Kalpošana lielās Mistērijas priekšā

Dace Zušmane, mācītāja un kapelāne

Kas tev rada gandarījumu, kalpojot tiem, kuri skatās pretī savas dzīves noslēgumam? Vai tas tevi nenomāc un neizsmeļ? Kur tu ņem spēku? Dažādos kalpošanas posmos un kontekstos šos jautājumus man ir uzdevuši citi un esmu tos jautājusi arī sev. Viss notiek mijiedarbībā ar aizgājējiem, viņu ģimenēm, ārstējošo personālu, pašas garīgo ceļojumu un kalpošanas kontekstu. Tāpēc aizvien turpinu atklāt jaunas dimensijas savai kalpošanas nozīmei, gandarījumam un priekam. No šīsdienas pieredzes un manis pašas ticības ceļa skatpunkta vēlos dalīties ar dažām domām, kāpēc man paliatīvā aprūpe un hospiss joprojām ir sirdslieta un kāpēc tā turpina dāvāt kalpošanas prieku.

Viena no nozīmīgākajām dāvanām, ko saņemu no tiem, kuri skatās pretī savai aiziešanai no dzīves, ir sapratne un atgādinājums par to, kas ir svarīgākais zemes ceļojumā. Kad laiks ir ierobežots virs zemes, daudz kas izkristalizējas. Manā pieredzē aizgājējs nerunā par otršķirīgo — par to, cik veiksmīgs bijis finansiāli vai karjeras ziņā, par politiskajām nostādnēm vai par citiem daudzajiem sīkumiem jeb realitātēm, kurām ir bijusi sava svarīga vieta.

Saraksts ar to, kas patiešām ir svarīgs, kļūst īss. Nozīmīgi paliek — kuru es mīlu un kas mani mīl, kam man jāpiedod, ieskaitot sevi, un kam jālūdz piedošana, kam man jāpasaka paldies. Protams, ka svarīgi arī, vai mana aiziešana būs bez fiziskām ciešanām, kas mani spēs aprūpēt, vai tiks saglabāta cieņa pret mani līdz pēdējam brīdim un vai es aiz sevis atstāšu sakārtotu dzīvi gan praktiski, gan citos līmeņos. Šīs jomas sakārtošana Latvijā vēl prasa lielu ieguldījumu, tāpēc esam apņēmušās ar savām pieredzējušajām kolēģēm ar to nopietni nodarboties.

Tiem, kuriem nozīmīga ticība, ļoti svarīgi ir vēl dziļāk paļauties uz Dieva klātbūtni un Viņa žēlastību, atrast mieru ar visu, kas bijis. Ceļojums dzīves noslēgumā aicina iet dziļumā ar sevi, citiem un Dievu. Katrs brīdis ir dārgs un svēts, kas mums, palicējiem, atgādina un māca par to, ka kontemplācija un sarunas par nāvi, raudzīšanās tai pretī kā neizbēgamībai mums ikvienam var būt veselīga un dziedinoša prakse. Apzināšanās, ka mūsu katra zemes laiks ir ierobežots, var būt atslēga pilnvērtīgai dzīvei šeit un tagad. Ja jūs zinātu, ka laika ir maz, uz ko jūs liktu akcentus? Vai kaut kas būtu savādāk, kā ir šodien? Jā, ir svarīgi rūpēties par šīs pasaules ikdienas realitātēm un pildīt savus pienākumus, bet vai akcenti varētu būtu citi?

Tiem, kas gatavojas šķērsot šīs dzīves slieksni, nozīmīgākais jautājums ir — kāda manai dzīvei ir bijusi nozīme jeb jēga? Ko es aiz sevis atstāju un par ko visvairāk pateicos? Kādus patiesības vārdus es vēlos, lai tuvinieki par mani saka pēc manas nāves? Ko es būtu vēlējies savādāk vai vairāk, bet tomēr esmu gatavs ceļojuma priekšā noliekties un pieņemt visus dzīves pagriezienus, nododot savu nodzīvoto laiku un sevi pašu Dieva žēlastības rokās?

Šie, manuprāt, ir ļoti būtiski jautājumi, kurus es ikdienā nevaicātu, ja man nebūtu pagodinājums būt līdzās tiem, kuri gatavojas no šīs dzīves atvadīties, tomēr ar savām atziņām un gudrību joprojām tik dāsni dalās.

Mans kalpošanas prieks ir nest mieru, cerību un Dieva mīlestību, apzinoties savus ierobežojumus lielās Mistērijas priekšā. Dievs ar savu Garu vienmēr ir klātesošs katrā no mums, mūsu dažādībā, visā notiekošajā, arī nāves stundā. Viņš ir klātesošs brīžos, kad jūtamies ierobežoti ar savām spējām sniegt atbalstu un palīdzību. Karls Jungs ir sacījis: “Saukts vai nesaukts Dievs ir klātesošs.” Arī mana ticības pieredze pievienojas šādai sapratnei. Dievā un ar Dievu mēs esam drošībā, un ar to mums vienmēr pietiek, neskatoties uz to, kā paši izvērtējam notiekošo savā vai otra realitātē.

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju