Ievadvārdi
Celties kājās un nenokrist!
Es ticu! Palīdzi man manā neticībā! (Mk 9:24)
Lauma Zušēvica,
LELBĀL archibīskape
Šā gada Baznīcas lozungā lasāmi kāda sena tēva dziļi patiesie vārdi Jēzum: “Es ticu! Palīdzi man manā neticībā!” (Mk 9:24) Vai mēs kāds varētu labāk vai pilnīgāk atbildēt Kristus mācībai: “Kas tic, tam viss ir iespējams!” Viss? Kā tad toreiz sen, sen mācekļiem nebija iespējams no slimā bērniņa izdzīt nešķīsto garu, kas viņu bija mocījis no dzimšanas? Vai tad mēs lai spējam to, ko pat mācekļi nevarēja? Noteikti katram bijuši tādi mirkļi, kad nācies cīnīties ar šaubām par savu ticību un spējām paļauties, ka tiešām arī man piepildīsies Kristus apliecinājums.
Tā vismaz notika citam tēvam citā laikmetā un vietā. Klausījos šī tēva vārdos valsts sociālās aprūpes centra “Rīga” filiāles “Rīga” Kapseļu ielas 2019. gada Dārza svētkos. Uzreiz sapratu, ka un kā viņš bija piedzīvojis to pašu dvēseles cīņu – līdzīgi kā slimā bērniņa tēvs sensenā sarunā ar Jēzu. Latvijā tēvs liecināja, ka vienīgi ar Dieva palīgu un Viņa mīlestības spēkā viņa dzīvē notika neiespējamais! 2018. gada Kapseļu ielas Dārza svētkos viņi ar sievu bija ievērojuši sešgadīgu puisīti, kas skrēja, bet nepārtraukti krita uz sejiņas, jo skrienot viņš turēja rokas gar sāniem, nevis uz priekšu, un tādēļ nezināja, kā sevi pasargāt krītot. Vīrietis, atstājot bērnunamu, tālu netika. Viņš ar mīļo sievu bija devies mājās, bet nevarēja. Nezinot, kā būs, bet ticot, ka Dievs rādīs ceļu, viņi atgriezās bērnunamā un ņēma puisīti pie sevis. Nebija viegli, bet tēvs ar platu smaidu liecināja: “Nenožēloju nevienu mirkli!” Puisītis tagad ir viņu dēls un vairs nekrīt uz sejiņas, mīlestībā un pacietībā viņam iemācīts, gan kā nekrist, gan kā sevi aizsargāt, ja tomēr kāja pakluptu. Domāju, ka Dievs dāvina katram to, pēc kā cilvēks var tikai lūgt, jo pats sev to nespēj sagādāt.
Puisīša tēvs vēl stāstīja, kā sevī bija jāpārvar neticība mirklī, kad dēliņš skrēja šūpoties. Un ne jau sēžot, bet ceļoties kājās. Viņa sirdī sākusies cīņa: ticēt, ka bērniņš nenokritīs, vai skriet viņu glābt. Likās, ka pats Dievs viņu apstādināja, jo izbrīnā viņš redzēja – dēls ticēja, ka spēj visu! Tieši tā, kā Jēzus bija vēstījis! Puisītis nenokrita, bet gavilējot šūpojās, ceļoties arvien augstāk.
Mūsu Baznīca ir ticības pārbaudījumu krustcelēs. Aug cilvēku skaits, kas vairs nav ar mieru Kristum teikt: “Es ticu!” vai arī lūgt: “Palīdzi man manā neticībā!” Viņi vēro, kā mūsu vārdi saskan ar darbiem. LELBĀL Baznīcas projekts “Dzīvības ceļš – no draudzes pie bērna, no institūcijas uz mājām!” ir viena atbilde. Nevis ka pašu spēkiem visu spēsim, ne arī neticot, ka nebūtu vairs spējīgi veikt neiespējamo. Pat tad, ja tas būtu viens pats bērniņš kā laimīgais puisītis Latvijā, nenovērtēsim par zemu iedrošinājumu: “Kas tic, tam viss ir iespējams.”
Bet ne vienmēr uzreiz varam nojaust Dieva prātu un plānu tieši mums. Kalamazū draudzei, kuŗas pašu celtajā dievnamā 8. jūlijā izcēlās spēcīgs, briesmīgs ugunsgrēks, ir vajadzīgas visu mūsu lūgšanas. Dieva spēku draudze meklēja, kad jau pēc sešām dienām pulcējās dievkalpojumā ārpus izdegušā dievnama. Bija klāt māsas un brāļi no citām draudzēm, Baznīcas Virsvaldes locekļi, Gaŗezera jaunieši, dievlūdzēji internetā. Dievs stiprināja augšāmcelšanās cerības spēkā. Pamazām tiks lemts, kā no tā, kas šķiet zudis vai pat miris, Dievs cels ko jaunu.
Šie ir sarežģīti laiki. Tagad un vēl vairāk 2020. gadā mēs tiekam aicināti aizstāvēt cilvēkus, kas klīst bez mājām. Kur ir mūsu atbildība par tiem, kam citas balsis nav kā tikai mūsējās? Baznīcām tiek lūgts darīt vairāk, lai aizsargātu dabu! Tā cieš, un mūsu līdzatbildība ir saglabāt pasauli arī nākamajām paaudzēm. Mūsu latviešu tautai, šķiet, iesācies jauns laikmets, kad visiem kopā jāstrādā ticībā, ka Dievs svētīs mūsu tēvzemi, ja paši gan ar drosmi, gan ar pazemību meklēsim, kā kopā kalpot un tālāk celt Dieva valstību. No sirds lūdzu, lai Dievs svētī mūsu Baznīcu un Latviju. Katra dzīvē ir brīži, kad vienā elpā Kristum apliecinām savu dziļi izjusto ticību un savu kādreiz tik nedrošo sirdi. Un šodien, tāpat kā toreiz, Kristus apliecina: “Kas tic, tam viss ir iespējams!” Kā mēs atbildēsim?
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju