugs, ir bijis un paliks dzīvs kā liecība šim Dievvārdam, ar kuru mēs viņu izvadījām 2023. gada 29. augustā Rīgā. Klāvu pavadīja tik liela sēru draudze, ka krematorijas lielajā izvadīšanas hallē pat visas kāpnes bija aizņemtas un varējām sākt tikai ar kavēšanos.
Klāvam Dievs nebija kāda dogmu sistēma un vēl mazāk kāds it kā svētas birokrātijas iemiesojums, bet tas, kas mīlestībā radījis šo brīnišķīgo pasauli un mūs un kas tajā joprojām ir tuvs kā tās Pestītājs — mīlestībā mūžīgā.
Visupirms Klāvam šī mīlestība iemiesojās viņa ģimenē. Dievs Klāvam dāvāja mūža draugu — Edīti, dzim. Pauderu–Paudrupu, un kopā viņi gāja — vācu valodā “durch dick und dünn” — vienoti priekos un bēdās iekš visa, ar ko dzīve mūs apdāvina un izaicina. Un Dievs dāvāja viņiem meitu Ainu un dēlu Aleksandru ar ģimeni — sievu Elīnu un bērniem Lību un Tomu. Tāpat Klāvam svarīgi bija viņa vecāki — tēvs mācītājs Ringolds Bērziņš un māte Irma, dzim. Daugule, arī brālis psichologs un mūsu Baznīcas diakons Ints Bērziņš. Garīgu tuvību Klāvs izjuta iepretim savam vectēvam Robertam Bērziņam un onkulim Ludim Bērziņam, kuros izpaužas mūsu tautas un Baznīcas dziesmotā dvēsele. Viņus visus caurstrāvoja tēvzemes Latvijas mīlestība, kas liek turp atgriezties un atgriežoties skūpstīt šo zemi, — stāsts par to nekad neaizmirsīsies.
Daudzi varam būt no sirds pateicīgi, ka bijām Klāva draugu lokā, tā sakot, viņa paplašinātās ģimenes lokā — tāpēc arī viens otrs izteica līdzjūtību ar Klāva aiziešanu mūžībā man. Klāvam īpaši svarīga bija piederība korporācijai “Selonija” — arī tā ir Bērziņu dzimtas tradīcija. Jauki, ka pēc izvadīšanas ģimene ielūdza visus vēl iegriezties “Selonijas” namā, kur ilgi kavējāmies atmiņās. Tēvzemes mīlestība vienoja arī agrākos Latvijas karavīrus — leģionārus un viņu pēctečus — “Daugavas Vanagu” saimē, un arī viņiem Klāvs bija piederīgs. Ne mazāk aktīvs viņš bija Eiropas Latviešu jaunatnes apvienībā, tās kongresos un saietos. 1967. gadā ar abitūriju beidzis Minsteres Latviešu ģimnāziju. Vēlāk bijis arī Latviešu centrālās padomes Vācijā loceklis.
Kopš bērna dienām Klāvs dzīvoja ar mūsu Baznīcu un arvien vairāk tai pievienojās. Sākotnēji viņš pavadīja savu tēvu uz mūsu mazajām bēgļu draudzēm Ķelnē/Vesthofenā, Menchengladbachā, Diseldorfā, Frankfurtē, Minsterē. Tad viņš kļuva par mūsu Baznīcas diakonu, mācītāju, Vācijas prāvestu, Baznīcas Virsvaldes locekli. Beidzot, pārcēlies uz Latviju, viņš 2009. gadā dibināja Rīgas Evaņģēlisko draudzi, kura 2010. gadā kļuva par mūsu Baznīcas Pasaulē (LELBP) daļu. Jāuzsver, ka Klāvs par savu kalpošanu nav saņēmis algu, bet tajā arvien ieguldījis savu spēku, laiku un finanses.
Daudzi Rīgā esam baudījuši Klāva un Edītes viesmīlību Tērbatas un tad Tallinas ielā. Bet kā īsts saimnieks Klāvs atspirga savās lauku mājās “Ziemeļnieki” Stukmaņos pie Daugavas. Ar īpašu prieku Klāvs pildīja sieviešu korporācijas “Gaujmaliete” goda filistra pienākumus.
Mīlestības spēks Klāvam palīdzēja pārvarēt dzīves grūtības, pat tādas, kas daudzus citus iznīcinātu. Arī pēdējā grūtajā slimības posmā tikšanās bija tik gaišas! Ja arī Klāvs dažreiz izteicās asi vai pat aizvainoši, mēs zinājām mīlestības degsmi pat aiz skarbuma. Un šī mīlestības liesma, tās gaišums un siltums ir tas, kas paliek un paliks. “Tad nu paliek ticība, cerība, mīlestība. Bet mīlestība ir tā vislielākā no tām.” (1Kor 13:13)
Mūžīgu mieru, Dievs, dod…
Archibīskaps emeritus Elmārs Ernsts Rozītis
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju