Daba atklāj Dieva dabu

Gija Galiņa,
Apvienotās Linkolnas draudzes mācītāja

Kristīgajā ticībā lielu uzmanību pievērš tam, kā Dievs atklājas Vārdā, cilvēkā, bet ne tik daudz — kā dabā. Tomēr daži teologi atgādina, ka Dievs atklājas visās lietās. Kā daba spēj atklāt Dieva dabu, to lasām gan Vecajā Derībā, gan Jaunajā Derībā. Daba atklāj Dieva svētumu, Viņa varenību, kas izpaužas gan svētībā, gan sodā. Daba atklāj Dieva gudrību, jo tā bija līdzdalīga zemes radīšanā. “Kungs mani radīja, sākdams savas gaitas, es viņam senākā — no tiem laikiem! Mūžsen es darināta, iesākumā — vēl pirms zemes!” (Sak 8:22–23) Mēs lielākoties visi mīlam dabu, tāpēc šoreiz par to, kā mēs varam atrast Dievu dabā vai kā mēs spējam pietuvoties Dieva varenībai jeb svētumam, kad esam pie dabas.

Dievs atklājas cilvēkam caur dabas parādībām, un Viņš arī dažādos veidos veido sarunu ar cilvēku. “Mozus runāja, un Dievs viņam atbildēja pērkonā.” (2Moz 19:19) Daudzi kristīgie mistiķi cauri gadsimtiem ir izteikuši atziņu, ka Dievu var atklāt pāri redzamām un neredzamām lietām un Dievu nevar ierobežot ne kategorijās, ne cilvēku iedomātos priekšstatos, un arī to, kā tad Viņš var atklāties cilvēkam šajā pasaulē. Arī Luters atzina, ka Dieva klātbūtne ir ar mums, mūsos, zem mums, virs mums un pāri mums. Bet — jāmāk to redzēt, sajust un piedzīvot! Dažreiz mēs sevi ierobežojam, nezinot, ka Dievs sarunājas ar katru no mums, jo domājam, ka Viņš atklājas tikai izredzētajiem vai svētajiem. Kā pārvarēt šos iedomātos priekšstatus, kas iesēdušies dziļi mūsu būtībā un neļauj piepildīt daudzas iespējas, kurās Dievs gribētu mums atklāties?

Dabā mēs varam atrast Dieva gudrību un atbildes uz jautājumiem, ko mēs uzdodam Viņam. Bet kā to piedzīvot vai kā Dievs spēs dāvāt mums šo gudrību? Mēs katrs zinām to, kas notiek ar mums emocionāli vai fiziski, kad ir iespēja pavadīt laiku dabā. Mēs ieelpojam svaigo gaisu, jo esam ārpus pilsētas. Vairs nav steigas, mēs izbaudām dabas skaistumu, sirdī izjūtot to mieru un klusumu, ko šis mirklis pie dabas mums dāvā, un esam laimīgi. Bet ko tad mēs varam teikt par Dievu, kā tad Viņš atklājas mums, kad esam pie dabas?

Šogad man bija iespēja pavadīt astoņas dienas klusuma kontemplācijas centrā, kas atradās mežā, un pieredzēt Dieva tuvumu tādos apstākļos ir vienkāršāk, jo pieskaņojies citam ritmam. Tas man ļāva piedzīvot to, kā Dievs var atklāties dabā. Vispirms Dieva klātesamību izjutu caur elpu, kas atgādināja man, ka ar ieelpu mēs ieelpojam dzīvību, kas ir dāvāta no Dieva. “Un Kungs Dievs izveidoja no zemes pīšļiem cilvēku un iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu, un cilvēks kļuva par dzīvu būtni.” (1Moz 2:7) Ieelpa ir dāvana no Dieva, kas dod mums dzīvību un svētību. Lūgšana, kad tiek pievērsta uzmanība elpai, ir sena kristīgā prakse, bet mūsdienās cilvēks ikdienas steigā bieži vien neievēro, kā viņš elpo. Daba mums atgādina Dieva gudrību, ka viss iesākas ar ieelpu.

Dievs mums atklājas arī vējā vai viesulī. “Tad Kungs no viesuļa atbildēja Ījabam, sacīdams: “Kas manu padomu aptumšo vārdiem, kuros nav zināšanas?”” (Īj 38:2) Dievs grib atgādināt, ka patiesā gudrība nav atrodama tikai vārdos, bet patiesā Dieva gudrība ir dabā, kas norāda pareizo virzienu, kad esam apmaldījušies savā neziņā vai šaubās. Cik daudz gudrības mēs atrodam Bībelē, lasot stāstus par vētrām, redzot, kāda ir cilvēka reakcija, kad saskaramies ar dabas stihijām? Tieši tādos mirkļos mums jāprot ieklausīties, un varbūt tad arī sadzirdēsim, ko Dievs grib mums teikt.

““Pasaule joprojām tiek radīta, un Kristus ir tas, kas sasniedz Dieva piepildījumu tajā.” Kad dzirdēju un sapratu šo teicienu, es paskatījos apkārt un ieraudzīju it kā ekstāzē, ka caur visu dabu esmu iegremdēts Dievā. Dievs ir visur… Katra elpa, kas izplūst caur mani, apņem mani vai saņem mani gūstā, kas izstarojas no Dieva sirds bez mazākām šaubām, tā ir tik smalka un būtiska enerģija, kas pārnes Dieva gribas pulsu manī.” (Teijārs de Šardēns)

Būtiski ir paskatīties apkārt un ieraudzīt to, ko varam padarīt par savu ikdienas praksi, lai ieklausītos Dieva balsī. Kādu dienu kontemplācijas centrā mums tika dots uzdevums uzrakstīt trīs jautājumus, ko gribētu pajautāt Dievam, pēc tam doties pastaigā ar kameru un fotografēt. Tas bija vienkāršs uzdevums — tikai vērot, nevis meklēt atbildi. Vēlāk, pārlūkojot bildes, varēja saredzēt meklēto atbildi no Dieva. Un, patiesi, atbilde tika saņemta! Un šī pieredze man atklāja, ka Dievu mēs varam atklāt it visā un mēs spējam saņemt atbildes, jo Dievs grib dalīties ar mums gudrībā, ko atrodam un ieraugām dabā.

Ko vēl daba mums grib pasacīt par Dievu? Dievs ir tas, kas rūpējas par savu radību. Dievs ir gādīgs, un, kā Radīšanas stāstā lasām, visu radīto Viņš atzinis par labu esam. Un, ja mēs esam radīti pēc Viņa tēla un līdzības, mums arī savā sirdī ir jāizjūt šī rūpe par dabu un visu radību. Tā ir daļa no mūsu atbildības. Būt atbildīgi vai piedzīvot gādību mēs varam tikai tad, kad esam izpratuši gudrību, ko Dievs katram grib atklāt dabā. “Tad viņš teica: “Netuvojies! Noauj sandales no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme!”” (2Moz 3:5) Vai arī mēs izjūtam to vietu, kur stāvam, kā svētu zemi? Vai mēs izjūtam pietāti un bijību pret visu Dieva radīto? Mēs redzam, cik daudz posta cilvēks ir sagādājis dabai, jo neesam izrādījuši rūpes un gādību. Bet Dievs ir gādīgs, un Viņš māca arī mūs būt gādīgiem par dabu, jo šī zeme ir svēta. “Kungs, zeme ir pilna tavas žēlastības, māci man savus likumus!” (Ps 119:64) Pasaule joprojām tiek radīta un veidota. Lai atveras mūsu acis un ausis, lai mēs spētu piedzīvot to, kā Dieva varenība, mīlestība, Viņa rūpe, svētība un gudrība atklājas it visā, kas ir ap mums, virs mums, zem mums un mūsos!

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju