Kā savā dzīvē esat pieredzējuši Dieva klātesamību?

Gija Galiņa:

Tas ir jautājums, kas liek padomāt, jo uzsvars likts uz pieredzi. Bet varbūt vispirms ir jāatbild uz jautājumu: kas ir Dieva klātesamība tieši man? Tikai tad savu izpratni spēšu savienot ar pieredzi.

Man Dieva klātesamība ir mirklis, kurā ļaujos tikt apņemta ar brīnišķo Dieva mistēriju. Tur vairs nav mana mazā “es”, kurš šaubās, kurš netic, kurš cīnās, jo esmu izšķīdināta, — tur ir vienīgi tukšums. Tikai tukšumu Dievs var piepildīt ar savu klātesamību. Es esmu izšķīdināta šajā Dieva plūsmā. Tas var būt kā ziepju burbulis, kurā man ļauts atrasties vienu mirkli, jo pēc brīža burbulis pārsprāgs un mana būtība saplūdīs ar Visumu. Varbūt tieši šajā mirklī es varu pietuvoties Dieva klātesamības pieredzei un izjust patiesu prieku.

Tas bija mirklis, ko piedzīvoju, kad, pildot kapelānes pienākumus, tiku izsaukta pie kādas pacientes. Viņa dalījās ar savu sāpi, un tieši viņas sirds dziļā sāpe saskārās ar manu brūci, kas ļāva piedzīvot šo izšķīšanas momentu. Es dziļā pazemībā tiku nolikta uz ceļiem, lai lūgtu. Vienkārši lūgt ne ar iemācītiem vārdiem, bet no sirds. Un mēs abas piedzīvojām Dieva klātesamības momentu, kad varējām izjust mieru, kas nāk vienīgi no Viņa pieskāriena. Tādu mirkli sajūti ne tikai emocionāli, bet arī fiziski. Tādā brīdī iestājas tā piepaceltā sajūta, kad ir tik viegli, it kā varētu lidot. Mēs jau nelidojam tikai sapņos, bet šo lidošanu varam piedzīvot arī tajos mirkļos, kad mums ir atklājusies Dieva klātesamība.

Rasma Caune:

Domājot par uzdoto jautājumu, prātā nāk vārdi: “Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti.” (Ps 139:1) Vienalga, kur eju, kur atrodos, Dievs stāv man klāt arī tajos brīžos, kad nemanu Viņa klātbūtni. Varu atzīt, ka esmu piedzīvojusi Dieva klātesamību kopā ar omammu, dziedot garīgas dziesmas pēc dievkalpojuma vai lasot “Bitīti”. Dievs ir dabā, putnu dziesmās, vējā šalkošās koku lapās, puķu krāšņumā un smaržā, katrā dzīves elpā. Vai nu dziedot, vai lūdzot, vai lasot rakstus, arī Svētos, un meditācijas vadot, Dievs ir bijis klāt.

Atskatoties uz 70 dzīves gadiem un 30 kalpošanas gadiem, grūti pamanīt, kad Dievs nav bijis klāt. Varbūt manās dusmās vai nepacietībā… Kad nomierinos, tad atgādinu sev 139. psalma beidzamos pantus: “Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!”

Dzīvē vēl ir daudz ko baudīt, un visu, kas bijis, kas ir, un kas būs, vada Dievs — Viņa žēlastībā un mīlestībā.

Elmārs Ernsts Rozītis:

Paldies Dievam, ka manā dzīvē nav brīža, kad Dievs nebūtu bijis ar mani. Tātad vajag tikai spēt to atskārst, to pieredzēt. Un arī šajā ziņā gribu būt piesardzīgs ar apgalvojumu, ka man būtu pa spēkam Dievu un Viņa klātesamību atpazīt. Visdrīzāk varu atzīt, ka ir parādības pasaulē un atgadījumi manā dzīvē, kas mani stiprinājuši un iedvesmo liecināt par Viņu.

Kad pievakarē eju pa krastmalu Ainažos, kad redzu krāsas, jūtu vēju un smaržas, tad vienu otru reizi saku: “Paldies, mīļais Dievs, ka Tu man esi dāvājis dzīvi un to uzturi, ka varu elpot un piedzīvot Tavas radības skaistumu un mieru, varenību un daudzveidību, ka es, smilšu graudiņš, varu Tevi ik brīdi piesaukt.” Šādi brīži bijuši arī citās vietās pasaulē, kad radības skaistumā apzinos lielo dāvanu, ka tajā esmu radīts arī es un atpestīts, un dzīvoju ar cerību uz Viņu.

Līdzīgas jūtas un domas manī izraisījusi arī mūzika un māksla, visbiežāk, kad atrodos dievnamā, kur viss jau paaudžu paaudzēs liecina par Dievu. Eslingenā tā ir “mūsu” ekspresionistiskā Dienvidu baznīca un pilsētas centrā trīs tik atsķirīgās un reizē liecībā par Viņu vienotās baznīcas no 12. gadsimta. Ir brīnišķa iespēja ieiet un izbaudīt tur Dieva klātesamību. Vienlaikus tas ir kā atgādinājums, ka Dieva tuvība nav mans privātīpašums vien, bet ka tā mūs vieno ar citiem cilvēkiem tagadnē un cauri laiku laikiem.

Jā, Dievs labprāt mums ir klāt tieši arī cilvēkos. Jau Bībelē lasām, ka viens Dieva tuvošanās veids ir ar vienu vai vairākiem cilvēkiem. Dievs nebūt nav kāda teorija, princips vai ideāls, bet mēs Dievu visdrīzāk varam iedomāties kā vismīļāko cilvēku. Un paldies Viņam, ka Viņš man ir bijis klātesošs tik daudzos cilvēkos!

Beidzot — man ir svarīgi, ka varu Dieva klātesamību un bieži vien arī Viņa palīdzību lūgt it kā dzīves sīkumos. Viņš ir tik liels, ka Viņam arī mūsu sīkās rūpes nav par mazām, tā ka mēs nedrīkstētu Viņu ar tām apgrūtināt. Protams, atstājot visu Viņa ziņā. Un ne par velti vairums no tiem brīnumiem, kuros esmu izjutis Dieva palīdzību, ir bijuši tie sīkumi, no kuriem sastāv mūsu dzīve.

Ieva Dzelzgalvis:

Dieva klātesamību esmu izjutusi neskaitāmas reizes. Izstāstīšu divus notikumus.

Pirmais bija, kad ieliku savu trīsarpus gadus veco dēliņu gultiņā un gribēju doties uz pirmo stāvu, bet tomēr paliku. Tad ieraudzīju, ka viņš trīs reizes salēcās, kļuva sarkans, pēc tam zils. Paņēmusi rokās, kliedzu: “Palīdzi, Dievs!” Skrēju uz vannas istabu, spiedu diafragmas rajonā, no viņa deguna un mutes izdalījās gļotas un sarecējušas asinis. Dēla āda atguva dabisku krāsu.

Aizvedot uz slimnīcu, noteica diagnozi — drudža lēkme straujas temperatūras (105,9 F) paaugstināšanās dēļ. Šodien viņam ir 42 gadi, mīļa kundze un trīs jauki bērniņi.

Otrs spilgts gadījums saistās ar otru dēlu. Mācījos seminārā. Dievs lika man ilgāku laiku gavēt. Viņš man norādīja ēst tikai augļus. Gavēju 36 dienas, tad manīju, ka pietiek. Drīz pēc tam bija brīvlaiks. Devos 17 stundu braucienā uz mājām. Mans vīrs bija teicis, ka varbūt dēls būs mājās, bet varbūt arī nē. Lūdzu Dievu: “Ko Tu gribi, lai viņam saku?” Atbilde bija: “Divas lietas: pirmā — es tev piedodu, otrā — ja tev kādreiz ir ļoti grūti, piesauc To Kungu, sakot: “Palīdzi man, Kungs Jēzu, jo spēks ir Tavā vārdā.”” Es tā darīju, un dēls aizbrauca.

Pēc pieciem gadiem dēls man zvanīja un prasīja: “Kas man vainas?” Es sāku lūgt Dievu skaļā balsī, sasienot un atraisot nevēlamus garus. Dzirdēju, ka noklaudzēja durvis — kāds bija ienācis. Teicu, lai iet prom. Tā nevarot. Labi, tad runāsim citreiz.

Nākamajā dienā dēls zvanīja un teica: “Turpini to, ko tu darīji.” Es turpināju. Kad man pietrūka lūdzamā, dziedāju latviskas Dieva dziesmas, kas man vislabāk patīk. Pēkšņi dēls iesaucās: “That’s beautiful, that’s beautiful! Jesus! Jesus!”

Pēc dažiem mēnešiem dēls nomira. Šodien viņš ir debesīs, jo Bībelē ir rakstīts: “Ikviens, kas Tā Kunga vārdu piesauks, tiks izglābts.” (Apd 2:21)

Gita Putce:

Uzaugu ģimenē, kurā bija vispārēja ticība, bet ikdienā tā īpaši neizpaudās. Mana māte gan stāstīja par vienu otru notikumu Jēzus dzīvē, bet tad es biju pavisam maziņa. Un kad paaugos? Jā, gājām uz baznīcu. Bet nevajag jau pārspīlēt, tā teica manā ģimenē.

Oldenburgā apmeklēju vācu skolu, arī ticības mācība bija iekļauta stundu sarakstā. Reiz skolotāja stāstīja par Brāļu draudzes lozungiem. Tie esot īsi Bībeles citāti — vadlīnijas katrai dienai. Vai kāds par tiem kaut ko zinot? Tikai daži atsaucās. Arī es par tiem neko nezināju. Klausījos skolotājas stāstījumu un brīnījos, jo tā man bija sveša pasaule.

Pēc dažiem gadiem latviešu nometnes garīgo aprūpi pārņēma jauns mācītājs. Piedalījos jauniešu pulciņā. Runājām par ticību, ko nozīmē ticēt Jēzum Kristum, vai arī šodien tā var būt derīga un īsta. Un mācītājs teica, ka viņš katru dienu lasot lozungus, tos īsos pantiņus, kurus reiz pieminēja ticības mācības skolotāja. Es biju pārsteigta. Lai arī mēs tos pamēģinot lasīt, viņš teica. Bija kautrīgi mēģinājumi.

Mācītājs un es apprecējāmies. Ka Dievs ir līdzdalīgs arī manā ikdienā, piedzīvoju kā īstenību dažādos brīžos. Bet kā svētīgs ieradums kļuva rīts pie brokasta galda, kad lasījām lozungus. Dažreiz gan šie īsie Dieva vārdi man neizteica neko, citreiz bija prieks un labs skats uz turpmāko dienu.

Dažreiz lasītais vārds un kāds notikums savijās un Dievs patiešām it kā stāvēja blakus. Anglijā autokatastrofā gāja bojā dēls Pēteris. Braucām turp, lai viņu pārvestu mājās. Atbildīgais policists mūs aicināja uz savu māju, viņa sieva bija mums pagatavojusi pusdienas un ieteica mazliet atpūsties, pirms dodamies tālāk. Vīrs bija paņēmis līdzi lozungu grāmatiņu, un tās dienas vārdi vēstīja: “Es priecāšos tiem labu darīt un dēstīšu tos šinī zemē, uzticībā būdams pie tiem ar visu savu sirdi un dvēseli.” (Jer 32:41) Man nebija nekādu šaubu, ka Dievs ar mums runā, skaudrās skumjas netika atņemtas, bet Viņa laipnība un citu cilvēku sirsnība stājās tām līdzās un deva spēku, dodoties mājup.

Kad nomira mans vīrs Paulis, bērni jau gāja savu ceļu. Gudroju, kā turpināt dzīvi. Biju pilna nemiera. Lasot lozungus, jutu, ka mani uzrunā šīs rindiņas: “Tas vārds ir ļoti tuvu pie tevis, tavā mutē un tavā sirdī, lai tu to godam turētu.” (5Moz 30:14) Tur netiek pateikts nekas graujošs, bet es kļuvu mierīga. Pagaidīju, klausījos savā sirdī, un ceļš pašķīrās. Uzdrošinājos vēlreiz apprecēties un pārcēlos uz dzīvi Anglijā. Mācījos un kļuvu draudzes mācītāja. Tagad esmu emeritēta, atkal dzīvoju Vācijā un, kā jau ierasts, no rīta izlasu Brāļu draudzes lozungus.

Klāvs Bērziņš:

Šoreiz atzīmējama ir mana ordinācija mācītāja amatā 2008. gada 26. aprīlī Floridā. Nenoliedzami, abas ordinācijas — diakona un mācītāja amatā — un to pienākumi atšķiras. Bet Dieva klāstesamība? Lai Viņa klātesamību un piedzīvoto žēlastību manā dzīvē aprakstītu, būtu jāuzraksta bieza, bieza grāmata. Neesmu viens no lielajiem liecinātājiem, bet šķiet, ka laikā, kad Baznīcai biju pagriezis muguru, Dieva klātesamību arī visskaidrāk izjutu — Viņš nav tālu nevienam no mums.

Lauma Zušēvica:

Dieva klātesamību esmu pieredzējusi ikdienas žēlastības pieskārienos, mirkļos, kad piepildās tas, par ko lūdzu, vai arī tas, par ko nebūtu varējusi iedomāties. Šajos mirkļos, dārgos dzīves sīkumos, kā arī neaizmirstamos piedzīvojumos, tik bieži zināju, Dievs ir bijis klāt. Ticu brīnumiem, jo ticu, ka visa Dieva dotā dzīve un radība ir brīnums, kuŗā Dievs atklājas.

Visdziļāk Viņa klātesamību esmu izjutusi mirkļos, kad, kopā lūdzot, mīļi ģimenes un draudzes locekļi no šīs dzīves ir pārgājuši mūžīgajā. To mieru nevar ne aprakstīt, ne pats radīt. Tā Dieva roka pieskaras un Kristus ceļ rokās dvēseles Augšāmcelšanās spēkā. Un arī tad, kad, pie slimnieka esot, pēkšņi rodas vārdi lūgšanām. Zinu, ka tie tiek doti, jo Dievs zina labāk nekā es, kas ir otra neizteiktās ilgas vai bailes.

Arī tad, kad agrā rīta stundā, lasot Bībeli, avīzi, labu grāmatu vai arī jokus, negaidīti prātā ienāk kāda ideja vai gudrs padoms. Un tad it kā prasu Dievam — tiešām? To gribi, lai es daru? Un ne to, ko pati esmu izgudrojusi? Ar gadiem esmu iemācījusies uzticēties Viņam vairāk nekā sev.

Vēl domāju par tiem mirkļiem, kad bērnu un jauniešu jautājumos un atbildēs esmu sadzirdējusi Viņa balsi. Tik daudz esmu iemācījusies par Jēzu un Viņa mīlestības spēku, par patiesību, kuŗai var ticēt, un par to, kā to pielietot dzīvē, īstajā pasaulē.

Daudz esmu kļūdījusies, grēkojusi, nonākusi tur, kur negribēju būt. Lūdzot piedošanu Dievam vai cilvēkiem, esmu piedzīvojusi nepelnītu žēlastību. Un tad ir miers, kas svētī sirdi, kad attiecības ir atjaunotas. Tas miers ir Dieva Gara dāvana, kuŗa piešķir prieku un drosmi atkal strādāt.

Dieva klātesamību esmu izjutusi no bērnības, un par to Viņam liels, liels paldies. Arī par to, ka piederu latviešu tautai un ka mīlu dabu, kuŗā izbrīnā saredzu un piedzīvoju Dieva klātieni. Un tomēr, kā reiz izteicās dzejniece, — es nevaru bez cilvēkiem. Ģimenē, draudzē un Baznīcā, kad kopā esam lūguši, dziedājuši, strādājuši, kopā baudījuši Svēto Vakarēdienu. Kad esam lēmuši, ticībā auguši, kad sirds pārplūdusi pateicībā, tā vienmēr bijusi Viņa klātesamība cilvēkos, kas darījusi svētu katru brīdi, jo Viņš Pats bijis klāt.

Tik vienu lūdzu, Kungs, paliec klāt! Kungs, līdzi nāc!

Anita Gaide:

“Laba lieta ir tam Kungam pateikties un dziedāt Tavam vārdam, Tu Visuaugstākais.” (Ps 92:2) Kad rakstu šīs rindas, ir Pasaules bēgļu diena, kad tiek atgādināts, ka pasaulē ir 89 miljonu bēgļu, pieskaitot Ukrainas nežēlīgā kara postījumu upurus. Ir privilēģija rakstīt par Dieva klātesamību manā dzīvē, kad tik daudz cietēju un izmocīto ir kara postītajā, ekoloģiski piesārņotajā pasaulē.

Varbūt gribētos atrauties no šādas pasaules, pavadot laiku meditācijās un lūgšanās… vai censties dzīvot pilnīgāk, teikt “nē” vecumam, ejot uz priekšu, lasot, meditējot, pateicoties par Dieva vārdiem Svētajos Rakstos. Mani un tik daudzus, ko apciemoju, ir uzrunājusi Psalmu grāmata, dodot cerību un drosmi. Pāri visam — uzticēties Dievam, krustā sistajam Jēzum Kristum, kurš ir visur un vienmēr klāt kā cietējs Dievs.

Kādreiz studiju laikā rakstīju darbu, salīdzinot Apuleja (Apuleius) “Metamorfozes” un Voltēra (Voltair) “Kandidu”. Abi autori raksta par ceļotāju, kas meklē saprašanu, laimi, dzīves jēgu, apceļojot plašo pasauli.

Atgriežoties mājās, viņi atklāj no jauna savas dzīves saturu, kopjot dārzu, bet arī nenožēlojot plašos piedzīvojumus, satikšanos ar citiem cilvēkiem ceļā. Skatoties no kristīgās puses, amerikāņu mūks rakstnieks Tomass Mertons (Thomas Merton) visu mūžu ir cīnījies ar šo dualitāti — dzīvot klusu meditatīvu lūgšanu dzīvi vai būt pūlī, apliecinot savu ticību, redzot Dieva darbus aktīvā dzīvē kopā ar citiem. Atsaucos uz retu aicinājumu viņa darbus un dzīvi apskatīt kopīgās sesijās ar anglikāņu draudzi, kuras telpas lietojam ilgāk nekā 65 gadus.

Pati redzu savu dzīvi, kāda tā bijusi un ir, un ceru doties uz priekšu ar Dieva palīgu. Grūti aptvert, cik daudz ir piedzīvots, cik daudz cilvēku satikts gadu tecējumā, t. sk. mūzikas laukā. Tā ir liela privilēģija būt ērģeļu koncertu izpildītājai, kā arī ilggadējai baznīcu ērģelniecei, jau no 15 gadu vecuma, arī strādāt par skolotāju, padomdevēju, terapeiti un mācītāju.

Visas garās dzīves laikā ir klājies labi un, pēc manām izjūtam, arī ne tik labi, kad esmu vairāk izjutusi Dieva trūkumu, ne klātieni. Esmu jautājusi: kāpēc, kad neesmu saņēmusi pozitīvu iedrošinājumu un atbalstu, bet vairāk — pretējo. Nevarēju saprast, ka ar visu savu centību, izglītošanos, mācīšanos, grādu sasniegšanu netiku kādos gadījumos pieņemta, vairāk gan atraidīta. Prasīju sev, Dievam, kāpēc netaisnība, pēc manām domām, tiek atbalstīta. Kur tad ir, bija Dieva taisnība un pats Dievs? Bet — Dievs Jēzū Kristū vienmēr Svētā Gara klātienē bijis klāt. Varbūt to neesmu sajutusi, aizņemta ar sevi pašu, saviem subjektīviem uzskatiem, domām. Bet — brīnumainā veidā Dieva klātesamība pārādījās kā atvērtas durvis, kur jutu aicināšanu, pieņemšanu, pat sirsnīgu apkampšanu.

Apustulis Pāvils teicis: “Es pateicos Dievam vienumēr par žēlastību, kas jums ir dota Kristū Jēzū.” (1Kor 1:4) Cilvēki, ko esmu satikusi dzīves ceļā, liecina par Dieva žēlastību, un kopīgi esam tajā dalījušies, pat baudījuši.

Vēl ik pa laikam strādāju aprūpes mājā “Kristus Dārzs”, kur vadu atcerēšanās grupu (reminiscing group) terapiju. Nolūks ir pateikties, kā arī atzīt un novērtēt dzīves gājumu. Grupas dalībnieki ir kļuvuši tuvāki, mīļāki, un ar to vadīšanu es esmu vairāk spējusi ieskatīties viņu acīs, patiesi atzīstot katru vērtīgo devumu, dzīves nozīmīgākos momentus. Esmu pateicīga šīs mājas vadībai, ka kopā ar kolēģiem esam varējuši aptuveni 30 gadus noturēt dievkalpojumus, kas devuši garīgu stiprinājumu gan iemītniekiem, gan pašiem.

Kopā ar Ivaru rakstām dienišķās meditācijas (abās mūsu valodās), tās sakopojot brošūrās un grāmatās un izdodot, lai dalītu un dāvinātu. Paldies Dievam par šo neaptveramo žēlastības laiku un iespēju.

Vēl man nozīmīga, pat kā Dieva klātesamība, ir mana bez apstājas muzicēšana, kas vainagojas ar ērģeļu un klavieru mūzikas ierakstiem, kas tiek darīti pieejami vai ir veltījumi — dāvanas. Techniskā apdare ir mana dēla ērģelnieka Michaela izpildījumā.

Tas viss satiekas, pat saplūst kopā Dieva esamības vadībā un gādībā, par ko varu teikt psalmista vārdiem: “Cik lieli ir Tavi darbi, ak, Kungs, cik ļoti dziļas Tavas domas!” (Ps 92:6) Tanī pašā laikā, lai nekad neaizmirstu citu ciešanas, sniedzot pat niecīgāko palīdzību, vienmēr esmu pateicībā par kolēģu, draugu, ģimenes, draudžu sapratni un atbalstu.

Pāri par visu šīs pasaules gudrību ir Pāvila rakstītais: “Jo krusta vārds ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks.” (1Kor 1:18) Cietējs Dievs Jēzus Kristus lai ir ar visiem cietējiem, kā Viņš ir bijis līdz šai dienai. Viņa spēks ir parādījies liels manā un neskaitāmi daudzu citu dzīvēs. Soli Deo gloria!

Ilze Ķezbere–Härle:

Cik vien sevi atceros, mani ir valdzinājusi krāsu mija kristāla prizmās. Kad kristāla vāzi vai lustras piekariņus skar saules stars, slīpētajā stiklā atmirdz varavīksnei līdzīgas liesmiņas: vieglas, netveramas un bezgala skaistas. Tā varētu būt līdzība Dieva klātbūtnei manā dzīvē, kura atmirdzējusi dažādās vietās un krāsās, cilvēkos un notikumos.

Zaļā liesmiņa ir dabas izjūta. Pavasara arumu smarža Latvijas laukos. Zvaigžņota debess ziemas naktī. Tad ir spēcīga piederības sajūta Dievam, debess un zemes Radītājam. Dziļa godbijība Viņa priekšā un saviļņojums, jūtot, ka Viņš grib man tuvoties. “Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?” (Ps 8:5)

Zilā liesmiņa — nolēpumainie, mistiskie Dieva tuvības brīži mūzikā. Pirmo reizi to piedzīvoju agrā jaunībā Rīgas Filharmonijas Lielajā zālē, kad kamerorķestris Tovija Lifšica vadībā spēlēja Johana Sebastiāna Baha “Āriju”. Koncertzāles griesti izgaist, es skatos Visumā, ar katru miesas šķiedru jūtot bezgalību un vārdos neizsakāmu absolūtu harmoniju…

Dzeltenā dzintara liesmiņa prieks! Tie ir mirkļi, kad sirds plūst pāri gavilēs un Dieva slavēšanā kā toreiz, kad pēc uzstāšanās Gustrovas pilī ar Šlēzkes jauno vijoli, Opus 291 biju sajutusi, ka tā dzied! Kāda laime: “Teici to Kungu, mana dvēsele!” (Ps 103:1)

Violetā liesmiņa — sāpes dvēselē. Bailēs par mīļotā cilvēka dzīvību nakts vidū lasīju žēlabu psalmus: “Es grimstu dziļās dūņās, kur nav pamata; es esmu iekļuvis ūdens dziļumos, un ūdens straume draud mani aizskalot projām.” (Ps 69:3) Dieva klātbūtni dāvāja Bībeles vārdi — patvērums izmisušai dvēselei.

Liesmiņas nozūd, saules stars pazudis. Šis krāsu zaudējums ir tik pēkšņs! Ko tas man atgādina? Varbūt to brīdi, kad es, skolniecīte būdama, vējainā rudens vakarā izkāpu no autobusa Ķeguma SCO pieturā un vairs nezināju, uz kuru pusi iet. Visapkārt melna tumsa. Un tad pēkšņi mani kāds paņēma pie rokas un veda mājup — mūsu blakus dzīvokļa kaimiņš — man kā eņğelis, Dieva sūtīts.

Sarkanā liesmiņa — Svētā Gara pieskāriens padomā. Strādājot par kapelāni Minhenes slimnīcā, trağiska situācija — man jāsagaida operācijā miruša slimnieka māte. Sirds smaga un neziņas pilna: ko teikt? “Kungs, Svētais Gars, palīdzi!” — “Nesaki neko, tikai esi šeit.” Tā ir atbilde. Vienīgā pareizā.

Un tad tāda viegla trīsoņa starp gaismu un ēnu kristāla prizmās, radusies no vēja pūsmas aizkaros. Tie ir tie īpašie krustceļu brīži — neaprakstāmie, vienreizējie. Parka soliņš Pērnavā, kad, lasot vēstuli romiešiem, dzirdēju: “Tu būsi mācītāja!” Šī doma nebija mana, tā iemirdzēja sirdī no ārpuses — kā pārsteigums un brīnums!

Dieva pieredze manā dzīvē — tās ir krāsas, fragmenti, vārdi, kas atskatoties atklāj kopsakarības un stiprina dievapziņu. Tāpēc es savu dzīvi novēlu Dievam, arī ejot pretī nezināmai nākotnei. “Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties?” (Ps 27:1) Es nebīstos — Dievs ir! Un Viņš būs klātesošs. Mums visiem.

Ivars Gaide:

Rakstu lūgto par Dieva klātesamību manā dzīvē. Dievs vien zina, vai sagaidīšu notikumu, kas to izsauc, — 60 gadu ordinācijas atceri 2023. gada 27. oktobrī. To atstājot Dieva ziņā, man tiek dota iespēja jau tagad par to ardziļu pateicību izteikties.

Paldies Dievam, ka nav jāstostās, liecinot, ka nekad manā garajā un bagātajā mūžā nav justs tāds izmisums, kad būtu jāsauc it kā pret aizvērtām debesīm: “Mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?”

Pašam vai otram sagādātu sirdssāpju vai grūtu dzīves apstākļu diemžēl nav trūcis, bet Svētie Raksti saka: “Kur vairojies grēks, tur pārpārēm vairojas žēlastība.” (Rm 5:20) Dievs ir klāt arī tad un tur. Citas durvis paveras, kalpošanas un mīlestības darbu iespējas nepārstāj būt.

Tas palīdz, ka par to tieku aicināts izteikties un apliecināt, jo no sirds varu teikt, ka Dievs man arvien bijis labs un saudzīgs, tik bagāts savā žēlastībā. Kā kādreiz mana ticīgā māte par savu dzīvi, tā arī es par savējo varu liecināt: “Laba dzīve! Laba dzīve!”

Tas jāsaka pat tad, kad miesā vai dvēselē ir kāds dzelonis. To var panest, ja tevi apņem Dieva žēlastība, Dieva un tuvu cilvēku mīlestība. Kad tev dota vēlme gandrīz it visu saskatīt arī cerīgi, pozitīvi — Pestītāja Jēzus Kristus Evaņģēlija gaismā.

Dieva klātesamība izpaužas dažādi: kā zīmes, kā apliecinājums, kā paļāvība, ka Dievs tevi mīl, ka neesi aizmirsts ne uz brīdi. To tev dod Dieva lielā dāvana — tava ticība. Manā gadījumā, bez liekas šaubīšanās, pat visu mūžu. Tā apliecināta paša sirdī, saņemta un dalīta draudzes un Baznīcas vidū. Tās bibliskais saturs lasīts, meditēts, pārrunāts, studēts jo ilgi un tiek turpināts.

Kā zīmi klātesamības pieskārienam pieņemu to, ka vēl varu dažādi kalpot, sludināt un meditatīvi rakstīt (mudināts un veikts kopīgi ar dzīvesbiedri Anitu). Man arvien bijis svarīgi, ka ir bijusi mūzika, kas pilda māju un sirdis. Arī būtiski tas, ka vēl spēju no sirds Dievam par godu dziedāt, — kā 104. psalmā izteikts: “Lai dziedu Kungam, kamēr es dzīvs.”

Jānis Ginters:

Dievs ir klātesošs un aktīvi darbojas mūsu dzīves notikumos, tā ir viena no kristīgās ticības dziļajām pārliecībām. Dievs mēdz darboties klusi, tāpēc ikdienas steigā mēs VIŅA klātesamību pamanām tikai tad, kad esam uzmanīgi un vērīgi. Dieva klātbūtni, šķiet, visspilgtāk esmu pieredzējis kā atskārsmi par VIŅA vadību savas dzīves notikumos.

Jau mācoties Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, man bija klusa vēlēšanās kalpot Dievam mācītāja amatā. No 12 gadu vecuma es muzikāli uzstājos toreizējā arhibīskapa Jāņa Matuļa vizitācijas dievkalpojumos dažādās Latvijas draudzēs. Visbiežak spēlēju trompeti, vēlāk arī ērģeles. Tas mani ļoti aizkustināja.

Kad gatavojos beigt vidusskolu un gribēju stāties Teoloģijas seminārā, tā toreizējais rektors Dr. Roberts Akmentiņš mani no tā atrunāja. Viņš ieteica vispirms studēt laicīgā augstskolā un pēc tam seminārā, jo, iestājoties seminārā, komunisti izplatīja domu, ka ticīgie ir neizglītoti cilvēki. Šādā gadījumā viņi arī būtu lieguši jebkuru citu izglītības iespēju. Redzot manu vilšanos, rektors Akmentiņš teica: “Nu labi, tu varēsi “pa slepeno” mācīties arī seminārā. Es tev izrakstīšu studiju grāmatiņu, un tu varēsi klausīties lekcijas un kārtot eksāmenus pie uzticamiem pasniedzējiem, pie tiem, kas neziņos čekai.”

Kad Latvija atkal bija brīva un universitātē atjaunota Teoloģijas fakultāte, pabeidzu arī to. Tagad saprotu, ka Dievs manu studiju secību un vēlāko kalpošanu draudzēs bija tik brīnišķīgi saplānojis, kā pats to nebūtu varējis. Tas, protams, ir tikai viens no daudziem piemēriem, kā esmu piedzīvojis Dieva klātesamību un vadību. Varu no sirds pateikties Dievam, ka Viņš patiešām piepilda savu solījumu būt ar mums ik dienas līdz pat laiku beigām. (Mt 28:20)

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju