Brigita Saiva (dzimusi Paegle), mācītāja
Neraizējies par rītdienu, jo tā pati par sevi parūpēsies. (Mt 6:34)
Dzimusi 1929. gada 25. februārī Lielvārdē, Latvijā
Mirusi 2020. gada 22. martā Port Makvorijā (Port Macquarie), Austrālijā
Ar Mateja evaņģēlija 6:34 vārdiem Brigita nobeidza pēdējo garāko vēstuli savai Kvīnslandes Latviešu evaņģēliski luteriskajai draudzei 30 gadu jubilejā 2017. gada novembrī. Drosme skatīties nākotnē ar paļāvību uz Dievu viņu pavadīja jau no bērnības un deva viņai nepieciešamo izturību un enerģiju grūtā, bet bagātā mūža gājumā.
Mēs tuvāk iepazināmies tikai Brigitas mūža pēdējā trimestrī, kas saistījās ar viņas diakones un mācītājas darbu mūsu draudzē, bet zinu, cik smags viņai bija ceļš no bērnības Lielvārdē, caur bēgļu gaitām Dānijā, uz dzīvi un darbu otrā pasaules pusē, Austrālijā. Kad viņa ieradās Brisbanē 1949. gadā, iecerēto izglītību konservatorijā atvietoja smags darbs un rūpes par slimu māti un jaunākiem brāļiem.
Dievs deva izturību un palīgu, un 1956. gadā Sidnejā Brigita apprecējās ar Guntaru Saivu un izaudzināja divas meitas. Pie pirmās izdevības Brigita atsāka studijas Sidnejas konservatorijā un attīstīja savu Dieva dāvāto, skaisto balsi, kuru bieži dzirdējām Austrālijas Kultūras dienās, garīgos un citos koncertos un dažādos sarīkojumos.
Kad bērni paaugās, Brigitai pavērās iespēja tuvāk iepazīt savas ticības pamatus, attālināti mācoties Vision Ministries, kur ieguva diplomu Vecās un Jaunās Derības teoloģijā, un 1988. gadā viņa pabeidza Latviešu teoloģiskos kursus Kanādā, kas viņai deva diakones tiesības.
Kvīnslandes Latviešu evaņģēliski luteriskā draudze izveidojās no divu draudžu apvienošanās 1987. gadā. 1989. gadā draudze vērsās pie archibīskapa Arnolda Lūša ar lūgumu ordinēt Brigitu diakones darbam draudzē. 1990. gada 17. novembrī Brigitu diakones amatā Brisbanē ordinēja mācītājs Ivars Osis, ALELDA prāvesta garīgais vietnieks, piedaloties arī draudzes mācītājam Alfrēdam Oliņam. Jau nākamajā dienā viņa savai draudzei vadīja 18. novembra dievkalpojumu!
Sākot kalpot jaunradītajā draudzē, Brigitai bija iespēja izvēlēties, ko saglabāt, ko mainīt ierastajā kārtībā. Bijām priecīgi pieņemt diakoni, kura turpināja dzīvot 1000 km attālajā Sidnejā un pie mums atlidoja reizi mēnesī noturēt dievkalpojumu un piedalīties mūsu sabiedrības dzīvē, kur viņai vēl bija draugi un paziņas no jaunības laikiem. Tas lika lielāku atbildību par draudzes dzīvi uzņemties draudzes valdei, zinot, ka garo ceļu Brigita nevarēs mērot, lai apciemotu slimniekus un vadītu bēres. Brigita uzmanīgi sekoja līdzi savas draudzes locekļu gaitām un rakstiski katru apsveica apaļās jubilejās. Viņa nodibināja Bībeles stundu un pēc iespējas apciemoja vecos ļaudis pansionātos.
1990. gads mums, latviešiem ārzemēs, bija neaizmirstams, jo varējām pirmo reizi piedalīties emocionāli saspringtajos Dziesmu svētkos uz Latvijas brīvības atgūšanas sliekšņa. Brigitai tas bija īpašs, jo 1990. gada 29. jūnijā viņa dziedāja dievkalpojumā Domā un pēc tam koncertēja Vecās Ģertrūdes, Rīgas Sv. Jāņa, Rīgas Jēzus, Rīgas Lutera baznīcā, kā arī Kokneses un savas dzimtās vietas, Lielvārdes, baznīcā. Šie koncerti bija pirmsākums viņas vēlākajam darbam Latvijas baznīcās. Ar prieku un lepnumu draudze arī atbalstīja Brigitas darbu Latvijā, un viņas piedzīvojumu stāsti deva mums ieskatu par baznīcas dzīves maiņām dzimtenē.
1992. gadā LELB archibīskaps Kārlis Gailītis deva Brigitai atļauju piedalīties un arī patstāvīgi vadīt dievkalpojumus Latvijā ar vietējā mācītāja uzaicinājumu. Kamēr Latvijā vēl bija maz mācītāju, Brigitu darbā aicināja katru vasaru. Pirmo sprediķi viņa teica Rūjienas Sv. Bērtuļa baznīcā, un tam sekoja daudzi citi 12 dažādos dievnamos. No tiem Brigita pati visvairāk pieminēja prāvesta Jāņa Liepiņa atkārtotus aicinājumus sprediķot Rīgas Sv. Jāņa baznīcā un prāvesta Jāņa Priednieka aicinājumu sprediķot kopējās draudžu dienās Jelgavas Sv. Annas baznīcā. Sakarā ar Latvijas Baznīcas negatīvo nostāju pret sievietēm mācītājām ar laiku ielūgumi sprediķot apsīka, bet Brigita turpināja kalpot kristībās, iesvētībās un bērēs. Viņa arī lasīja lekcijas Latvijas Kristīgajā akadēmijā, vadīja tur lūgšanu grupu un turpināja dziedāt koncertos, iepazīstinot Latvijas publiku ar mūsu draudzes locekļa, komponista Ērika Ozoliņa garīgajām dziesmām.
Pēc 23 gadiem diakones darbā 2013. gada 8. jūlijā Rīgas Metodistu baznīcā Brigitu par pilntiesīgu mācītāju ordinēja LELBĀL archibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis, piedaloties prāvestam Klāvam Bērziņam. Mūsu draudzi Brigita vēl apciemoja pat tad, kad gadu nasta viņai lika lidostās pārvietoties riteņkrēslā.
2015. gada 21. novembrī atzīmējot Brigitas 25 gadu sekmīgu kalpošanu mūsu draudzē, archibīskape Lauma Zušēvica savā apsveikumā paziņoja, ka LELBĀL prezidijs Brigitai piešķir emeritūru par uzticīgu kalpošanu, rakstot: “Jau 25 gadus Tu, Svētā Gara iedvesmota, kalpoji Kristum, aprūpēji citus un atvēri sirdis Dieva patiesībai, žēlastībai un prieka vēstij! Dievs Tev arī dāvināja skaistu balsi un spējas Viņu teikt un slavēt caur šiem muzikāliem talantiem! Gan Austrālijā, gan Latvijā Tu gadiem esi sapulcinājusi mūziķus, kas kopā snieguši izcilus koncertus, kas nesuši godu Dievam un svētību katram, kas caur radītajām skaņām tuvojas Viņam un savai tautai.”
Tā viņa palika mūsu draudzes mācītāja līdz mūža beigām. Pateicamies Dievam par lielo dāvanu, ko saņēmām caur Brigitas dedzīgo ticību un skaisto balsi!
Mūžīgu mieru, Dievs, dod…
Kvīnslandes draudzes vārdā,
draudzes priekšniece Māra Siksna
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju