Dieva klātesamība liturģijā

Dr. Sarma Eglīte, LELBA Vidienes apgabala prāveste, Klīvlandes draudzes mācītāja

Dieva klātesamība: Dievs ir visur, Dievs ir šeit, Dievs ir tur, kur tu esi, Dievs ir ar tevi. Kuŗš skan visjaukāk vai visvairāk tevi iedrošina? Lai gan esam iedrošināti, dzirdot apgalvojumu, ka Dievs ir visur, piedzīvojam atvieglinājumu, dzirdot, ka Dievs ir šeit vai ka Dievs ir tur, kur esi tu. Visur — uzņemam kā informāciju; šeit — paveŗas iespēja attiecībām, šķiet, ka tikai jāpastiepj roka, lai sataustītu vai izjustu Dieva klātesamību. Izdziedi vai izlasi 513. un 475. dziesmu mūsu Dziesmu grāmatā. Vai vienā Dievs šķiet tuvāk esam?

139. Dāvida dziesmā psalmists izsaka izbrīnu par Dieva klātesamību: “Tu nāc man aiz muguras un aizstāj priekšā, un uzliec man savu delnu. Par brīnumainu šī zinība man, tik tā augstu — to nejaudāju! Kurp man doties prom no Tava Gara, kurp no Tevis man laisties? Ja celšos debesīs, tur esi Tu, ja šeolā klāšu sev gultu — redzi, Tu! Ja es ņemtu sev rītausmas spārnus, apmestos tālu aiz jūras, pat tur Tava roka vadītu mani, turētu mani Tava labā roka!” (5–12) Dievs mums tuvu klāt!

Pēc luteriskā skatījuma, viens no draudžu galvenajiem pienākumiem ir sludināt dievlūdzējiem un pasaulei, ka Dievs un Viņa valstība caur Jēzu Kristu ir klātesoša — mūsu vidū, tur, kur esi tu, kā arī tur, kur rosās mūsu līdzcilvēki. Piedaloties dievkalpojumā, pildām savu uzdevumu slavēt Dievu, sludināt Viņa Evaņģēliju un piedzīvot Viņa klātesamību, spēku, mīlestību, žēlastību, palīdzību. Liturģija ir palīglīdzeklis šo uzdevumu īstenošanai. Dievs mums ir tuvu, nevis tālu. Dieva klātbūtni piedzīvojam dievkalpojumā; Gerhardt Tersteegen to apliecina savā dziesmā “Dievs ir jūtams klātu” (Dziesmu grāmatā 256. dziesma). “Dievs ir jūtams klātu, Viņu pielūgt sākam, pazemīgi kopā nākam. Dievs ir mūsu vidū: dvēseli un miesu dodam Tev par svētu tiesu. Tu, vien Tu, būsi nu mūžam mūsu daļa, godājams bez gala!” Šķiet, ka tikai jāpastiepj roka, lai izjustu Dieva klātesamību.

Bet raksta tēma ir par Dieva klātesamību nevis dievkalpojumā, bet liturģijā! Liturģija, grieķiski “leitourgia”, Bībelē tulkota kā kalpošana. Uzsvars ne tik daudz uz to, ko mēs darām, bet gan uz to, ko Dievs dara mums, — Dieva kalpojums vairāk nekā Dievam kalpojums. Tas ir, Dievs mums kalpo caur dievkalpojuma kārtību, tiešāk — caur tām daļām, ko saka/dzied garīdznieks un atbild draudze, piemēram: “Tas Kungs ir ar jums — un ar tavu garu.” Caur liturģiju Dievs mūs uzrunā un iedrošina, kā Viņš arī ar mums nodarbojas un darbojas mūsos, lai mēs piedzīvotu un ticētu pestīšanas brīnumam un Dieva žēlastībai.

Dievkalpojumu un tā kārtību varam sadalīt daļās un izskaidrot to nozīmi vai jēgu. Bet galvenais nav dievkalpojumu saprast, bet gan piedzīvot visu, ko Dievs mums dāvā, ieskaitot Viņa klātbūtni, jo dievkalpojums vispirms un galvenokārt ir piedzīvojums — sastapšanās ar dzīvo Dievu. Tāpēc ir nepieciešama kopiena — kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, saka Jēzus, tur arī es esmu viņu vidū. (Mt 18:20)

Veicot pētījumu par Brāļu draudzēm Latvijā, saskatīju līdzības ar ASV “Melnādaino” draudžu (American Black) pieeju dievkalpojumos. Brāļu draudžu kustība strauji izplatījās, jo sludināta tika Labā Vēsts, Dieva valstība mūsu/viņu vidū, kā arī vēstīts par piederību, ka katrs ir Dieva bērns un Dieva mīlēts. Izstumtie, vajātie, apdraudētie dzirdēja, ka viņi Dievam ir svarīgi. Padomā par Brāļu draudzes dziesmu “Kristus jēriņš esmu es” (Dziesmu grāmatā 443. dziesma), Jēzus sargā, pazīst pēc vārda, svētī, vada, gādā, paēdina, dzirdina un pat savā klēpī nes.

ASV “Melnādaino” draudžu locekļiem ir skaidrs, ka dievkalpojums ir piedzīvojums — vieta, kur piedzīvot Dieva klātesamību. Tamdēļ viņu paredzējums ir: pirms ieiet dievkalpojuma vietā, atstāt pie durvīm savas rūpes un ego, lai spētu būt atvērti baudīt Dieva klātesamību, varenību un no jauna apņemties kalpot Viņam. To dzīves problēmas neizzūd, bet, ar tām cīnoties, viņi zina, ka necīnās vieni. (James Cone, “For My People. Black Theology and the Black Church” (Mart–knoll, NY Orbis Books, 1984)) Līdzīgi to saprata Brāļu draudzes locekļi.

Ejot uz dievkalpojumu un tajā piedaloties, pacentīsimies arī mēs to sajust kā piedzīvojumu. Gatavojoties iet Dieva priekšā, malā atstāsim savas rūpes (vēlāk lūgšanā tās Viņam uzticam), lai dievkalpojumā spētu sadzirdēt vēsti par piederību Viņam un piedzīvot Viņa klātbūtni.

Pacenties piedalīties liturģijā un dziesmās, paceļot savu sirdi uz Dievu, kā to dziedam dievgalda liturģijā. Liturģijas teksti nav domāti kā ievads Dievvārdu lasījumiem, sprediķim, lūgšanai vai dievgaldam. Šie vārdi vēsta un liecina par Dieva klātesamību: “Tas Kungs ir ar jums! Gods ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam! Tas Kungs tevi svētī un pasargā!”

Liturģija palīdz mums doties piedzīvojumā, kur izjūtam Dieva pestīšanas brīnumu. Liturģijas daļas vairs neapzīmējam: Sākuma liturģija, Dievvārdu lasījumi, Dievgalds, Noslēguma liturģija, jo tas neveicina sapratni par dievkalpojumu kā piedzīvojumu. Būtiski ir atvērt savu sirdi, lai uzņemtu/piedzīvotu to, ka Dievs ir klāt un mēs atsaucamies Viņa aicinājumam, ka tas, ko dzirdam, ir no Dieva, un to uzklausām, ka baudām Viņa dāsnumu, spēku un klātesamību un ar to dodamies savā ikdienā, lai vārdos un darbos paustu Dieva prieka vēsti. Lai piedzīvotu Dieva klātesamības pilnību, nepieciešamas visas dievkalpojuma daļas:

DIEVS MŪS AICINA — MĒS SANĀKAM;
DIEVS MŪS UZRUNĀ — MĒS UZKLAUSĀM;
DIEVS MŪS PAĒDINA — MĒS PATEICĪBĀ SAŅEMAM;
DIEVS MŪS SŪTA KALPOT — MĒS EJAM.
No tā skaidrs, ka Dievs TEVI aicina, uzrunā, paēdina un sūta kalpot.

Pats sākums ir, ka Dievs aicina tevi — mūs — būt kopā ar Viņu — Tēvu un Dēlu un Svēto Garu. Dievs saprot, ka mūsu dzīvē ir notikumi, kas kavē baudīt to, cik Viņš labs, un tamdēļ dod iespēju Viņa priekšā atzīties un saņemt piedošanu, kas rod iespēju sadzirdēt to, ko Dievs mums saka.

Padomā par lūgsnas un dievgalda liturģijas ievadvārdiem, kas ne vien atgādina, bet apstiprina, ka Dievs ir klāt: “Tas Kungs ir ar jums.” Draudze atbild: “Un ar tavu garu!” Dievs ir arī ar tevi, liturģijas vadītāj! Dievs patiesi ir mūsu vidū un ir jūtams klāt. Tas mūs sagatavo Dieva uzrunai — caur rakstīto vārdu (Svētie Raksti) un sludināto (sprediķis). Labā Vēsts nonāk pie mums un iesakņojas mūsos. Dievs ir jūtams klāt! Viņa valstība ir un turpina mūsu vidū tapt. Dievs nodarbojas ar mums, tikai jāpastiepj roka, lai izjustu dzīvā Dieva klātesamību.

Ticības apliecība ir vairāk nekā vārdi. Pieminam Tēvu un Dēlu un Svēto Garu sev par atgādinājumu, kas un kāds ir Dievs. To apliecinot, konspektīvā veidā sev atgādinām par pestīšanas brīnumu un tā pirmsākumiem, kā arī izsakām savu vēlēšanos sekot un doties piedzīvojumā kopā ar Trīsvienīgo Dievu — pat ja visu nesaprotam.

Lūgšanā sarunājamies ar Dievu. Sev atgādinām, ka tas, kuŗš valda pār debesīm un zemi, ir klāt un ir ar un par mums. Par to Viņu godinām un uzticam savus priekus, bēdas un raizes, arī lūdzam palīdzību būt Viņa gaismas nesējiem tur, kur rosāmies, lai spētu iesaistīties Dieva nodomā radībai un cilvēcei.

Dievkalpojuma kulminācijā mums dota iespēja piedzīvot Dieva klātesamību, nākot pie Viņa svētā galda un saņemot to barību, ko vienīgi Dievs spēj dot. Dievs mums dod sevi, mēs baudām tuvību ar Viņu un saņemam spēku no Viņa. Dziedot “Sanctus” — Svēts ir –, kopā ar eņģeļu kori godinām Dievu, un Dievs un debespulku draudze mums jūtami klāt. Šķiet, ka Dievs ir tik tuvu, ka tik jāpastiepj roka, lai izjustu dzīvā Dieva klātesamību.

Psalmists apgalvo, ka “tuvs Kungs visiem, kas sauc Viņu, visiem, kuri sauc Viņu patiesi” (145:18). Kā piedzīvot to, ka Dievs tuvu visiem, kas Viņu piesauc? Dievkalpojuma liturģija dāvā iespēju pastiept savu roku un izjust Dieva tuvību, un mums par pārsteigumu piedzīvot to, ka mūsu roku satveŗ pats Dievs — Tēvs un Dēls un Svētais Gars!

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju