Dažādie prieka avoti
Kārlis Žols, prāvests emeritus, Ilzu baznīcas Sofijas draudzes mācītājs
Katram cilvēkam var būt savi, īpaši prieka avoti vienkārši tādēļ, ka mēs katrs esam vienreizēja un unikāla būtne. Vai esat pamanījuši, ka, piemēram, skatoties filmas vai kādus priekšnesumus, cilvēki nereti sajūsminās vai smejas atšķirīgās vietās? Tas ir atkarīgs gan no audzināšanas, gan no pieredzes un izglītības. Tomēr, ja domājam lielos vilcienos par to, kas mums kā kopienām rada prieka un gandarījuma sajūtu, tur noteikti ir kaut kas daudziem kopīgs. Mēs priecājamies par mūsu hokejistu panākumiem, izjūtam gandarījumu Dziesmu svētkos, esam lepni par dažādiem saviem un savu tuvinieku sasniegumiem. Neskatoties uz pasaules krīzēm un drāmām, ceru, ka mums katram ir šādi savi prieka un gandarījuma avoti.
Parasti šīs izjūtas — prieku un gandarījumu — cilvēki pieredz no kaut kā, kas viņiem vērtīgs, skaists, palīdzošs, atbrīvojošs. Taču diemžēl pasaulē ir arī cilvēki, kas prieku gūst, kad kādam tiek nodarīts ļaunums. Mēs to saucam par ļaunu prieku un saprotam, ka pār šādiem cilvēkiem valda kādi maldi, nepatiesība. Bet tā jau ir cita tēma.
Taču, domājot par patiesu prieku, mēs zinām, ka viens no kristietības un citu dziļo un nopietno garīgo tradīciju nestajiem un paustajiem paradoksiem ir, ka prieks un gandarījums, iespējams — vislielākais prieks un gandarījums, rodas tad, kad esam kādam pasnieguši palīdzošu roku, no sirds palīdzējuši. Mūsu tauta gan Latvijā, gan svešumā nekad nav pārstājusi īstenot šo aicinājumu. Šobrīd zinām dažādus atbalsta fondus Latvijas bērniem un jauniešiem. Latvijas ļaudis un cilvēki ārpus Latvijas aktīvi atsaucas uz “ziedot.lv” aicinājumiem, katru gadu arvien lielāku popularitāti gūst labdarības akcija “Dod pieci!”. Pēdējos pāris gados arī neatslābst mūsu atbalsts Ukrainas vajadzībām karā pret Krieviju. Par to visu neapšaubāmi gūstam, iespējams, vārdos neizsakāmu gandarījumu, jo mūsu enerģija ir likta lietā taisnīgos un/vai cietējus atbalstošos mērķos. Šī patiesība ir izteikta arī latviešu dainās. To ir paudis arī Rainis pazīstamajos vārdos: “Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais, neatņemams.”
Zinu, ka vairākās draudzēs, kurās esmu kalpojis, ir bijuši īpaši — lielāki vai mazāki — fondi, kuru līdzekļi ir izmantoti atbalstam cietējiem dažādās krīzēs. Paldies draudžu darbiniekiem, kuri apzinās kalpošanas un palīdzības misijas nozīmību un to nesavtīgi veic!
Bet arī mēs katrs pats esam šāds atbalsta fonds — ar savām iespējām, pilnīgi neatkarīgi no tā, kāds ir mūsu finansiālais stāvoklis. Domāju, ka cilvēks atklāj pats sevi tikai tad, kad ir atradis savas kalpošanas iespējas un tās īsteno.
Man pašam ļoti nozīmīgas ir pieredzes, kuras esmu guvis, katru nedēļu apmeklējot sociālajā aprūpes centrā (SAC) “Rīga” mītošos bērnus. Šo darbu arvien nesavtīgi atbalsta mūsu Baznīca — LELBP. Katra reize, sastopot Kapseļu ielas bērnus, ir īpaša. Lielākajai daļai no šiem bērniem nav gandrīz nekā no mums tik pierastajām iespējām. Kādi neredz, citi arī nedzird, gandrīz neviens nevar pakustēties tik brīvi kā viņu vienaudži. Šiem bērniem absolūti nav svarīgi, kas viņiem tiek teikts ar vārdiem. Bez medicīniskas un terapeitiskas aprūpes viņiem ir svarīgi sajust maigu un mīlošu klātesamību, kā arī kaut vai uz brīdi nedalītu uzmanību. Man šīs iknedēļas tikšanās ir izveidojušās par meditācijas, norobežošanās no nevajadzīgiem iespaidiem treniņu, jo tikai tā šī maigā, mīlošā klātbūtne, nedalītā uzmanība ir iespējama. Un tas arī ir Dievkalpojums — pieredze, kā caur visvienkāršāko saskarsmi — pieskārienu, skatienu, klusu lūgšanu — telpā iestrāvo Miers.
Pēc katras šādas dvēseliskas bezvārdu tuvības ar Kapseļu ielas bērniem izjūtu dziļu, klusu un miera pilnu gaišumu, ko, es ticu, var nosaukt par patiesu Prieku. Šāda pieredze neiztukšo, bet piepilda. Nereti tā ir jēgpilnāka par smalkām, intelektuālām sarunām. Jo tie ir brīži, kad esi klāt pie Realitātes — lai arī skaudras, lai arī sāpīgas. Kāds varbūt to nosauktu par praktisko teoloģiju, bet patiesībā šīm saskarsmēm nekādi nosaukumi nav vajadzīgi. Varbūt tie pat ir traucējoši.
Mūsu nauda un citi ziedojumi ir ļoti nepieciešami visdažādāko mērķu atbalstam. Un ir tik labi, ja varam savus līdzekļus tiem ziedot — ziedot ar prieku. Paldies LELBP, kas ar saviem līdzekļiem atbalsta gan darbu SAC “Rīga” Kapseļu ielā, gan citās vietās! Tas ļauj notikt darbam, kurā patiesā cilvēciskā saskarsmē veidojas un notiek kaut kas, ko ar naudu nevar ne nopirkt, ne izmērīt. Tā ir dvēseles un gara bagātība, kuru vari saņemt dodot un kas ir, kā Rainis saka — neatņemama.
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju