Mācītājs Mārtiņš Urdze

Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! (Jes 43:4)

Dzimis 1960. gada 27. augustā Oldenburgā, Vācijā
Miris 2021. gada 23. aprīlī Liepājā, Latvijā

Mārtiņš Urdze dzimis četru bērnu ģimenē kā vecākais brālis Pēterim, Tabitai un Tomam. Tā bija trimdas latviešu garīdznieku ģimene: tēvs mācītājs Paulis Urdze kalpoja Oldenburgā latviešu bēgļu nometnē, tēva brālis Jāzeps Urdze bija mācītājs Bonnā, māte mācītāja Gita Putce kalpoja Bredfordas, Līdsas un Mančestras draudzē Anglijā.

No 1981. līdz 1988. gadam Mārtiņš studēja teoloģiju Vācijas augstskolās Neuendettelsau, Berlīnē un Hamburgā. 1990. gada 26. augustā viņš tika ordinēts par mācītāju Latvijas Evaņģēliski luteriskajā Baznīcā ārpus Latvijas. No 1991. līdz 1993. gadam Mārtiņš mācījās un kļuva par sertificētu veco ļaužu kopēju, no 1993. līdz 1995. gadam viņš strādāja pansionātā Oldenburgā.

Uz dzīvi Latvijā Mārtiņš pārcēlās 1995. gadā, uzsāka diakonijas darbu un kļuva par Liepājas Diakonijas centra mācītāju. 1999. gadā viņš kļuva par Liepājas Krusta draudzes mācītāju.

1999. gadā Mārtiņš salaulājās ar mākslinieci Aiju Druvaskalni, vēlāk mākslas doktori un Liepājas Universitātes Humanitārās fakultātes dekāni.

2002. gadā Mārtiņš uzņēmās Saraiķu draudzes mācītāja pienākumus. 2006. gadā viņš tika ievēlēts par Liepājas Diakonijas centra valdes priekšsēdētāju. Šajā amatā viņš bija līdz savai aiziešanai mūžībā.

2010. gadā mūžībā devās viņa sieva Aija Druvaskalne–Urdze.

2016. gadā Mārtiņš, izsakot protestu pret lēmumu neļaut par mācītājām ordinēt sievietes, kopā ar Liepājas Krusta draudzi izstājās no Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas.

2017. gadā viņam tika piešķirts goda tituls “Gada Liepājnieks” kā atzinība par ieguldījumu, organizējot un vadot sociālos projektus cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Neilgi pirms svinīgās ceremonijas Mārtiņš teica žurnālistiem: “Palīdzēt citiem — tas saistīts ar manu ticību. Esmu kristietis un uzskatu, ka Dieva mīlestība jāapliecina ne tikai vārdos, bet arī darbos, palīdzot cilvēkiem, kuriem ir grūti, lai arī viņi var piedzīvot kaut ko labu.”

2020. gadā Krusta baznīcas dārzā kopā ar ģimeni un draudzi tika nosvinēta Mārtiņa 60 gadu jubileja. Pēc smagas, bet īsas slimošanas savās mājās
2021. gada 23. aprīlī Dievs viņu aizsauca uz Mājām. Mārtiņš uzskatīja, ka ikviens pārbaudījums cilvēku dara stiprāku: “Tiesa, pie šāda secinājuma nonākam tikai tad, kad esam izgājuši cauri grūtībām.”

2021. gada 1. maijā viņš tika apbedīts Limbiķu kapos. Kapsētas tuvumā atrodas Valsts sociālās aprūpes centrs “Iļģi”, par kura iemītniekiem Mārtiņš daudzus gadus rūpējās, regulāri noturot dievkalpojumus. Viņš sev izvēlējās vietu kapsētas tālākajā, pamestajā daļā, kur tiek apbedīti “Iļģu” iemītnieki. Pēdējais projekts, ko Mārtiņš uzdeva, ir uzstādīt pieminekli šiem cilvēkiem. Tajā būs atveidots Jēzus ar atvērtām rokām, savukārt uzraksts vēstīs: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi. Es jūs gribu atvieglināt.” (Mt 11:28)

Ļoti svarīgs Mārtiņam bija komandas darbs. Viņam patika darīt lietas kopā, iesaistot cilvēkus. Līdzcilvēku izteikumi atklāj Mārtiņa būtību, raksturu un Dieva bērna sirdi.

“Mūsdienu sabiedrības problēma ir tā, ka nav vairs paraugu, kam gribētos līdzināties. Ar laiku vienmēr tiek piedzīvots un atklājas kas nepatīkams: savtība, alkatība, viltība, nenovīdība, liekulība, varaskāre… Ar Tevi, Mārtiņ, bija citādi. Jo ilgāk un dziļāk Tevi iepazinām, jo vairāk atklājās vienkāršība, sirsnība, miers, pazemība un pieticība. Tev bija laiks apstāties un noliekties pie tiem, kam citi labprāt vai pat steigšus paiet garām. Tu prati ieraudzīttos, kam sāp, kam ir grūti. Tev bija drosme teikt patiesību un cīnīties pret netaisnību un liekulību. Tu aicināji uz to arī citus. Tev nebija svarīgas hierarhijas un ārēja izrādīšanās. Tu centies izlīdzināt robežas starp tiem, kam ir vara, un vienkāršajiem ļaudīm, tādējādi dodot vietu uzklausīšanai, sadzirdēšanai un cilvēcībai. Galvenais bija ieraudzīt “mazo cilvēku” un kaut ko labu ikvienā.”

Tos, kas nāk no mūsu vidus, mēs nenovērtējam, tāpēc ir prieks un pārsteigums, saņemot labos vārdus no arī SEMPRE Accelerators projekta sadarbības partneriem.

“Mēs visi priecājamies, ka mums bija iespēja iepazīties ar Mārtiņu, visjaukāko cilvēku, kādu jūs jebkad atradīsit uz šīs planētas. Mūsu mazajā Eiropas projektu un Eiropas finansējuma pasaulē, es domāju, reti sastopu kādu, kuram tik maz rūpēja nauda, bet gan pārmaiņas un to ieviešana cilvēku dzīvē. Mums ir ļoti skumji, dzirdot, ka viņš mūs pametis, un varam tikai iedomāties, ko tas nozīmē jums un jūsu kolēģiem, kā arī liepājniekiem, kuri ar viņu strādājuši katru dienu. Ļoti augstu Tevi, Tavu personību un darbu ir novērtējusi starptautiskā sabiedrība Vācijā, Dānijā, Lietuvā, Igaunijā, Krievijā. Arī “Spēcināšanas rokasgrāmata”, pie kuras tapšanas Tu tik daudz strādāji kopā ar pārējiem, tiks veltīta Tev.”

Vēl arvien turpinām Mārtiņu iepazīt, saņemot daudz telefona zvanu un vēstuļu.

“Uzzināju, ka brauks mācītājs un biju satraukta, jo domāju, ka visu ceļu vajadzēs klausīties runas par Dievu! Viņš man neuzspieda domas par reliģiju un Dievu, bet ļāva aktīvi darboties un nonākt pie ticības pašai.”

“Viņš nebija no tiem tipiskajiem mācītājiem, kuri postulē, kas un kā būtu pareizi. Viņš vienmēr ieteica klausīties sevī un paļauties uz Kristu. Tāds viņš man paliks atmiņā — pārāks par visiem tieši tāpēc, ka tas nebija viņa mērķis, viņš to panāca ar savu gaišumu un sirsnību. Viņš ir izcīnījis daudz cīņu, jo nelocījās līdzi visiem vējiem, bet pastāvēja par savu baznīcu, draudzi. Viņam nereti bija savs skatījums un domas, kas atšķīrās no citu Baznīcu viedokļa. Viņa darbībā es sajutu to, ko nekad nebiju uztvērusi citu mācītāju darītajā, — viņš vienmēr sludināja mīlestību, iecietību, pacietību, pieņemšanu. Mārtiņš nevis biedēja ar citātiem no Bībeles, bet stiprināja, atrodot īstās Rakstu vietas un pasakot pareizos vārdus. Tā ir liela māksla.”

“Viņš ir mans vienīgais īstais draugs, kas mani pieņēma tādu, kāds es esmu.”

“Viņam atradās laiks palīdzēt tiem, kam visgrūtāk šajā pasaulē.”

“Daudzus gadus bijām kopā Jāņos, kur Mārtiņš bija priecīgs un spēlēja ar jaunajiem futbolu. Atmiņā ir arī viņa vadītie rīta lūgšanu brīži Diakonijas telpās. Tas bija svētīgi.”

Kā atklājas līdzcilvēku teiktajā, pat neilga sastapšanās ar Mārtiņu ir atstājusi viņos gaišumu.

“Tu netiesāji, neturēji aizvainojumu, bet rūpējies par citiem. Neaizmirstamas un vārdos nepasakāmas sajūtas bija, kad redzējām, kā raud cilvēks riteņkrēslā, kuru Tu ar vēl diviem vīriem nesi lejā pa kāpnēm no daudzdzīvokļu mājas ceturtā stāva, lai viņš pirmo reizi pēc četriem gadiem tiktu uz pasākumu un būtu kopā ar citiem ļaudīm. Viņa acis un asaras mēs neviens nespēsim aizmirst.”

“Cik gan neredzīgi un nedzirdīgi mēs esam savās siltajās, mājīgajās alās viens pret otru un tiem, kas dzīvo mums līdzās. Tu biji patiess Dieva vīrs. Paldies par to, ka Tu mūs mācīji ne ar paceltu pirkstu, bet ar savu piemēru. Paldies par to, ka devi pārliecību par uzdrīkstēšanos sākt mainīt sevi un reizē lietas ap mums.”

“Dievs mūs katru noliek paredzētajā vietā īsu brīdi uz šīs zemes. Ko mēs katrs darām ar sev atvēlēto laiku, ar ko to piepildām, kādas izvēles izdarām, tas atstāts mūsu pašu ziņā. Tu vienmēr teici: “Jāiet uz priekšu!” Mums bieži būs jāpiestāj savā skrējienā un jāpadomā, kā Tu būtu rīkojies un vai tas, ko darām, sagādātu Tev prieku? Paturot prātā Tavu vēlējumu: “Uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu (1Pēt 2:5)”, mēs sakām paldies, Tev, Mārtiņ. Mūsu gaišās domas un mīlestība, lai Tevi pavada gaismas ceļā uz mūžību! Mums vēl jāpastrādā vārtu priekšā un jāturpina Tavs iesāktais darbs, bet Tev mēs šobrīd teiksim: “Uz tikšanos!””

Lai Dieva miers Kunga godībā Mārtiņam! Viņa labie darbi to pavada. Daudziem šeit uz šīs zemes pietrūks Mārtiņa, bet viņš tagad ir sava Pestītāja godībā, kur mēs visi, Kristus mīļotie, reiz tiksimies. Tā būs brīnišķīga diena!

Mūžīgu mieru, Dievs, dod…

Liepājas Krusta draudze, Liepājas Diakonijas centra ļaudis un draugi

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju