Dzīvību uzturošais ūdens

Daira Vāvere,
Ziemeļanglijas un Mančesteras draudzes mācītāja

Pateicoties unikālajam dokumentālo filmu operatoru darbam, varam neklātienē vērot elpu aizraujošus, apbrīnojami skaistus dabas skatus. Dokumentālajā filmā “Mūsu planēta” ir atspoguļota dabas daudzveidība, sākot no Arktikas ledus klajumiem un noslēpumainajiem, dziļajiem okeāniem līdz grandiozajām Āfrikas ainavām un Dienvidamerikas džungļiem. Filmā redzami gan lietus meži, gan jūras, analizēta saikne starp biotopiem un to nozīme. 600 operatoru, zinātnieku un ekspertu liela komanda filmu veidojusi četrus gadus, un tās epizodes uzņemtas visos zemes kontinentos.

Filmas veidotājs sers Deivids Atenboro filmas pirmizrādē Londonā uzsvēra šī darba izglītojošo un informatīvo nozīmi laikā, kad cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā ir izraisīta sestā lielākā dzīvo būtņu izmiršana vēsturē un kad klimata izmaiņas rada reālus draudus visai civilizācijai. Viņaprāt, daba reiz ir noteikusi, kā mums, cilvēkiem, izdzīvot, tagad mēs, cilvēki, nosakām, kā izdzīvot dabai. Mēs esam atbildīgi par to, ka arvien lielākā ātrumā tiek izjaukts līdzsvars dabā. Cilvēku populācijas pieaugums un patēriņa apmēri apdraud mūsu nākotni. Izmirstošo dzīvības sugu un biotopu aizsardzība nodrošinās to, ka cilvēks un daba, abi kopā, var zelt un plaukt. Cilvēki dabas aizsardzībā iesaistīsies tikai tad, ja vispirms dabu iepazīs un iemīlēs, ja apzināsies, ka dabas pasaulei ir fundamentāla nozīme un ietekme mūsu dzīvē.

Gaisma, ūdens, zeme un debesis, augi un debesu spīdekļi, putni, dzīvnieki, zivis un visbeidzot cilvēki ir Dieva radīti. Mūsu pasaule ir vieta, ko mēs visi saucam par mājām. Mēs esam daļa no Radīšanas stāsta. 148. psalma autors aicina visu radību slavēt savu Radītāju:

Slavējiet viņu, debesu debesīs
un ūdeņi, kas virs debesīm!
Lai tie slavē Kunga vārdu,
pēc viņa pavēles tie radīti. (4–5)

Mēs bieži vairs nejūtamies piederīgi dabas pasaulei, jo lielākoties skatāmies uz to tikai caur zinātnes un materiālisma prizmu. Mums ir grūti saprast to, ka agrāk eksistēja citāds skatījums uz dabu. Šis senākais skatījums balstījās cilvēka darbībā, kuru noteica vajadzība izdzīvot. Esamība tika saprasta kā vieta, kur notiek darbība, nevis kā vieta, kur atrodas lietas un objekti. Cilvēki dabu piedzīvoja kā daļu no savas dzīvesstāsta. Ūdens, piemēram, nebija tikai ķīmisks elements, kuru, sapildītu pudelēs, var nopirkt veikalā, bet pieredzē un emocijās piedzīvots eksistences nodrošinājuma pamats. Kā tautasdziesmā, kur dzīve savā tēvu zemē ir savijusies harmonijā ar dabu:

Kas kait man nedzīvot
Ierastā vietiņā;
Uz kalniņa tīra maize,
Lejā skaidrs ūdentiņš.

Bonaventūra uzskatīja, ka mums jāsper pirmais solis uz paša apakšējā pakāpiena, iztēlodamies visu materiālo pasauli kā spoguli, caur kuru varam nonākt pie Dieva. Pirms diviem gadiem Austrumanglijas draudzes jaunieši sarīkoja pārgājienu Derbijas apkārtnes gleznainajā kalnu reģionā. Klinšainie kalni, neskartās dabas ainavas un pārgājiena moto “Tuvāk dabai, tuvāk Dievam” piesaistīja daudzus Lielbritānijas draudžu locekļus. Diena bija saulaina un karsta, pēc vairāku stundu kāpšanas un iešanas bijām sakarsuši, sasvīduši, noguruši un izslāpuši. Kādā ielejā vajadzēja šķērsot kalnu strautu. Burbuļojošajā ūdenī nomazgājām sejas un iemērcām piekusušās kājas, padzērāmies un piepildījām ūdens pudeles. Tīrais un dzestrais ūdens mūs atveldzēja un deva jaunus spēkus turpināt pārgājienu. Līdz ar Asīzes Francisku tad varējām sacīt:

Esi slavēts, mans Kungs,
par brāli ūdeni,
kurš ir ļoti derīgs un pazemīgs,
un vērtīgs, un tīrs.

Francisks redzēja dabu kā Dieva vaigu. Viņam tā nebija lieta vai objekts, ko pētīt un savtīgi izmantot. Viņš uzskatīja, ka pastāv pilnīga vienlīdzība starp visu, ko radījis Dievs. Viss ir radīts, lai slavētu Dievu. Pret visu, kas Dieva radīts, ir jāizturas ar cieņu. Cilvēkam nav jādominē pār dabu sava labuma dēļ. Sen atpakaļ, agrīnajā 13. gadsimtā, Svētais Francisks atzina ūdeni par dārgu un vērtīgu dabas velti. Tas ir tik unikāls, ka nav pērkams un pārdodams personīgā izdevīguma dēļ. Viņš vērsās pie ūdens, it kā tam būtu dvēsele, un personificēja, uzrunādams to kā brāli. Tā viņš uztvēra Dievu “brālī Vējā un Gaisā”, “brālī Ūdenī”, “māsā Ugunī” un “māsā vai mātē Zemē”.

Franciskāņu mūks Ričards Rors par šo Svētā Franciska dabas redzējumu raksta: “Sasniedzot lielāku mistiskās vienotības briedumu, visa pasaule pārvēršas Dieva metaforā, un cilvēks ar šo metaforu palīdzību mēģina ietērpt vārdos noslēpumu, kuru nu saskata visā un visur!”*

Līdz ar Asīzes Francisku slavēsim un pateiksimies Dievam par dzīvību uzturošo, dzīvo ūdeni. Izmantosim ūdeni gudri un saprātīgi, mācoties no tā pazemību. Lietosim ūdeni taupīgi un uzturēsim to tīru, lai varam piedzīvot ūdeni kā brāli un baudīt to.

Steidzieties, palu ūdeņi,
Vasaras, ziemas, rudeņi!
Nāc, uguns, sildi, apgaismo,
Nāc slavē Dievu mūžīgo,
Nāc teic To! Alleluja! (Dz. gr. 167, Asīzes Franciska vārdi)

* Ričards Rors, Mīlestības ceļš. Asīzes Franciska alternatīvais garīgums, tulk. Elita Siliņa (Rīga: Zvaigzne ABC, 2017), 210. lpp.

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju