Baznīca un draudze kā sabiedrība
Dr. Fritz Traugott Kristbergs,
prāvests emeritus
Kad runājam par baznīcu vai draudzi, tad nedrīkstam aizmirst, ka blakus teoloģiskai nozīmei baznīca un draudze ir cilvēku sabiedrības veidojumi, kas radušies cilvēces vēstures, laikmeta un kultūras vides ietekmē.
Grieķu valodas vārds ekklesia, ko latviski tulkojam kā baznīcu vai arī draudzi, sengrieķu valodā ir tautas sapulce. Tomēr arī tā pieņēma specifisku nozīmi, kad raksturoja reliģiski kultisku sapulci. Septuagintā (Vecā Derība grieķu valodas tulkojumā) ekklesia ir lietota, lai apzīmētu Israēla tautas reliģiskās sapulces, un tā ievada Jaunās Derības ekklesia nozīmi kā ticīgo sapulci.1
Pārsteidzošs ir fakts, ka šis šķietami nozīmīgais vārds neparādās vairākās Jaunās Derības grāmatās (Marka, Lūkas, Jāņa evaņģēlijā, 2. Timoteja, Titus, 1. un 2. Pētera, 1 un 2. Jāņa vēstulē), kaut gan atkārtoti lietots Mateja evaņģēlijā, Apustuļu darbu grāmatā, kā arī Pāvila vēstulēs.
Mārtiņš Luters nedomāja, ka vārds ekklesia būtu tulkojams kā Kirche (baznīca) vācu valodā, bet drīzāk ar vācu vārdu Gemeine, kas uzsver sabiedrisko elementu, kurā ietilpst plašāku cilvēku spektrs.2
Luters arī atsaucās uz Augustīna vērojumu starp redzamo un neredzamo Baznīcu. Redzamā baznīca — un tās draudzes — ir corpus mixtum, kurā atrodas ticīgie un neticīgie,3 t. i., cilvēki pievienojās draudzei un Baznīcai daudzu un dažādu iemeslu dēļ — ne visi ticības motivēti.
To arī vēroja Hanss Kūngs autoratīvajā izdevumā “Baznīca” (The Church), kurā viņš apliecina, ka “baznīcas būtība nav un nekad nav bijusi atdalīta tās tīrakajā formā un atrauta no vēstures plūduma ietvara”.4
Piemēram, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas trimdas gados piederība vietējai latviešu draudzei (runa šeit ir par luterāņiem; neesmu kompetents spriest par citām konfesijām) bija trimdinieku sabiedrisks un patriotisks apstiprinājums, lai pasargātu šķīstu un no vietējās kultūras neapgānītu latvietību, ko aizvest atkal mājās uz dzimteni. Tas izpaudās ar trim tēliem par Baznīcu un draudzi — dzimtene, māja un cietoksnis.
Dzimtene bija Latvijas atdarinājums svešumā veidotās latviešu sabiedrības formās. To viskodolīgāk izteica archibīskaps Teodors Grīnbergs: “Latvija svešumā ir latviešu baznīca.”5
“Atnesot sev līdzi savu valodu, tradīcijas, sadzīves kultūru un īpatnības, pirmā [trimdinieku] grupa apzināti centusies zudušās mājas pārstādīt svešumā. Mēs bieži esam runājuši par pašu izveidoto mazo Latviju.”6
Baznīca arvien aicināja latviešu trimdiniekus ienākt svešumā veidotā dzimtenē, kā izteikts Baznīcas dziesmā, apvienojot dzimtenes un mājas tēlus:
“Bez dzimtenes, kurp lai es droši ietu? / Rod ceļinieks sev vienmēr mājas vietu, / Kur Dieva sliekšņi gaiši spīd. / Kaut durvis veŗ tev svešas zemes7 mala, / Viens visur ir, kas mīlestību dala, / Kur Dieva sliekšņi gaiši spīd.”
Dzimtene eksila svešumā bija atrodama baznīcā8, un ārpus šīs dzimtenes dzīve nav iespējama. Atsvešinājums no dzimtenes, pat trimdā izveidota dzimtene, nozīmē garīgu nāvi: “Neviens nav tik stiprs, ka varētu pastāvēt ārpus latviešu kopības.”9
Māja bija tā vieta, kuras slieksnis skaidri veidoja atšķirību starp latviešu vidi un iezemiešu svešumu.
“Bet viens ir skaidrs: ne šī mazā Latvija, ne svešums pats mums nekad nekļūs par mājām. Mēs gribam būt, un mēs būsim lojāli pilsoņi tai zemei, kas mums nestundā devusi patvērumu; mēs izpildīsim tās likumus, mēs pakļausimies tās parašām, par cik tas nepieciešams, lai neapvainotu tos, kas mums atvēruši savas durvis, — bet tas arī būs viss. Mājas mums būs aiz mūsu istabas sliekšņa.”10
Trimdas sākuma gados vairākas latviešu baznīcas bija mājvietas citām latviešu sabiedrības organizācijām.11 Baznīca un vietējā draudze bija daudz vairāk nekā tikai ticības izpausme — tā bija mājvieta trimdas latviešiem, neatkarīgi no ticības pārliecības.
Baznīca bija arī cietoksnis pret asimilācijas uzbrukumiem: “Stiprākais latviešu cietoksnis — gan tēvu zemē Latvijā, gan svešumā — šinīs dienās ir mūsu baznīca. Un piederība pie mūsu draudzēm — latviešu garīgā12 kopībā — ir pats nozīmīgākais noteikums mūsu tautas pastāvēšanai.” Baznīcas uzdevums bija arī “sargāt sevi pret visiem jauninājumiem un amerikānismiem dievkalpojumā un liturģijā.”13 Baznīca bija pirmā aizsardzības līnija pret asimilācijas draudiem, un Baznīcas vadība vēl pagājušā gadsimta 70. gados varēja deklarēt, ka “asimilācija ir apstājusies pie latviešu dievnama durvīm.”14
Asimilācijas galvenā iezīme bija svešvalodas ienākšana latviešu sabiedrības un māju dzīvē. Baznīca uzskatīja par Dieva doto pienākumu mācīt latviešu valodu, lai varētu sargāt savu identitāti svešumā.
“Bez šaubām, tas ir baznīcas primārais uzdevums. Bet nav arī noliedzams fakts, ka tā nav nejaušība, ka esam latvieši. Tā nav nejaušība; tā ir bijusi Dieva Radītāja griba, un tas mums kā baznīcai un Dieva gribas paudējiem ir jāapliecina.”15
Trimdas baznīcas pašizpratne būt kā cietoksnim, kas sargāja latvietību pret asimilācijas briesmām, apliecināja, ka nav nekādas atšķirības starp latviešu baznīcu un latviešu identitāti: “Kļūdās tie, kuŗi domā, ka dievvārdus var klausīties katrā saprotamā svešā valodā.”16
Ir jauzsver, ka trimdas laikā un arvien arī šodien latvieši piedzīvo, ka Baznīcas un draudzes nozīme ir vairāk nekā tikai ticības apliecinājums. Par to liecina fakts, ka vairums latviešu mēro garu ceļu, lai piedalītos latviešu draudzes dievkalpojumos un citos sarīkojumos, dodoties garām vairākām citām vietējām luterāņu un citu konfesiju baznīcām, kuras varētu viņiem piedāvāt ļoti bagātīgu garīgu un sabiedrisku dzīvi.
Latviešu Evaņģēliski luteriskā baznīca un tās draudzes trimdā nebija tikai reliģiskas un ticības instances, bet sabiedrības veidojumi, kuru nozīme, funkcija un sastāvs bija plašāks nekā konfesionālās vai ticības robežas.
Šo dinamiku mazākā mērā, bet tomēr nozīmīgā veidā varam arī vērot citās tautās un konfesijās. ASV pētījumi rāda, ka sabiedriskie un pat ģeogrāfiskie elementi ir ļoti nozīmīgi draudzes /baznīcas piederības faktori.17
Ar Latvijas neatkarības atgūšanu un jauno diasporu plašajā pasaulē ārzemēs tika dibinātas jaunas latviešu (runa ir tikai par luterāņu draudzēm) draudzes, un tās izpilda līdzīgas sabiedriskas un ticības funkcijas kā draudzes trimdas laikā. Būs vērtīgi izpētīt, vai jaunās diasporas draudzes un tās locekļi veidos trimdas laika baznīcai līdzīgus tēlus vai izteiks draudzes nozīmi ar jauniem laikmeta tēliem.
Avoti:
1 K .L. Schmidt, “ekklesia” Theologisches Worterbuch zum Neuen Testament, 3. Band, hrsg. Gerhard Kittel, (Verlag W. Kohlhammer; Stuttgart, 1938), 505 ff.
2 Paul Althaus, The Theology of Martin Luther, tulk. Robert C. Schultz, (Fortress Press: Philadelphia, 1966), 288 ff.
3 Karls Brātens, “Luteriskās teoloģijas principi”, Fortress Press, 1983; tulk. Laura Hansone, Biruta Puidza, Ilze Ezerniece); latviešu izdevums “Ceļš”, 2001., 43. lpp.
4 Hans Küng, The Church (Verlag HergderKG; Freigurg im Bresgau, 1967) English translation Burns & Oates, 1967) 5.
5 Citēts Aleksandra Veinberga rakstā “Pārteritoriālā baznīca un tās archibīskaps” “Ceļa Biedrs”, (decembris, 1978), 147.
6 Artūrs Voitkus, “Svešums un mājas”, “Ceļa Biedrs”: mēnešraksts kristīgai dzīvei, 6. nr. 216 (jūlijs–augusts, 1977), pielikums 1–2.
7 Nikolajs Kalniņš, “Dziesmu Grāmata Latviešu Draudzēm Tēvzemē un Svešumā”, Latvijas Ev.–lut. baznīca trimdā, 1992, nr. 252.
8 Alberts Ozols, “Mūsu dzimtene svešumā,” “Ej un dari! Sprediķi”, (New York, 1969), 103.
9 Pēteris Eglītis, “Latviešu mācītāji kā tautas atmodas kustības veicinātāji”, Latvijas Ev.–lut. baznīcas kalendārs, (1970), 59.
10 Artūrs Voitkus, “Svešums un mājas”, 1.
11 Zinta Sanders, Latvian education in the United States: antecedents and development of 12supplementary schools The Journal of Ethnic Studies, v.7, nr. 1 (Spring, 1979) 34–36.
12 Arnolds Lūsis, “Kaut arī Viņš vilcinās”, Latvijas Ev.–lut. baznīcas gadagrāmata un kalendārs 131976. gadam, (Minneapolis, 1976), 4.
13 Alfrēds Skrodelis, “Pārskats par baznīcas darbu Kanadā”, Latvijas Ev.–lut. baznīcas kalendārs 141951. gadam, (Esslingen: 1951), 51.
14 Aleksandrs Veinbergs, “Pārteritoriālā baznīca un tās archibīskaps”, 147.
15 Artūrs Voitkus, “Arch. A. Lūša 70. gadu dienā”, “Kristus Uguns”, (LELBA, 1994), 94.
16 Pēteris Eglītis, “Latviešu mācītāji kā tautas atmodas kustības veicinātāji”, 58.
17 https://www.pewresearch.org/religion/2016/08/23/choosing-a-new-church-or-house-of- worship/
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju