Baznīca un klimata maiņas
Dāvis Kaņeps,
LELBA Kanādas apgabala prāvests
Un Tas Kungs no tuksneša vētras mākoņa atbildēja Ījabam un sacīja: “Kas ir tas, kas Dieva glābšanas nodomus aptumšo ar vārdiem, kuriem nav jēgas? Celies, apjoz kā varonīgs cīnītājs savus gurnus, tad Es tev jautāšu, bet tu Man atbildi! Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju? Pasaki to, ja tev ir tāds gudrs prāts! Kas ir noteicis tās samērus — tu laikam to zini? Vai kas pāri tai ir izstiepis mērauklu? Iekš kā iegremdēti tās pamatbalsti, vai kas ir licis tās stūra akmeni, kad visas rīta zvaigznes kopā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja?” (Īj 38:1–8)
Dieva žēlastības atpestīti — radība: ne pērkama, nedz pārdodama
Vadoties no 2017. gada maijā notikušās Pasaules luterāņu federācijas (PLF) asamblejas sagatavotajiem materiāliem, rūpes par klimata maiņām un pasaules piesārņotību, izrādās, iesakņojas ne tikai politiskajā apspriedē, bet jo vairāk — mūsu teoloģiskajā mantojumā. Asamblejas lozungs “Dieva žēlastības atpestīti” norāda uz Kristus dārgi atpirkto un izcīnīto uzvaru pret grēku un nāvi. Dieva žēlastībai nav nekā līdzīga, jo vienīgi caur krustu radība un tās Radītājs atkal savienojas gavilēs un uzvaras dziesmās. To mēs kā luteriskie kristieši apliecinām: ne ar saviem spēkiem, nedz ar zeltu vai ar sudrabu, ne ar svētulību un labiem darbiem nopelnām mūžīgo dzīvību. Tā taču ir un paliek dāvana.
Baznīcai ir atbildība par savējiem. Mums tiek ierādīta vieta, sagatavota vide, kur cilvēks var piedzīvot dievišķo tuvumu Vārdā un Sakramentā. Tas nozīmē, ka mēs ņemam nopietni grēksūdzi un piedošanu, pateicību Dievam par laicīgām un mūžīgām dāvanām, apliecību par savu piederību trīsvienīgajam Dievam, kas dzīvo un valda, augsti teicams mūžīgi. Tātad Dievs, kas turpina radīt, glābt un atdzīvināt. Tas arī nozīmē, ka mēs mācāmies katru dienu apliecināt caur dzīvi un darbiem savu piederību atpestītajai radībai un Dieva žēlastības līdzstrādniekiem.
Stāvot uz gluži citiem pamatiem, kuri balstīti Dieva krustā un augšāmcelšanās spēkā, mēs esam darīti dzīvi kalpot savam tuvākajam. Nāvei pakļautais “vecais Ādams” pārstājis būt cilvēces noteicošais tēls, jo vietā stājies “jaunā Ādama — Jēzus Kristus” tēls. Asamblejas izvirzītās trīs tēmas izriet no galvenā lozunga, proti, — nekas nav ne pērkams, nedz pārdodams: ne radība, ne cilvēki, ne pestīšana. Globālā ziņā šie trīs aspekti ir tie, par kuriem varam teikt: “Tas, lūk, ir mans tuvākais.”
Kurš ir mans tuvākais?
Jā, arī pati radība ir mans tuvākais. Nesen iesvētes mācību stundā kāda jauniete man teica: “Man tā šķiet, ka, ja runa ir par sadzīvošanu ar dabu, tad dievturība un vispār dabas reliģijas daudz vairāk uzmanības velta zemeslodes labklājībai un iestājas par tās aizsardzību nekā mēs — luterāņi.” Tā jau kādam varētu šķist, bet ir labi piemēri arī mūsu Baznīcas aprindās, proti, kā saskarsme ar dievišķo audzinājusi luterāņus par dižiem dabas un radības aizsargiem. Nepārprotami — tu iestājies par to, kas pašam ir tuvs! Tikai — vai tev kā kristietim ekoloģija un dabas aizsardzība ir tuva?
Iespējams, ka šo rakstu var reducēt uz vienkāršākām pamācībām: samazināt, iz mantot atkārtoti un pārstrādāt. Šis teiciens nepieder nevienai ticībai, taču tas nāk no manas bērnības audzināšanas un to ievēro tie, kas uz mani atstājuši spēcīgu ietekmi. Es šo pamācību saistīju ar ticības dzīvi, jo sapratu, ka abi ceļi nav viegli ejami. Ap sevi vēroju izšķērdīgāku pieeju dzīvei, ko turpinu pamanīt arī tagad. Tāda attieksme pret pasauli joprojām pūst ceļmalās, ecējas strīdos par autovadītāju agresīvajiem paņēmieniem un pārasfaltētos un pārapbūvētos lauku rajonos.
Kaut saprotama ir motivācija (nauda un peļņa), kāpēc šādi izšķērdīgi būvniecības procesi rit uz priekšu, tomēr neatbildēts paliek jautājums — cik ilgi pasaule to spēs izturēt? Cik ilgi Dievs to pacietīs?
Modernam, rietumos dzīvojošam cilvēkam rūp, lai katra virsma, katrs priekšmets ir šķīsts, nomazgāts. Visu netīro, puvušo, satrūdējušo nododam tālākai izgāšanai zonās, kur tas vairs netraucē. Nošķirojam no mums pašiem visu, kas slikti ož, kas traucē labai pašsajūtai. Piemēram, tad, kad bija izdevīgi, pārvedām ražošanu uz Ķīnu, Meksiku, Vjetnamu un citām attīstības valstīm, kur strādā lēts darbaspēks. Pārcēlāmies no pilsētas centriem uz piepilsētām, kad dzīve vecajos rajonos kļuva bīstama, netīra un trokšņaina. Lielākus attālumus pārvietojamies savās privātajās automašīnās, jo kurš gan vairs grib braukt sasmirdinātā transportā, kas salīdzinoši iespundē cilvēku savā plānā un grafikā.
Ar to visu tikai panācām problēmu novirzīšanu uz citām ļaužu masām. Bet sekas piedzīvo it visi. Lūk, to arī man bērnībā mācīja — tev arī jātiecas pēc taisnības, lai pietiktu gan tev, gan pārējiem. PLF dokumenti par radības gādību atkārtoti norāda uz faktu, ka bagātās valstis atņem pasaulei tās labumus, bet kaitīgās sekas vissmagāk jāpiedzīvo nabadzīgajām valstīm, kuras proporcionāli vismazāk piesārņo atmosfēru ar “siltumnīcas gāzēm”.
Protams, es jau arī gribētu lielāku kumosu sev… un arī savam tuvākam.
Ko tad Baznīca var darīt?
Kopainā jāatzīst, ka mūsu dievnami arī bijuši tādi sterili. Tos atveram svētdienu rītos uz pāris stundām. Protams, ir izņēmuma gadījumi, kad telpas lieto trešdienas vakaros un sestdienas rītos. Taču šīs telpas, kuras celtas Dieva slavēšanai un godāšanai, atspoguļodamas Visuvarenā greznību, lai mēs paši tajās piedzīvotu kaut ko savādāku, tik maz tiek izmantotas. No nedēļas 168 stundām labi ja dievnama durvis atvērtas, cik — 10 stundas? Tās ziemas mēnešos jākurina un vēl vairāk — vasaras svelmē jāatdzesē.
Vairākas draudzes sākušas izīrēt telpas citām draudzēm un sabiedriskajām organizācijām. Vairākas draudzes nolēmušas pievienoties to skaitam, kuri vairs neizmanto vienreiz lietojamus plastmasa priekšmetus. Vairākas pēta un uzmanīgi ieklausās padomos, kā samazināt oglekļa pēdu nospiedumus. Mēs varam ieguldīt resursus savos dievnamos, tos padarot energoefektīvākus. Hamiltonas īpašuma pārzinis mēdz teikt: lai gan tas daudz maksā, ilgtermiņā kaut ko tomēr arī ietaupīsim. Un, ja kādā dienā nāksies dievnamu pārdot, labāk tā nekā ar novecojušu apkures sistēmu.
Starplaikā, pildot mīlestības bausli pret savu tuvāko, Dievs jau arī dāvā kādu prieku mums pašiem! Parasti negaidīti — no tā, ka draudze apņemas kaut ko jaunu uzzināt par savu vietu klimata maiņas realitātē, tā atrod, ka tai ir spēks kaut kā reaģēt! Sekas no mūsu izvēlēm, kur un kā dzīvojam, nenozīmē, ka esam pavisam nopostījuši vidi un zemeslodi. Bet tas, lai mēs būtu saudzīgāki dabas resursu mīlētāji, turpinātu izglītoties, krāt gudrības un būt viedāki radības pārvaldnieki, ir noteikti vēlamais ceļš.
Sākuma punkts ikkatram ir atvairīties no sen dzirdētā saukļa: “Manam laikam pietiks!”
Divi ceļi, pa kuriem varam iet
Jāsaprot, ka kristiešiem ceļš uz jaunu dzīvi sākas starp Kristu un sevi pašu. Ja es savu namu apkopju, tad esmu organizēts un gatavs kopt telpu, kurā dzīvoju. No manis tas prasa attieksmi, ka neesmu tikai patērētājs. Re, problēma — mums no visām pusēm uzbrūk piedāvājumi. Mūsu laikmeta nebrīvība un stresa cēlonis ir patērētāju kultūra. Tajā slīkstam, jo nevēlamies būt tādi, kam izdevība pagājusi garām. Neviens negrib dzirdēt vārdus, ko Dievs bija runājis Ijābam: kur TU biji tad? Tagad par vēlu. Viss mārketings tēmē uz šo mūsu vājumu, mūsu Ahilleja papēdi. Mēs nespējam iedomāties, ka kaut kas notiek bez mūsu ziņas. Vēl jo vairāk palaist garām iespēju būt gudrākam, skaistākam, modernākam, progresīvākam, bagātākam, labāk ekipētam.
Mūsu un citu vajadzības tiek apmierinātas no tā, ka pa rokai ir patēriņa līdzekļi. Mana atbildība ir jautājums par to, cik prātīgi es tos tērēju. Šeit gan kristieši var parādīt, ka viņiem atšķirībā no citiem pasaulē piemīt saudzīga attieksme. Vai jebkad kristietis sevi pierāda kā Jēzum piederīgu ar to, cik viņam ir sakrātu mantu? Tikai, lūdzu, nesaki to bagātajam jauneklim, kurš no Jēzus bēdīgi aizgāja, jo galvā saskaitļoja cenu, kas no viņa tika prasīta, lai sekotu Viņam.
Viens ceļš ved uz postu, bet otrs uz dzīvību. Tā mēs varam konstatēt gala iznākumu jebkuram nopietnam jautājumam. Viens ceļš ir plats un viegli ejams, bet otrs ceļš — šaurs un stāvs. Vai nu turpini izšķiest un darīt kā līdz šim, vai apdomājies un maini attieksmi.
Dzīvības ceļš, jā — tas ir pašaizliedzīgs. Bet ar pašaizliedzību ir tā, ka tā nav īstenojama vienam pašam. Tu aizliedz sevi cita labā. Tu esi iemantojis sev brāli vai māsu. Tagad ceļš ir kopā ejams. Tad, kad pirms 30 gadiem vajadzēja iestāties par Latvijas neatkarību, cilvēks cēlās no dīvāna, lai dotos uz tautas manifestācijām. Vai tagad, kad mūs strauji apdraud ekoloģiskā krīze, mūsu gars spēj samierināties ar pašreizējām lietām?
Uz priekšu
Baznīca, ja tā vēlas dzīvot ne tikai šodien, bet arī rītdien, meklēs un atradīs, klauvēs un tiks ielaista jaunos veidojumos, kā būt un kalpot kā Baznīcai. Ieklausīsimies dabas balsī, Dieva dēlu gavilēs, zvaigžņu dziesmā. Lūkosimies dziļi jo dziļi zemes dzīlēs un tās pamatbalstos un priecāsimies par to, ko varam tur atstāt neizraktu. Lai nākamo paaudžu dziesmas sasniedz mūsu ausis. Lai gaiss un vējš iedveš mūsu ausīs savas lūgšanas pēc mūsu saprāta, mūsu žēlsirdības. Un no Dieva saņemto άγάπή.
Viens uz priekšu sperts solis sākās pirms neilga laika LELBA paplašinātās Pārvaldes sēdē Klīvlandē. Tajā izskanēja ideja, ka nākamo Jaunatnes nozares projektu varētu veltīt Latvijas dabas aizsardzībai. Ja viss tiks izstrādāts, kā pašreiz ir cerēts, tad pēc kāda gada jaunatne no LELBA draudzēm, veidojot partnerību ar LELB draudžu jaunatni, dosies pa Latvijas ūdens ceļiem — tās upēm, lai savāktu atkritumus un satīrītu tās. Lai izdodas! Un lai mīlestības darbs arī mūs iedvesmo uz kaut ko nozīmīgāku turpat, kur katrs dzīvojam un mājojam!
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju