Abija Vents, diakone

Lai jūsu gaisma spīd cilvēku priekšā, tā ka tie redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. (Mt 5:16)

Dzimusi 1931. gada 15. maijā, Rīgā, Latvijā
Mirusi 2020. gada 29. janvārī, Pensilvānijā, ASV

“Abija nekad neesot jautājusi “kāpēc?”, arī tad, kad dzīvē piepildījušies tā Kunga vārdi: “Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi” (Jes 55:8). Abija uzticējusies Viņa vadībai un gādībai, neprasīdama “kāpēc”, bet gan: “Uz kurieni, Dievs, Tu mani tagad vedīsi?”” tā savu māti atceras meita Inese.

Abija Estere piedzima Rīgā Kārļa un Lidijas Ķēniņu ģimenē. Tēvs bija beķeris, māte — dziedātāja. Tēvs bija jau miris, kad māte ar meitām Rasmu un Abiju devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Pēc Otrā pasaules kaŗa un gadiem dīpīšu nometnē Abija savas dzīves 18. gadā ieradās Ņujorkā.

Bērnībā Abija gāja līdzi mātei uz baptistu draudzi, kur māte dievkalpojumos dziedāja. Tā Abijas ticības ceļš iesākās baptistu kopienā Rīgā. Abija ar vīru Gvido Rubeni Pensilvānijā nodibināja ģimeni un kā liela daļa viņu paaudzes latviešu meitas Inesi un Anitu audzināja vietējā latviešu sabiedrībā. Līdz ar to jaunajai ģimenei audzināšanā talkā nāca ne tikai baptisti, bet arī latviešu luterāņu draudze un latviešu skola. Abijas ticības ceļā savijās baptistu un evaņģēliski luteriskā teoloģija un tradīcijas.

Kad meitas bija izaudzinātas un ilggadīgais darbs apdrošināšanas laukā vairs neapmierināja, Abiju uzrunāja aicinājums piedalīties LELBA pirmajos Teoloģijas kursos (vēlāk LELBA Teoloģijas institūts) Kanādā. Ar LELBA Dienvidfloridas draudzi Abija iepazinās, kad kopā ar savu otro vīru Jāni Ventu devās turp, lai ziemas pavadītu siltākā klimatā. Tur viņa saņēma apstiprinājumu aicinājumam dalīties savā ticībā. No ordinēšanas LELBĀL diakones amatā 1999. gadā līdz aiziešanai pensijā 2013. gadā Abija uzticīgi aprūpēja Dienvidfloridas evaņģēliski luterisko draudzi, kas pateicās par savas draudzenes un garīgās vadītājas neatlaidīgo, mīlestības pilno kalpošanu.

2019. gada Ziemsvētkus Abija nosvinēja Floridā kopā ar draudzi un draugiem, bet tūlīt sekoja negaidīta diagnoze — vēzis. Viņa atgriezās savās mājās Pensilvānijā, ģimenes aprūpē, kur arī aizgāja Dieva mierā.

Abija nespēja savu lielo mīlestību un neizsakāmi lielo prieku par savu Kungu paturēt tikai pie sevis. Viņa līdz pēdējai dienai ar stipru balsi un nesatricināmu ticību liecināja par savu Kungu Jēzu Kristu.

Abijas seši mazbērni, meitas, ģimene, baptistu un luterāņu draugi ar pateicību atceras viņas daudzos stāstus iz dzīves, kas liecināja par Dieva vadību un gādību un ticības spēku. Abijai nekad nebūs jājautā “kāpēc”… jo Dievs viņu aizvedis līdz viņas ticības ceļa galamērķim. Abija ir iegājusi sava Kunga mūžīgajā priekā!

Mūžīgu mieru, Dievs, dod…

Pēc sarunas ar Abijas meitu Inesi — prāveste Anita Vārsberga–Pāža

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju