Dieva taisnīgums un ciešanas

Dr. Dace Balode, Rīgas Evaņģēliskās draudzes mācītāja

Man ļoti patīk dziedāt. Pēdējā laikā to darīt sanāk reti un tad vēl vairāk dārgi ir brīži, kad iespējams just, kā melodija, kas iesākusies varbūt no kāda pragmatiska vai pat racionāla lēmuma, sāk plūst kaut kur no dvēseles dzīlēm un vibrē dvēseles stīgās. Grūti iedomāties, kā dziedāšana varētu kļūt mokoša. Un tad pirms kāda laika es stāvēju Aušvicas koncentrācijas nometnē un lasīju, kā nometnes ieslodzītajiem t. s. “sporta” laikā papildu ārprātīgai un pazemojošai piepūlei lika “dziedāt”. Daži no fiziskās pārpūles zaudēja samaņu, bet tas, kas izlauzās no mocīto rīkles gala, līdzinājās spalgam dvesienam. Un šis ir tikai viens moments, pat ne pats šausmīgākais, tajā ciešanu jūrā, ko piedzīvoja cilvēki koncentrācijas nometnēs.

Mēģinu iztēloties izģindušos cilvēkus lēkājam cietsirdīgo apsargu priekšā, kas uzrauga, lai ciniskās un nežēlīgās pavēles tiktu pildītas. Es pat īsti nevaru to izdarīt. Nespēju iztēloties sievietes un vīriešus, kas izģērbjas un saliek savas mantiņas, lai tūlīt tiktu nošauti. Mēģinu iztēloties ģimenes, kas ieiet gāzes kamerā. Mēģinu iztēloties tos, kuri kļuva par medicīnisku eksperimentu upuriem. Nespēju visas tās ciešanas pat iztēloties…

Es nespēju iztēloties arī tās ciešanas Otrajā pasaules karā, Sibīrijā, bēgļu gaitās, okupācijas sākuma gados, ko piedzīvoja Latvijas iedzīvotāji. Arī to, kā tie, kas atgriezās no Sibīrijas murga, 1949. gadā atkal tika deportēti.

Un nu jau atkal drebošām sirdīm lūkojamies uz notikumiem Ukrainā. Tur “fašistu uzvarētāji” paši kļūst tik ļoti līdzīgi fašistiem nogalinot, postot, izvarojot. Vai tad šīs pasaules ciešanu mērs jau nav pārpilns? Un tad vēl Dienvidslāvija, Sīrija, Afganistāna, kur tik daudz ciešanu ir bijis pavisam nesen… Arī vēl visas tās ciešanas šajā pasaulē, kas notiek aiz dažādiem dzelzs priekškariem, kas notiek aiz aizslēgtām durvīm, par kurām mēs nekad pat neuzzināsim. Kā Dievs, kura rokās ir šīs pasaules likteņi, ļauj tam visam notikt? Kāpēc Dievs neapturēja Hitleru un Staļinu un neaptur tagad Putinu? Kur ir Dievs šajā visā notiekošajā? Beigu beigās tas viss ir tik netaisni, kā taisnīgs Dievs var to pieļaut?

Šķiet, ka tā cilvēces daļa, kas ticējusi vienam Dievam, vienmēr ir dzīvojusi arī ar jautājumu: kā ciešanas šajā pasaulē ir savienojamas ar ticību labajam un taisnīgajam Dievam? Uz šo filosofisko teodicejas jeb Dieva attaisnojuma jautājumu, kā to 17. gs. formulēja Gotfrīds Leibnics, ir mēģināts atbildēt dažādos veidos.

Šķiet, visbiežāk atbilde ir tā, ka ļaunums šajā pasaulē pastāv tādēļ, ka Dievs neizmanto savu visvarenību, respektējot cilvēkam doto brīvību. Tāpat kā baznīctēvs Augustīns, arī citi teologi ir teikuši, ka ar grēkā krišanu cilvēks pasaulē ir ieaicinājis ļaunumu, arī dabas katastrofas pieder pie šīs pasaules grēka trimdas, cilvēks vairs nedzīvo paradīzē. Tomēr šī atbilde ved atkal atpakaļ pie Dieva. Kā tad labais un taisnīgais Dievs radīja tādu pasauli, kurā ir iespējams grēkot un darīt ļaunu? Leibnics skaidroja, ka šī ir labākā iespējamā pasaule, labākā arī Dieva iespējās, proti, lai būtu labais, tik daudz ļaunuma ir jāpieļauj. Dažādā ziņā labais, piemēram, līdzjūtība, var izveidoties tikai tad, ja ir arī ļaunums.

Var jau arī teikt, ka viss notikušais ļaunums kaut kādā veidā beigu beigās būs bijis instruments labajam. Ciešanas var izrādīties laba skola mūsu raksturam. Tomēr — cik smaga drīkst būt tāda skola? Vai visas nežēlības, ko pieļāva Hitlera, Staļina un tagad Putina režīms, var tikt attaisnotas? Kā ir ar tiem, kas tiek sakropļoti un traumēti tik ļoti, ka nekad vairs neatgūstas? Volodimirs Zelenskis kādā no savām uzrunām secināja, ka šis karš visus Ukrainas iedzīvotājus jau ir traumējis dažādos veidos. Daudzi, ļoti iespējams, nekad no tā īsti neatgūsies. Vai tad nav ciniski uzskatīt, ka daži var tikt nomocīti, lai citi varētu kļūt labāki? Šī atbilde, šķiet, bīstami attaisno ļaunumu — varētu jau teikt, ka īsta ļaunuma nemaz nav, jo viss jau kalpo labajam.

Ir atbildes, kuras nenoņem atbildību no Dieva pleciem arī par ļaunumu šajā pasaulē, — t. s. protesta teodiceja, kas izveidojās pēc holokausta, kas necenšas attaisnot Dievu. Teologs Deivids Blūmentāls nosaucis savu grāmatu “Sastopot ļaundarošo Dievu: protesta teoloģija” (1993.). Ja Dievs piedalās cilvēku vēsturē, kā Viņš, kas varēja novērst holokaustu, bet to nedarīja, gan nav ļaunu darošs? Šāds jautājums ir no upura perspektīvas, jo vaicā: kā mēs varam palikt uzticīgi šādam Dievam? Jautā, vienlaikus ticot un lūdzot, arī tad, ja šī nav pati vienkāršākā cilvēka lūgšana Dievam.

Cilvēks var arī neattaisnot Dievu un pat izteikt spriedumu, izraidot Dievu no savas dzīves, arī ateisms var būt atbilde uz jautājumu par ciešanām šajā pasaulē. Tikai tad, kā atgādina latviešu teoloģe Laima Geikina, cilvēkspaliek viens pats. Tad arī viņam vienam pašam ir jānes visa atbildība par notiekošo.

Visas šīs atbildes ir tikai daļa no vēl daudziem citiem skaidrojumiem. Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes izbraukuma seminārā Zvanniekos tikāmies ar kapelāniem, kas strādā ar ļaudīm karstajos punktos. Kapelāni liecināja, cik ļoti tīri cilvēcīgi gribas atbildēt tiem, kas zaudējuši visu un nu jautā par Dievu. Kā to dara Ījaba draugi, kas runā un sniedz savu skaidrojumu.

Jautājums par ciešanām un ļaunumu nevar būt kāds intelektuāls vingrinājums, bet attiecas uz cilvēku kopumā. Tādēļ arī nav iespējams to izskaidrot gluži tāpat kā dzīvi un ticību.

Varbūt daudz nozīmīgāk ir nevis skaidrot, bet uzklausīt, dzirdēt to balsis, kas sauc pēc palīdzības, vai ieklausīties klusumā, kurā vairs nespēj runāt par piedzīvoto. Teoloģija pēc holokausta vairs nesteidzas ar atbildēm, bet cenšas sadzirdēt cietēju stāstus, skatīties caur cietēju perspektīvu. Tas nav viegli, jo ļoti, ļoti gribas atbildēt. Un reizēm ātri saņemt atbildi. Kādreiz tieši neizskaidrojamība var kļūt par ciešanām. Cilvēka prāts un galvenokārt emocijas nomokas ar jautājumu par ciešanām šajā pasaulē. Un tomēr laikam nav tāda viszinīša skatpunkta, kas būtu ārpus Dieva un šīs pasaules, no kura varētu izskaidrot Dieva un pasaules kopsakarības.

Lūkojoties uz vienu no visdziļākajiem tekstiem, kas runā par ciešanām, proti, Ījaba grāmatu, var secināt, ka Ījabs savās ciešanās paliek vērsts uz Dievu un viņam tiek atbildēts. Ne izskaidrots, bet atbildēts. Ījaba grāmatas noslēgumā Dievs pats rāda viņam savu varenību. Var uzskatīt, ka Ījabam pietiek ar Dieva piedzīvojumu, pietiek ar Dievu pašu, lai degošais jautājums “kāpēc” norimtu.

Ir saglabājusies dziesma, ko sarakstījuši Dahavas nometnē ieslodzītie. Šī slepenībā sacerētā un pierakstītā dziesma aicina: “Paliec cilvēks, draugs.” Pati dziesmas sarakstīšana jau ir liecība tam, cik stipra var būt vēlme un šajā gadījumā arī spēja būt cilvēkam. Tā ir cilvēcība, par kuru ir vērts iestāties, kuru katra totalitārā vara cenšas iznīdēt gan tajos, kas tai paklausīgi, gan tajos, kas tai nepakļaujas. Tādēļ blakus jautājumam, kur ir Dievs, lūkojoties uz ciešanām šajā pasaulē, ir jāliek jautājums: kur ir cilvēks?

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju