Krīze liek mainīties
Karīna Krieviņa,
Liepājas Krusta draudzes priekšniece
Krīze ir laiks, kas maina ierastos apstākļus, un cilvēks piedzīvo pārmaiņas. Īsi sakot, krīze liek mainīties. Kultūras pētnieks Stefans Ploga (Stefan Plog) lieto jēdzienu “vides skafandrs” jeb sociālais un kultūras aizsegs, kas ieskauj ar zināmo un pazīstamo, pārāk daudz neļaujoties nezināmajam, svešādajam, tātad — draudīgajam. Šo jēdzienu var attiecināt arī uz cilvēka ikdienišķo dzīvi, kurā dzīvojam rutīnā, komfortā, pienākumos, paradumos… Untad pēkšņi šis vides skafandrs tiek noņemts un tu attopies iemests aukstā ūdenī. Šoka stāvoklis. Brīdī, kad rakstu, pienāca informācija, ka uz šosejas autoavārijas dēļ izveidojies sastrēgums. Pēc neilga laika uz turieni aizbraukuši divi apbedīšanas biroja auto, lai aizvestu bojāgājušos — sievieti ar divām mazām meitiņām…
Visbaisākais krīžu situācijā ir negaidītība. Ir nepieciešams laiks, lai atgūtos un saprastu notiekošo. Pirmajā brīdī ir sastingums. Kad apjausts pirmais trieciens, seko nākamais posms — mēģinājums vispār noturēties virs ūdens. Ieslēdzas izdzīvošanas aizsargmehānisms. Un tad jau pienāk laiks, kurā notiek pielāgošanās jaunajiem apstākļiem, pārmaiņas un beidzot — var sākt peldēt un reizēm… pat izbaudīt procesu. Grūtākais — būt krīzes epicentrā un iet soli pa solim tam cauri.
Līdzīgi bija arī ar koronavīrusa krīzi. Tā pārsteidza mūs pilnīgi nesagatavotus. Kad valstī pēkšņi tika izsludināta ārkārtas situācija, sākumā notiekošajam bija grūti noticēt. Tas, ka tika atcelti visi pasākumi, lai ierobežotu cilvēku pulcēšanos, bija saprotams. Bet tas, ka nevarēja rīkot un apmeklēt dievkalpojumus, šķita pats briesmīgākais. Pat kara laikā baznīcas bija vietas, kur cilvēki meklēja patvērumu… Sākumā devos uz katoļu baznīcu, jo, lai arī nedaudz, tur tomēr bija cilvēki. Man bija ļoti svarīgi būt kopā ar cilvēkiem, kas tic un lūdz. Bet arī tur situācija mainījās — parādījās plakāti ar uzrakstiem “Paliec mājās, bet, ja esi atnācis, ieturi 2 m distanci”. Klausotiesuzrunu, bija sajūta, ka dievnamā neesi gaidīts — tas bija visdīvainākais. Atlika vien piespiedu izolācija un dzīve virtuālajā pasaulē. Šķita, ka visapkārt ir tikai vientulība un tukšums. No rīta, izejot uz ielas, neviena cilvēka. Ja arī kāds nejauši tika sastapts, pazibēja šausmās ieplestas acis un pārbēgšana ielas pretējā pusē.
Visai drīz sākām domāt par stratēģiju, kā palīdzēt draudzes locekļiem un Diakonijas centra regulārajiem apmeklētājiem. Viens veids bija telefoniska sazināšanās. Tad doma par neklātienes dievkalpojumu organizēšanu, par to, kā sasniegt tos, kam nav datora un interneta. Katru svētdienu dievkalpojuma kārtību, sprediķi un arhibīskapes Laumas Zušēvicas atsūtītās pārdomas un lūgšanas publicējām draudzes mājaslapā. Šādas informācijas komplektus ievietojām arī mapītē pie baznīcas ziņojumu dēļa. Regulāri papildinot mapi, domājām par tiem, kas saņēmuši mūsu atstāto. Likās gandrīz kā kara laika pasts. Tā domājot un rūpējoties, pamazām sāku pieņemt situāciju. Arvien vairāk centos koncentrēties uz to, ko varu darīt, nevis domāt par lietām un iespējām, kas ir aizliegtas un nepieejamas. Izrādījās, ka ļoti daudz ko var izdarīt. Šajā triju mēnešu laikā piezvanīju praktiski visiem draudzes locekļiem, daudziem pat vairākas reizes, sakārtoju dokumentus, dažādas rakstveida lietas, vairāk pievērsos pētnieciskajam darbam. Kad ārkārtas situācija tika atcelta, izrādījās, ka visu iecerēto nemaz neesmu paveikusi.
Kā rīkoties krīzes situācijā? Vispirms — palikt klusu Dieva priekšā pārdomās. Kāpēc tas notiek? Ko Tu vēlies man ar to pateikt, Kungs? Ko Tu šobrīd sagaidi no manis? Un tad just, kā darbojas Dieva Gars. Man prātā nāca mazie pieredzējumi jeb Bībelē aprakstītie notikumi, kas konkrētajā situācijā pēkšņi izgaismojās un atdzīvojās, sasaistījās ar mani. Kristus mācekļi cietumā (piespiedu izolācijā tāpat kā es). Ko viņi darīja? Ko varu darīt es? Un tad ienāca prātā brīnišķīgais nomierinošais apsolījums: “Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mt 28:20) Kenterberijas katedrāles kanoniķa Pītera Breta (Peter Brett) vārdiem runājot, šie Bībeles notikumi, kas īstajā brīdī atausa atmiņā, mierinot, spēcinot, iedrošinot un kļūstot par mazajiem individuālajiem pieredzējumiem, ir zelta atmiņas. Krīzes situācijas ir brīži, kad pierādās, cik ļoti svarīgi ir zināt no galvas Svēto Rakstu tekstus, korāļus, psalmus. Mēs nezinām, kas mūs sagaida nākotnē. Daudz tiek runāts par atkārtotu koronavīrusa uzliesmojumu. Ir labi, ja nekrītam panikā un ja mums jau ir sava ceļasoma — zelta atmiņas: “Esiet nomodā!”
Krīzes daudz ko parāda un atklāj par līdzcilvēkiem un palīdz mums pašiem ieraudzīt sevi, reizēm no cita skatpunkta. Kad mūsu draudze izstājās no LELB un sākās tiesas procesi par izstāšanos un par īpašumiem, atklājās tik daudzas lietas, ka šķita, kā mēs iepriekš esam varējuši tā dzīvot. Piepeši ieraudzījām daudzus notikumus un cilvēkus pilnīgi citā gaismā. Daudzino tiem, kuri šķita draugi, kuriem bijām palīdzējuši, apmeta kažoku uz otru pusi. Aiz skaistas ārienes un jaukām runām slēpās liekulība, varas un mantas kāre. Bija tādi, kas smējās un priecājās, zvanīja un jautāja, vai tagad noturam dievkalpojumus uz ielas. Bija cilvēki, kas tiekoties izturējās ar sapratni, bet vadības klātbūtnē runāja ko citu. Bija cilvēki, kas baidījās, bet tomēr izteica savu atbalstu. Bija tādi, kas solīja naudu, pretī prasot darīt tā, kā viņi liks. Bet mēs sapratām, ka esam nostājušies uz patiesības ceļa un gribam pa to iet, pat ja paliekam nesaprasti, pat ja draugi mūs nodod. Mana vecmāmiņa reiz teica, ka sakāmvārds māca: “Ja vēlies kādam teikt patiesību, gādā zirgu, lai vari ātri aizbēgt.” Grūtākais ir palikt un cīnīties līdz galam.
Neesam ideāli, mums vēl daudz jāstrādā — galvenokārt pie sevis kā Kristus vārda nesējiem. Visskaistākie Dievvārdi, kas mūsu draudzi pavadījuši abās krīzēs ir: “Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ 9:32) un “Mans spēks nespēkā varens parādās” (2Kor 6:12).
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju