Mācītājs Imants Jānis Alksnis

Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. (Māc 3:1)

Dzimis 1932. gada 17. septembrī Iecavā, Latvijā
Miris 2020. gada 16. decembrī Hamburgā, Vācijā

Austrālijas latviešu luterāņu Vienības draudzē 1992. gadā “Draudzes Ziņās” bija publicēts mācītāja Imanta Alkšņa īss dzīves gājums. Nevēlos tam neko ne pielikt, ne atņemt, vienīgi piebilst, ka viņš kalpoja divos mūsu Baznīcas apgabalos — Lundas un Gēteborgas draudzē Zviedrijā un Hamburgas draudzē Vācijā. Lai viņa kādreiz rakstītais atgādina par dzīves gājumu.

Esmu dzimis iecavnieks, ieradies šajā pasaulē jau Latvijas brīvības gados. Zemgalietis no dzimšanas un nacionālists pēc pārliecības. Pēc krievu iebrukuma Jelgavā 1944. gada vasarā mēs ar vecākiem devāmies bēgļu gaitās, vispirms uz Rīgu, pēc tam uz Kurzemi un 1944. gada rudenī uz Zviedriju.

Gandrīz visu izglītību esmu ieguvis Zviedrijā — no pamatskolas pēdējām klasēm līdz Lundas Universitātei. Būdams zaļš (ne zaļais) ideālists, iesāku studijas politiskajās zinībās, jo domāju, ka ar tādām zināšanām varēšu drusku pielāpīt pasauli.

Taču drīz vien bija jāpiekrīt kāda slavena zviedru kanclera senai atziņai, ka pasaule tiek pārvaldīta ar ļoti maz saprāta. Turpmākais darbs valsts iestādēs to arī lielā mērā apstiprināja.

Vēlāk studēju vēsturi un strādāju par skolotāju. Kaut gan studijas nobeidzu ar filozofijas doktora grādu, tomēr vēstures galvenā mācība palika, ka cilvēki kopumā no vēstures neko nemācās. Katra paaudze pašpārliecināti atkārto tās pašas vecās kļūdas — tikai dažkārt augstākā pakāpē.

Akadēmiskās studijas man iemācīja to, ka uz cilvēku saprātu un vēsturisko pieredzi vien nevar celt labāku pasauli. Tīri cilvēciskais redzesloks ir par šauru un pasaulīgā gaisma par tumšu. Taisnīgāka un laimīgāka pasaule iespējama tikai ar Dieva gaismu cilvēku sirdīs. Tā kā šī gaisma man nekrita no debesīm pati no sevis, man tās atspulgi bija jāmeklē Svētajos Rakstos. Tādēļ izstudēju arī teoloģiju līdz mācītāja kvalifikācijas līmenim. Tur priekšroku devu tieši Bībeles tulkošanai, it sevišķi Jaunajai Derībai.

Kā sprediķotājs cenšos turēties pēc iespējas tuvu grieķu oriģinālam. Mēģinu iedziļināties tekstā un lūdzu Dievu, lai spētu Viņa Vārdu pareizi izprast un iztulkot. Nekādā ziņā necenšos pielāgot savu sprediķi laika garam. Manuprāt, laika gara augļus visapkārt mēs jau redzam pietiekami, un tie gandrīz visi ir indīgi. Katrā ziņā Svētais Gars nav laika gars.

Nekad neesmu nožēlojis, ka kļuvu par mācītāju, vienīgi žēl, ka to neapguvu jau agrāk un ka kalpot neiznāks ilgāk. Bet tas jau viss ir Dieva ziņā.

Savulaik kādā mūsu Sinodē mācītājs Imants arī man personīgi teica, ka mazliet nožēlo, ka nav studējis teoloģiju kā pirmo.

Mūžīgu mieru, Dievs, dod…

Jēzus Kristus mīlestībā prāvests Klāvs Bērziņš

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju