Kāds ir jūsu kalpošanas aicinājuma spilgtākais apliecinājums?

Rota Stone:

“Svētiet piecdesmito gadu. (..) tas lai jums ir jubilejas gads!” rakstīts 3. Mozus grāmatas 25:10.

Valodnieku vidū ir diskusijas par to, no kurienes nāk vārds “jubileja” indoeiropiešu valodās. Bet Bībeles ebreju valodā tas visdrīzāk ir saistīts ar vārdu “auns”. Jubilejas gads, kā tas aprakstīts Torā/ piecās Mozus grāmatās, sākās ar aunu raga pūšanu (3Moz 25:9).

Vai esat kādreiz dzirdējuši, kā skan labi pūsta ragu taure? Tā ir skaļa, to ir grūti klausīties telpās. Ragu tauri pūš, lai tā skanētu pēc iespējas tālāk, lai vairāk cilvēku to dzirdētu. Ragu taures skaņā ir aicinājums apstāties, aicinājums uz svinībām, uz līksmību.

Tomēr tā nav tikai skaņa dziesmām un dejām. Ragu taures tika pūstas arī briesmu laikos un kaujās. Tajās dzirdams brīdinājums, aicinājums nākt kopā un aizsargāt savu zemi, savas vērtības.

Jubilejas gadā ir abas šīs iezīmes. Vispirms tas ir brīvības gads — zemei ir iespēja atpūsties, vergi kļūst par brīviem cilvēkiem, nabagi var atgriezties savu sentēvu mājās. Tā ir brīvība no mantrausības un kalkulēšanas, pilnīga uzticēšanās Dieva gādībai par dienišķo maizi.

Bet jubilejas gads ir arī brīdinājuma gads — cik daudz tu klausi Dieva Vārdam un cik daudz uzticies, ka tā ir vienīgā Patiesība? Vai esi gatavs, kad Dievs tevi aicina?

Šī nav tikai Bībeles studija par jubilejas gada nozīmi, bet arī apliecinājums manam kalpošanas aicinājumam. Es šobrīd izdzīvoju savu personīgo jubilejas gadu un par savu aicinājumu saskatu ebreju Bībeles patiesību nešanu Baznīcā. Gadu gaitā man bijis daudz iespēju ar to dalīties gan ar saviem skolotājiem, gan ar studentiem, gan ar mīļiem draudžu cilvēkiem. Neizsīkstoša degsme par Dieva Vārdu man ir pietiekams apliecinājums Dieva aicinājumam manā dzīvē.

Jubilejas gads ir apstāšanās gads, laiks Dievam. Bet ar to nekas nebeidzas, pēc tā atkal atsākas sēšana un pļaušana. Līdz nākamajam jubilejas gadam nākamajā paaudzē.

Rasma Gundega Ieviņa:

Mans dzīves ceļš nav bijis ne taisns, ne vienkāršs. Tomēr atskatoties redzu, ka mani vienmēr vadīja Dieva roka. Ceļa spieķis bija dārgs un svēts.

Dzimu Fišbachā, Vācijā, kur mana ģimene dzīvoja bēgļu nometnē. Manā agrā bērnībā ģimene pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Uzaugu ASV, tur skolojos un studēju filozofiju. Pēc studiju beigšanas aizbraucu uz Vāciju, lai mācītos vācu valodu filozofijas studiju turpināšanai. Paliku uz dzīvi Vācijā, kur vēlāk izstudēju par grafiķi. Kādu laiku nodarbojos vairāk ar mākslu, rīkoju savu darbu izstādes un mācīju mākslu un kaligrāfiju tautas augstskolā. Filozofija vairs nebija pirmajā vietā.

Taču filozofija atgriezās manā dzīvē ar garīgo aicinājumu stiprāk pievērsties teoloģijas un ticības jautājumiem. Pamazām sāku kalpot vācu baznīcā par ķesteri, lektori, dievgalda palīdzi, iestājos baznīcas korī, piedalījos visos garīgajos kursos, ko piedāvāja vācu baznīca. Ar laiku arvien vairāk arī kalpoju latviešu baznīcā, piedalījos laju kursos un apgabala konferencēs. Filozofiskā domāšana un strādāšana tad nāca par labu.

Franču dzejnieks Paulis Klaudels esot teicis, ka Dievs spēj rakstīt taisni
uz līkām līnijām. Varbūt to var saskatīt arī manā dzīvē. Visu mūžu esmu nākusi kā mācekle. Tagad varu kalpot ir latviešu, ir vācu baznīcā un arī saredzēt, ka mākslai ir radniecība ar ticību. Tā varētu būt mana Svētā Gara sevišķā dotība. Mans dzīvesstāsts jeb manas gaitas ir manas kalpošanas aicinājuma spilgtākais apliecinājums.

Varis Bitenieks:

Ja par pilnu ņemam Mārtiņa Lutera vārdus, ka patiesās Dieva draudzes rādītājs šajā pasaulē ir tas, ka tā no pasaules vienmēr tiek vajāta, tad es šobrīd vadu draudzi, kurai ir atņemts gan tās kustamais, gan nekustamais īpašums. Savā kalpošanas pieredzē esmu saņēmis draudus trīs anonīmās īsziņās un vienā garā vēstulē no kāda kunga Rīgā. Manas vadītās draudzes dievnamam divas reizes ir izsisti logi, un vienreiz mēģināts aizdedzināt baznīcu. Esmu dziedājis “Dievs Kungs ir mana stiprā pils” kopā ar mācītāju Mārtiņu Urdzi un Liepājas Krusta draudzi, kad blakus telpā LELB juriste kopā ar saviem rokaspuišiem ir skaitījusi karotītes, krēslus, veļasmašīnu un citu draudzes kustamo mantu, lai izliktu Liepājas draudzi uz ielas. Man irnācies aizstāvēt draudzes četros tiesas procesos. Esmu bijis arī mācītājs savā bruģēšanas brigādē, kur nostrādāju septiņus gadus. Tāpat šodien man nākas būt mācītājam savā Zemessardzes vienībā. Viss kas ir bijis! Taču vissvarīgākie joprojām man šķiet Jēzus vārdi: “Kad būsiet izpildījuši visu, kas jums ir pavēlēts, sakiet: mēs esam nederīgi kalpi, un mēs esam izdarījuši vien to, ko vajadzēja darīt.” (Lk 17:10) Dievs patiešām man ir ļoti daudz palīdzējis. Joprojām neesmu to kārtīgi novērtējis un pateicies Viņam, jo man šķiet, ka Viņš to no manis nemaz neprasa. Viņš ir lielais Mākslinieks!

Priecīgākos brīžus manā kalpošanā (ar kalpošanu saprotu ne tikai mācītāja amata pienākumus, bet arī dažādas sociālās aktivitātes — tā mūs Latvijas Universitātē (LU) izglītoja mācītājs Imants Kalniņš) radījušas kādas mācības, konferences, semināri, kuros piedalās dažādi cilvēki. Arī tie brīži, kad kaut kur Kurzemē kādā muižā vai pilī sabrauc cilvēki un arī es esmu starp viņiem. Tā ir vide, kurā vienmēr esmu juties vislabāk. Šī ievākšanās numuriņos, tad lekcijas, paneļdiskusijas, ekskursijas un “hobiju” vakars.

Šajās tikšanās reizēs veidojas tāda garīgā pieredze, ko jaunībā iepazinu studijās LU Teoloģijas fakultātē, pēc tam arī Heidelbergas Universitātē un Vācijas latviešu draudžu dienās Annabergā. Šīs tikšanās vai sastapšanās ir visīstākais brīdis, kad Dieva Gars ir starp cilvēkiem, kur katram ar savu dvēseli ir vieta. Tas ir pieņemšanas jautājums. Atcerēsimies, ka Mārtiņam Luteram bija svarīga vispārējā priesterība. Arī man tā ir svarīga. “Tur nav nedz grieķa, nedz jūda, nedz vīrieša, nedz sievietes, nedz verga, nedz brīvā, bet viss ir viens Kristū!” Es šo būšanu (Pauls Tillihs to sauc par aizgrābtību no tā, kas uz mums vistiešāk attiecas) vienā garīgā kopībā, vienā kopīgā domā, diskusiju brīvību iepazinu LU Teoloģijas fakultātē. Mums bija labi pasniedzēji. Teoloģijas fakultāte90. gados atšķīrās ar savu attieksmi pret studentiem — nākamajiem mācītājiem un mācītājām. Toreiz, piemēram, LU Vēstures un filozofijas fakultātē nebija tāda līmeņa.

Savā kalpošanas pieredzē Kurzemes draudzēs esmu centies tieši šo savu pieredzi no LU Teoloģijas fakultātes pārnest uz draudzi. Diemžēl tas ir bijis visgrūtāk. Ne viss man ir izdevies.

Bet man ir bijuši brīži, kad pēc dievkalpojuma cilvēki gaida, līdz varēs ar mani parunāties un atvadīties. Un atvadīšanās ieilgst.

Visskaistāko brīdi esmu piedzīvojis kāda semināra “hobiju” vakarā, citējot Imanta Ziedoņa dzejoli:

Tad apstājās laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
Un sviest uz vienu vai otru pusi —
Tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs.
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir pats skaistākais –
Ka mīlestība neprot skaitīt.

Sarma Eglīte:

Sāku izjust aicinājumu kalpot Dievam garīdznieces lomā, vēl stipri jaunai esot. No bērnības šķitis pats par sevi saprotams, ka ir viens, kas valda, un ka tas ir Dievs. Mani vecāki mani veda uz baznīcu, apmeklēju Svētdienas skolu, Latviešu skolā apguvu ticības mācību, paaugoties iestājos draudzes korī, iesvētījos — viss notika.

Pateicos Dievam, ka augu ticīgā ģimenē un ka augot ap mani bija tik daudz dievbijīgu cilvēku. Bērnībā baudīju vasaras pie Džordžijas līča (Georgian Bay), Ontario, vietā, kur vairākus gadus dažas nedēļas pavadīja katoļu priesteris prāvests Dr. Broņislavs Kokins. Viņš man pavēra skatu uz ticību, un sāku domāt un jautāt, ko nozīmē ticēt Dievam. Aicinājuma pirmsākumi.

Pusaudzes gados man šķita, ka daudziem maniem vienaudžiem nav intereses par Dievu un ticību. Nesapratu un kļuvu neapmierināta ar baznīcu un garīdzniekiem — kāpēc tie nespēja uzrunāt/ieinteresēt/iesaistīt jauniešus?! Iedziļinoties šajā jautājumā, sapratu, ka būt neapmierinātai ir ļoti viegli un vēl vieglāk ieteikt, kas citiem būtu jādara. Sapratu, ka šāda pieeja ne vien nebija godīga, bet ka tā nenesīs augļus. Sevi sapurināju un nolēmu, ka tā kā man Dievs un ticība šķita būtiska un ka svarīgi gados jaunākus cilvēkus iepazīstināt ar Dievu, to skaitā bērnus, tad pašai jāķeras pie darba. Tā nu, lūk, tapa mans kalpošanas aicinājums.

Tā nonāku pie tēmas — mana kalpošanas aicinājuma spilgtākais apliecinājums. Tādi ir vairāki. Pateicos Dievam par apliecinājumiem, ko saņēmu no draudzēm, kas man uzticēja pildīt mācītājas amatu viņu draudzē. Tās ir:

• Otavas Miera draudze, kuŗas laikā aprūpēju arī Thunder Bay un Sault St. Marie (Kanādā) draudzes,
• Bostonas Trimdas draudze un
• Klīvlandes Apvienotā evaņģēliski luteriskā draudze.

Pateicos arī par apliecinājumiem, ko saņemu no jauniešiem caur viņu atvērtību un jautājumiem:

• draudzēs — mācot ticības un iesvētes mācību un vadot bērniem svētbrīžus,
• nometnēs — Sidrabenē, Tērvetē, Piesaulē, Gaŗezerā,
• Vasaras vidusskolās — Beverīnā, Gaŗezerā un Annas Ziedares Vasaras vidusskolā Austrālijā,
• Kanādas luteriskās Baznīcas (ELCIC) jaunatnes salidojumā Otavā “Crossroads 89” (1989. gadā), pildot kapelānes pienākumus,
• LELBA, uzticot man vadīt Jaunatnes nozari, vēl mācītājas amatā jaunai esot.

Paldies visām draudzēm un instancēm, kas man devušas iespēju kalpot tam Kungam ar prieku. Jūsu atsaucība un atbalsts ir visspilgtākais apliecinājums, ka manis izjustais aicinājums ir no Dieva. Esot kopā
ar mūsu bērniem un jauniešiem gūstu enerģiju un iedvesmu tālākam darbam.

Lauma Zušēvica:

Šis jautājums vienlaicīgi mulsina un izaicina. Prasīju, kas ir apliecinātājs? Pats Dievs? Baznīca, kuŗa apstiprināja manu piemērotību mācītājas darbam? Draudzes Ņujorkā vai Milvokos, kuŗas mani ievēlēja par savu ganu un kopā kalpoja vienreizējā, patiesā ticībā?

Varbūt LELBA vai LELBP, uzticot man prāvestes, tad archibīskapes amatu? Domāju, ka tādā gadījumā vislabāk būtu tām prasīt.

Bet varbūt, ka kopā veiktais darbs visspilgtāk apliecina ne manas kalpošanas aicinājumu, bet Dieva žēlastību. Jo caur visām pārmaiņām tikai roku rokā ar citiem mūsu Baznīcā esam spējuši strādāt, cits citu celt līdz ar Dieva valstību, cits citam mīlestībā kalpojot Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vadībā un spēkā. Domāju, ka tās reizes, kad caur kādu no jums vai caur tiem, kas tagad mājo mūžībā, esmu saņēmusi iedrošinājumu, iedvesmojumu, pamācību, iepriecinājumu, man palīdzēja sev apstiprināt, ka Kristus aicinājums vēl spēkā.

Tad atkal nāk atmiņā tās neskaitāmās reizes, kad Dievs pareizā mirklī, savā laikā, atbildējis uz lūgšanām un dāvinājis iedvesmojumu Evaņģēliju sludināt. Kopš bērnības esmu apbrīnojusi un mīlējusi Dieva Svētos
vārdus! Bībelē esmu atradusi ne tikai Kristu, Viņa patiesību, mīlestības apliecinājumus, žēlastības dāvanas, spēku, mieru, padomus, iedvesmojumu un prieku, bet arī Draugu, kas runā Dieva valodā Kristus tulkojumā.

Esmu Viņa parādniece. Apbrīnoju Viņa pacietību ar mani. Lūdzu, lai Viņš arvien man atklātu, ko un kā sevī mainīt. Lūdzu, lai Viņš vienmēr dāvinātu kalpošanu Viņam un Baznīcai pateicībā un priekā, pienākuma apziņā. Lūdzu, lai Viņš man vienmēr dāvinātu izbrīnu kā bērniņam,lai es saredzētu, kā Viņš visspilgtāk atklājas visvienkāršākos mirkļos, dievkalpojumos, sakramentos, Viņa vārdos, ikdienas darbos, dabas brīnumos — pāri visam ikkatrā cilvēkā, sirdī un dvēselē! Zinu, ka nekad nespēšu pietiekami kalpot vai pateikties Dievam, Kristum un Svētajam Garam par visām piešķirtajām svētībām, bet ar Viņa palīgu centīšos.

Inta Meiere:

Kalpošana ir mans dzīvesveids.

“Es izvēlējos tevi, kad radīju visu dzīvo.” (Ef 1:11–12)

Ceļš līdz LELBP Zviedrijas apgabala diakones amatam ir bijis garš — var teikt, visa mana mūža garumā. Esmu ordinēta 2021. gada 10. oktobrī Stokholmā. Jutu, kā mana lielā vēlēšanās, ceļa gājums un darbība kalpošanā, mans dzīvesveids tika apliecināti ordinācijā. Vārdos neizsakāma sajūta.

“Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam.” (Ps 19:12)

Manī šo gudro sirdi ievirzīja mana vecmāmiņa, kura faktiski nebija dievticīga, tomēr mūsu mājā Dieva Vārds bija svēts un respektēts.

Daudzkārt, tiekoties ar cilvēkiem, secinu, ka nepareizi tiek saprasts vārds “kalpošana”. Daudzi uzskata, ka kalpošana ir pielīdzināma vārdam “kalps”. Tad sarunas ievirzās par praktisko veidu — kalpot savam tuvākajam. Kā atdarīt savu sirdi un prātu, lai patiesi ieraudzītu un noticētu, ka varam kalpot Dievam? Un to mēs varam visi! Katram labam darbam, vārdam un pat smaidam ir svarīga nozīme dzīvē. Labestībai ir milzīgs “spoguļa” spēks.

“Mans plāns tavai nākotnei vienmēr ir bijis pildīts ar cerību.” (Jer 29:11)

Īpašs stiprinājums, lasot Svētos Rakstus, ir, kad praktiski varu attiecināt Bībeles tekstus dvēseles kopšanas sarunās, kā arī rast sev mierinājumu.

Es pateicos Dievam par katru dienu un nakti, kuru Viņš man ir atvēlējis un kurā devis iespēju caur savu Vārdu darīt prieku vai mierinājumu citiem.

Es paļaujos uz Tevi, Dievs. Kā Tu esi teicis: “Jo manī tu dzīvo un kusties, un pastāvi.” (Apd 17:2)

Igors Safins:

Laikam katra mācītāja dzīvē ir brīži, kad šķiet, ka viņa personības vērtība un talanti ir tieši saistīti ar viņa kalpošanas kvalitāti. Katrā ziņā tāds bija arī mans uzskats. Ritot gadiem, ievēroju, ka mana pieeja dzīvei un kalpošanai bija kļuvusi pārāk savtīga un pat kaitīga. Dvēseles stāvokļa labošana izrādījās grūts, sāpīgs, bet svētīgs process. Bija jāmaina ne tikai kalpošanas vieta un vide, bet arī kontinents.

Esmu piedzīvojis iekšēju brīvību, pateicoties kurai neturos pie savas kalpošanas kā vienīgās savas labklājības mērauklas. Jo, kamēr esmu kopā ar Jēzu, man viss ir kārtībā!

Lielākajā daļā no maniem vairāk nekā 20 kalpošanas gadiem es domāju, ka ar Jēzu vien nepietiek. Bet tagad redzu, ka vajadzīgs tikai Viņš. Neraugoties uz to, ka aktīvi darbojos draudzes un mūsu Baznīcas kalpošanā dažādās jomās, es varu mierīgi no tā visa atrauties arī tagad, ja rodas tāda vajadzība. Man pietiek ar Jēzu! Un tieši tas ir manas kalpošanas spilgtākais apliecinājums, jo, apzinoties šo patiesību, es arvien izbaudu kalpošanu — nevis tāpēc, ka man ir jākalpo, bet tāpēc, ka man ir iespēja to darīt! Ticu, ka kalpošana ir privilēģija! Paldies Dievam un manām draudzēm par šo dāvanu!

Zigmārs Ziemanis:

Manas kalpošanas aicinājuma spilgtākais apliecinājums droši vien ir tas, ka vēl joprojām varu darīt to, ko drīkstu darīt. Sevī nekā tāda spilgta neredzu, bet vēlos vien kopā ar apustuli Pāvilu sacīt: “Bet no Dieva žēlastības esmu tas, kas esmu, un Viņa žēlastība manī nav bijusi veltīga.” (1Kor 15:10) Tiešām! Tikai no Dieva žēlastības esmu tas, kas esmu.

Tā ir Dieva dāvana, ka esmu šajā pasaulē. Un tā ir Viņa dāvana, ka esmu piederīgs Viņam. Un tā ir Viņa dāvana, ka drīkstu būt par Viņa valstības vēstnieku un mīlestības vēsts sludinātāju. Tāpēc mana lūgšana arvien par sevi Dievam ir: “Kungs, lai tā žēlastība, ko Tu man esi devis un dāvā, nav veltīga! Lai visu, ko Tu man dod, es ar pateicību pieņemu un ar saviem trūkumiem negrautu to, ko Tu esi cēlis!” Un, šķiet, ka arī savā dzīvē varu ar sirdi un dvēseli dziedāt dziesmas vārdus: “Jēzus pieņem grēc’niekus! / Klausies, sirds, šo prieka ziņu: / Ceļā vada maldīgus, / Ja no sirds tie meklē Viņu. / Še ir spēks, kas pestī mūs: / Jēzus pieņem grēc’niekus!”

Esmu kļūdījies, kritis, atkritis, pakritis, piedzīvojis dažādus kāpumus un kritumus, dažādus “dvēseles gadalaikus”, bet viens gan ir skaidrs — Dievam nav “dvēseles gadalaiku”. Viņa mīlestība uz mums nemainās! Tā ir mūžīgā klints, uz kuru varu stāvēt un uz kuru varu paļauties. Bet arvien ar smaidu man jāatceras savi necilie skolas sacerējumi un domraksti. Jāatzīstas, es nebiju izcils domrakstu rakstītājs. Izcila viduvējība gan! Un, ja kāds man sacītu, ka reiz man katru nedēļu būs jāraksta domraksts (sprediķis) untas vēl jālasa priekšā cilvēkiem, es neticētu. Bet Dievam ir laba humora izjūta! Un Viņš atkal pierāda, ka ne no kā Viņš spēj radīt kaut ko! Tad nu labprāt mācos būt nekas izcils, lai Dievs izcili Sevi parādītu man uzticētajā kalpošanā! Vēlu Dieva svētību saviem vecākajiem un jaunākajiem amata brāļiem un māsām!

Dace Zušmane:

Savā kalpošanas ceļā, kas ar Dieva žēlastību jau ir staigāts divas desmitgades, allaž apzinos savus cilvēciskos ierobežojumus. Es ticu, ka ir dabīgi un pat veselīgi pārdomāt savu kalpošanas ceļu un jautāt: kas apliecina to, ka joprojām atsaucos Dieva aicinājumam?

Amerikāņu teologs Frederiks Bīhners (Frederick Buechner) par aicinājumu ir sacījis: “Tā ir vieta, kur dziļš prieks satiekas ar pasaules dziļāko vajadzību.”

Savā ikdienas kalpošanas darbā kā kapelāne jeb slimnīcas mācītāja sastopos ar otra visdziļākajām ciešanām. Satieku tos, kurus skārušas negaidītas dzīves pārmaiņas vai pat traģēdijas, smagas un neārstējamas slimības, attiecību samezglojumi un daudzas citas dzīves zemestrīces. Būt līdzās kādam, kuram šī diena vai notikušais ir visgrūtākā pieredze līdz šim, ir liela atbildība un pagodinājums.

Kas man liek domāt, ka es esmu aicināta būt līdzās, atbalstīt un būt par instrumentu Dieva klātbūtnei šāda veida kalpošanā?

Es ticu, ka atbilde slēpjas dabīgā mijiedarbībā starp kapelāna autentisko dabu un pasaules vajadzībām, kuras krusto ikdienas ceļu. Savā kalpošanas lomā es piedzīvoju mieru un dabisku spēju būt līdzās otra sāpju un ciešanu teritorijā. Lai gan ir gadījumi, kad apšaubu notiekošā jēgu, es atzīstu, ka esmu cilvēks blakus otram cilvēkam, tāpēc nemēģinu sniegt atbildes Dieva vietā. Prieku un pateicību dāvā tas, ka otrs cilvēks, kas bieži ir pilnīgs svešinieks, man uzticas, atveras un ļauj būt par liecinieku grūtā dzīves brīdī. Mani iekšējie apliecinājumi, otra ārējās liecības, kā arī dziļa paļāvība uz Dievu ir ikdienas žēlastības pieskārieni, kas man dāvā cerību, ka ar savu dzīvi un kalpošanu joprojām esmu gana noderīgs instruments Viņa rokās.

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju