Aina Pūliņa, mācītāja

Jo pie Tevis ir dzīvības avots, un Tavā gaismā mēs redzamgaismu. (Ps 36:10)

Dzimusi 1935. gada 9. martā Zilupē, Latvijā
Mirusi 2020. gada 23. martā, Union, Ilionoisā, ASV

Es gribu ticēt, ka tajā brīdī, kad Aina ienāca šajā pasaulē un ieelpoja savu pirmo, svēto dzīvības elpu, eņģeļi bija ap viņu un dziedāja viņai pirmo šūpuļdziesmu. Es gribu ticēt, ka jau tajā brīdī eņģeļi viņu turēja savās drošajās rokās un svētīja viņas ceļu, visu viņas stāstu. Jo vēlāk savā dzīvē Aina ļoti dziļi piedzīvos — eņģeļi patiesi runā, eņģeļi stiprina un iedrošina, eņģeļi rāda ceļu, eņģeļi palīdz būt drošai, kad sirds sāk skriet baiļu ceļus. Eņģeļi iečukst sirdī padomu, kad sirds jūtas apmaldījusies. Eņģeļi nes, kad pašas soļi apstājas.

Aina savā ģimenē bija piektā no astoņiem bērniem, un Aina bija pirmā no dvīņu meiteņu pāra. Viņas tēvs Kārlis Strauss bija armijas oficieris, robežsargs, kas sargāja Latvijas austrumu robežu, un māte Irina Rižekova bija radoša, talantīga mājsaimniece.

1944. gada rudenī Ainas ģimene kļuva par Otrā pasaules kara bēgļiem, apmetoties Vācijā, Hannoveres bēgļu nometnē. Aina atzina, ka laiks bēgļu nometnē veidojis un stiprinājis viņas latvisko identitāti un ticību, mācījis viņai respektēt pašai savu un citu kultūras un tradīciju mantojumu. Bēgļu nometnes laikā viņa turpināja mācības, apmeklēja baznīcu, iesaistījās gaidu kustībā, nodevās sportošanai, daudz lasīja un baudīja grāmatas, kur gaismas varonis vienmēr uzvar ļauno tumsu. Tā Aina turpināja uz šo pasauli raudzīties — kā iekšējo un ārējo cīņu starp tumsu un gaismu, kur cilvēka uzdevums ir atpazīt Kristus gaismu un tai ļauties.

1949. gada rudenī Ainas ģimene pārcēlās dzīvot uz ASV. Čikāgas latviešujauniešu pulciņa aktivitātēs Aina satika savu mūža mīlestību — Juri Pūliņu, ar kuru 1957. gada septembrī tika salaulāta. Viņi abi bija svētīti ar divām meitām — Ingrīdu Dailu un Daumu Ilgu. 1973. gadā Aina piedzīvoja smagu zaudējumu — pārtrūka viņas grūtniecība, kad zem savas sirds nēsāja dēliņu. Tas bija laiks, kad caur sāpēm Aina sāka jautāt dziļus, grūtus jautājumus, kuri veda viņu plašos garīgos meklējumos.

Aina strādāja par statistiķi, bet pēc pirmās meitas piedzimšanas viņa sevi veltīja ģimenei. Tomēr paralēli ģimenes dzīvei Aina vienmēr atrada neskaitāmus veidus, kā sevi izglītot, kā sevi bagātināt, kā sevi aizraut ar dažādām, daudzpusīgām interesēm. Tā Aina iemācījās aust un kļuva par Audēju ģildes biedri, bet darbdienu vakaros viņa apmeklēja Ray Vogue tērpu dizaineru skolu. Viņa divus gadus strādāja ar bērniem, kuriem ir dzirdes traucējumi. Aina daudz laika pavadīja bilbliotēkā, vedot tur arī abas meitas, stundām ilgi katrai lasot grāmatas pēc savām interesēm. Ainas interese bija reliģija un parapsiholoģija.

Piecus gadus (no 1968. līdz 1973. gadam) Aina mācīja Svētdienas skolā un sešus gadus pasniedza kristīgo mācību un tautas dejas Čikāgas Latviešu sestdienas skolā. 11 gadu garumā (no 1968. līdz 1979. gadam) Aina bija aktīva Latviešu Gaidu kustības vadītāja, strādājot ar meitenēm vecumā no 11 līdz 16 gadiem, pēdējos divus gadus izpildot arī Jersikas novada priekšnieces amatu. Divas vasaras Aina bija Garezera bērnu vasaras nometnes direktore.

Kad meitas sāka studēt, Aina nopietnāk pievērsās reliģijas studijām. Viņa lasīja un izpētīja harizmātisko kustību un New Age, meklējot savu, autentisko ticības ceļu. Aina bija meklētāja — viņa nekad akli nepieņēma jau sagatavotās atbildes un ieskatus, viņa meklēja caur savu sirdi, caur savu pieredzi, ļaujoties atsijāt to, kas der viņas garīgajai augšanai un kas to apstādina. Ar ģimenes atbalstu Aina uzsāka studijas North Park Teoloģijas seminārā un ieguva maģistra grādu teoloģijā un ieguva CPE (slimnīcas kapelāna) sertifikātu. Atsaucoties savai mīlestībai uz Dievu un vēloties kalpot savai tautai, 1986. gadā Aina tika ordinēta par LELBA mācītāju un atkal sevi deva daudz un dažādi: pildīja LELBA sekretāres pienākumus, bija atbildīga par jaunās Dziesmu grāmatas izveidi, vadīja Evaņģelizācijas nozari, organizēja Draudžu dienas un kā vikāre Vidienes apgalabā kalpoja draudzes vajadzību gadījumos. Par ilggadējo darbu jaunatnes audzināšanā un atbildīgu amatu veikšanu LELBĀL 2004. gada 18. novembrī Aina saņēma ALA Atzinības rakstu.

Paralēli tam Aina ar sirdi pildīja arī kapelāna darbu slimnīcās un paliatīvajā aprūpes centrā. Kā brīvprātīgā kapelāne vairāku gadu garumā (no 1991. līdz 2002. gadam) viņa piedāvāja savu sirdi un klātbūtni cilvēkiem, kas slimoja ar AIDS, kā arī palīdzot stiprināt viņu ģimenes. Aina nebaidījās turēt otra cilvēka roku, no kura tajā laikā pasaule baidījās vai novērsās. Viņa spēja liecināt par žēlastību, žēlsirdību, un Aina kādam kļuva par eņģeļi, kas otru jūt, pieņem un tikai ar savu klātbūtni vien dziedina.

Tas bija atslēgvārds, ko Aina meklēja visu savu mūžu — dziedināt sevi un dziedināt citus kā Jēzus to darīja, kā, piedzīvojot un sajūtot Kristu sevī, kļūt nedalītai ar Dievu. Un tādēļ Aina turpināja savus meklējumus un iekšējās pilnveidošanās ceļu — viņa studēja un kļuva par dziedinošā pieskāriena praktizētāju, Reiki meistari, absolvējot Jaffe institūtu, kļuva par garīgās un medicīniskās dziedināšanas praktizētāju, viņa mācījās Sufi atziņas un kļuva par Smieklu jogas instruktori — ar smiekliem izsmiet sāpi, bailes, nemieru, trauksmi, tumšās domas. Ainai dzīve bija skola, kurā viņa nepārtraukti mācījās, vienmēr atklāja, meklēja no jauna. Viņa tiešām bija mūžīgais skolnieks, mūžīgais māceklis mūžības ceļos. Viņa pati teica: “Mēs esam mācekļi un skolotāji vienā un tajā pašā laikā.”

Un pēdējos 15 dzīves gadus Aina šo pašas iemācīto pielietoja savā dzīvē, kad viņa ar tik apbrīnojamu spēku, ar eņģelisku brīnumu sadzīvoja ar Multiple Myeloma. Tā neapstādināja Ainu no dzīves dzīvošanas un gaismas piedzīvošanas, drīzāk pretēji — viņa uz savu diagnozi skatījās kā uz dāvanu, kas ļauj viņai savienoties ar Dievu daudz patiesākā, dziļākā līmenī. Unar to, ko Aina sajuta caur savām meditācijām, caur savām atklāsmēm un pastaigām dabā, viņa dalījās tālāk — stiprināja citus, sniedzot tiem savu piedzīvoto ticību un atziņu — “nebeidzamo vienotību, mūžīgo vienību ar Kristu mīlestībā”.

Reiz Aina man vaļsirdīgi teica: “Es kādreiz biju bailīga, nedroša, klusa meitene rudiem matiem. Eņģeļi, īpaši Miķelis, man palīdzēja atgūt savu balsi, būt drosmīgai, kad pamati brūk zem kājām un jāpastāv par taisnību.” Un tāda Aina bija — nebaidījās paust savu pārliecību, nostāju un līdz sirds dziļumiem sajusto.

Un, rakstot šo Ainas dzīves aprakstu, es izeju cauri īsziņām, ar kurām mēs abas esam apmainījušās pēdējo piecu gadu laikā. Tajās Aina mani stiprina un iedrošina. Viņa man raksta, ka jāmācās būt drošam, patiesam pret sevi. “Jomēs ciešāk turamies pie Dieva, jo biežāki uzbrukumi. Es par uzbrukumiem priecājos, jo tad es zinu, ka esmu uz pareizā ceļā. Tie ir mēraukla, kas atspulgo manu garīgo augšanu,” tā viņa man rakstīja kādā no savām īsziņām.

Dievs ir jūra, mēs esam viļņi. Mēs nekad nevaram būt bez Viņa. Vienmēr Viņā, ar Viņu. Bet mēs ne vienmēr Viņu manām, sajūtam, jo esam iegremdējušies zemes rūpēs, — tā bija Ainas teoloģija. Aina ticēja, ka mēs visi esam Kristus gaisma pasaulē, ja to ļaujam. Kristus mīlestības atspulgs, ja to nenoslēpjam. Tu esi eņģeļu spēks un tiešums, un aizsardzība šajā pasaulē, ja tu neapklusini eņģeļu balsi sevī.

Aina bija tā, no kuras man un mums visiem atskanētu: “Es tev sūtu Kristus dziedinošo enerģiju un gaismu.” Ja tu to saņem un piedzīvo, dod tālāk…

Kad Aina ievilka savu pēdējo dzīvības elpu īsi pēc 85 gadu jubilejas sagaidīšanas, pie viņas atkal bija viņas eņģeļi. Viņas stiprinājums. Un gaisma, kuru viņa sargāja un kurai pretī tiecās, Tā Gaisma viņu uzņēmusi mūžības mirdzējumā.

Mūžīgu mieru, Dievs, dod…

Mīlestībā Ainu un viņas mūžu pieminot,
mācītāja Aija Graham

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju