Jāuzticas! 

Pēteris Saulītis, ALELDA Pārvaldes kasieris

Bērnībā jautājums par Dieva klātesamību ir ļoti vienkāršs un pats par sevi saprotams. Bērns pieredz Dievu, jo neapšauba Viņa esamību, — Dievs ir mūsu labvēlīgais Tēvs debesīs. Saruna ar Dievu Tēvu bērnam ir katru dienu vai, pareizāk sakot, katru vakaru, gulēt ejot. “Nu es gribu gulēt iet, Tēvs, slēdz manas acis ciet. Tava acs lai nomodā stāv pār mani miedziņā.” Ikdienišķais moments, kad es kā bērns sarunājos ar Dievu Tēvu un tiešām izjutu Viņa klātesamību. Tas bija ļoti mierinoši un brīnišķīgi dienas beigās sarunāties ar Dievu pārliecībā, ka Viņš mani dzird un uzklausa tieši mani.

Bērna lūgšana ir ļoti vienkārša — esmu noguris, palīdzi man aizmigt, pasargā mani, kamēr guļu. Bet ko vairāk arī mazam bērnam vajag? Ja vecāki virs zemes gādā par pārējo, atliek tikai šīs dažas lietas, ko lūgt Debesu Tēvam. Varbūt tieši tāpēc Jēzus māca mums, ka jācenšas ticēt kā bērniem (Mt 11:25; Lk 18:17), jo tāda ticība ir tik skaidra, tīra un bez dzīves sarežģījumiem.

Kad bērns paaugas un sāk vairāk aptvert, tad notiek iepazīšanās ar Jēzu, Dieva Dēlu, kas ir paraugs, kā pareizi un labi dzīvot. Svētais Gars bērnam ir grūtāk saprotams, bet, ja iedomājas, ka Svētais Gars parādās caur to balsi, ko dzird ikreiz, kad sirdsapziņa darbojas, tad bērns to piedzīvo gandrīz katru dienu. Bērnībā sevišķi spilgti un bieži to pieredzam, kad augot mācāmies, kas ir labs un kas ir ļauns, ko drīkst un ko nedrīkst.

Tomēr skolas gados sākam “apbružāties” un piesārņoties ar dzīves realitāti. Vai viss, kas mums tika mācīts, ir patiesība? Sākam redzēt izņēmumus un piedzīvot pretrunas tai vienkāršajai ticībai, kas līdz šim mums bijusi. Sākam šaubīties. Dieva klātesamību ikdienā varbūt grūtāk izjust.

Gribam arī ātrāk pieaugt un domāt paši ar savu prātu. Īpaši pusaudžu gados. No vienas puses, gribam būt patstāvīgi savā domāšanā, bet, no otras puses, negribam izcelties kā citādāki vai izsmejami savu līdzgaitnieku vidū. Bērnišķā pārliecība par Dievu dažiem tiek notušēta vai noklusināta šajā posmā, citiem tā vispār pazūd… Bet citi tieši šajā posmā atrod vai atjauno savu ticību. Katram ir savs ceļš.

Neesmu jutis, ka ticība Dievam man būtu kādreiz zudusi vai stipri mainījusies dzīves gaitā. Atšķirībā no bērnības skatpunkta skaidrāk redzu, ka pie ticības uzturēšanas ir arī pašam jāpiestrādā. Dievs mums dod domājošu prātu, tātad arī sagaida, ka mēs to lietosim.

Ticēt kaut kam skaidri saskatāmam vai sataustāmam ir daudz vieglāk nekā uzticēties ne tik tieši pierādāmam. Uzticībai piemīt nepierādams elements, un tas ir grūtākais domājošam cilvēkam — brīvprātīgi un galīgi atdot varu pār sevi citai varai, proti, uzticēties.

Tas ir tas uzticības lēciens (leap of faith), kas jāveic, ja gribam sasniegt patiesu ticību Dievam un izjust Viņa klātesamību. Lai to uzturētu, nemitīgi pašam ir jāpiestrādā.

Mēs kontrolējam daudzas lietas savā dzīvē, un Dievs sagaida, ka mēs šo kontroli labi un godīgi pielietosim. Tomēr galīgā kontrole paliek Dieva rokās, un tas ir jāpieņem, jātiecas uzticēties Dievam īpaši brīžos, kad lietas nenotiek pēc paša prāta.

Par Dieva garīgo klātesamību liecina arī pārdzīvojumu sajūta, ko nereti var izjust dievkalpojuma laikā vai arī dabā, vai reizēm tāpat no “zila gaisa”. Tajā mirklī var piedzīvot tiešu un nepārprotamu kontaktu ar Dievu.

Līdz šim Dieva fizisko klātesamību esmu piedzīvojis tikai vienreiz. Tas bija pirms daudziem gadiem. Man bija krietni pāri 30, un biju sācis jaunu darbu lielā firmā, kas nodarbojās ar radioloģijas iekārtu ražošanu un pārdošanu. Biju ieradies firmas galvenajā filiālē Sidnejā, Austrālijā, kur, lai sagatavotos darbam, dažās dienās iepazinos ar cilvēkiem un procedūrām. Apmešanās man bija sarunāta hotelī netālu no biroja. Pēc garas un intensīvas apmācību dienas es tur vakarā atgriezos. Tuvojās pusnakts, un nolēmu doties gulēt. Istabā viss bija klusu. Ārpusē dienas mudžēšana sen jau beigusies. Iekāpu gultā, izslēdzu gaismu, noskaitīju Tēvreizi un laidos miegā. Te uzreiz dzirdēju dārdošu balsi no durvju puses: “Nāc pie Manis strādāt!” Tā bija pavēle. Mirklī biju pilnīgi nomodā un tā paliku vēl vairākas stundas. Gaismu ieslēdzot, istabā biju viens, bet man nebija ne mazāko šaubu, ka nupat mani bija uzrunājis Dievs.

Ko tas nozīmēja? Vārdi jau skaidri, bet kur, kad, kādā veidā? Vienalga, cik daudz es to pārdomāju, nevarēju saprast, kā tas būtu īstenojams manā situācijā. Varbūt tā ir pavēle nākotnē? Varbūt mudinājums visu mūžu darīt kaut ko Dieva gribas labā?

Vai tas bija īsts gadījums? Domāju, ka jā. Moments bija tik spilgts, ka par to pat tagad nešaubos. Un vai tas zināmā mērā nav vienalga, vai gadījums bija fizisks, zemapziņas vai citu cēloņu veidots? Efekts uz mani bija patiess, nepārprotams un neapšaubāms. Ir taču jācenšas uzticēties.

Nolēmu turpināt iesākto dzīves ceļu, bet skatīties, kur varu pielikt plecu Dieva darbam. Varbūt tas būs veids, kā vislabāk varēšu strādāt.

Vai es pareizi esmu rīkojies, sekojot tam notikumam, kad tik skaidri dzirdēju tos četrus vārdus, kas man vēl arvien skan ausīs? Nezinu. Ceru, ka jā.

Gadījums joprojām spilgti palicis manā atmiņā un ietekmē manas izvēles arī šodien. Nezinu, vai bez tā es būtu dzīves gaitā uzņēmies dažus pienākumus vai sekojis virzieniem, par kādiem man ir bijis jāizlemj. Vai tas ir diezgan? Dievs to zina — burtiski. Jāuzticas.

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju