Milda Dauka, diakone

Ikvienu, kas apliecinās mani cilvēku priekšā, arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā. (Lk 12:8)

Dzimusi 1923. gada 17. aprīlī Ventspilī, Latvijā
Mirusi 2019. gada 24. decembrī Mineapolē, Minesotā, ASV

Milda nodzīvoja garu mūžu — 96 gadus. Viņa dzimusi Ventspilī. Viņas vecāki bija Amālija un Pēteris. Milda savu jaunību pavadīja Latvijā. Kara laikā viņa ar ģimeni devās prom no Latvijas, diemžēl viņas tēvs nomira kādā gaisa uzbrukumā. 1949. gadā Milda ar māti ieradās savās jaunajās mājās Amerikā. Pirmie gadi ASV tika pavadīti Dienviddakotā, un tad abas nonāca Mineapolē.

1953. gadā Milda apprecēja savas dzīves mīlestību Olģertu. 1955. gadā piedzima dēls Osvalds, 1958. gadā — meita Rita. Dēls Osvalds mira 1976. gadā.

Milda ieguva grādu medicīnā, viņas aicinājums bija palīdzēt un rūpēties par cilvēkiem. 35 gadus viņa strādāja par galveno māsu divās Mineapoles slimnīcās.

Milda bija klāt, kad dibināja Mineapoles — St. Paulas latviešu evaņģēliski luterisko draudzi. Viņa bija draudzes pirmā darbvede. Viņa 15 gadus vadīja draudzes Dāmu komiteju. Viņa apciemoja draudzes vecāko paaudzi. Milda arī mācīja Mineapoles latviešu skolā un bija aktīva dalībniece Minesotas Daugavas Vanagu nodaļā.

Vēlāk Milda juta aicinājumu kļūt par diakoni un 1986. gada 12. martā tika ordinēta diakones amatā. Viņa kalpoja mazā Sioux Falls latviešu luterāņu draudzē Dienviddakotā. Viņa arī aprūpēja Mineapoles draudzes locekļus līdz pat savai pēdējai dienai, regulāri piezvanot un lūdzot kopā ar citiem.

Milda aizgāja mūžībā Ziemsvētku vakarā veco ļaužu mītnē ap to laiku, kad Mineapoles baznīcā lasījām Ziemsvētku stāstu. Man nāk prātā Jāzeps, kurš nolēma palikt ar Mariju, zinādams, ka viņa ir stāvoklī, pirms viņiem bijušas attiecības. Jāzeps bija tradicionāls un progresīvs. Milda arī bija tradicionāla un progresīva. Viņa bija ļoti ticīga un nolēma kļūt par diakoni 63 gadu vecumā. Milda iedvesmoja veikt vairākus ievērojamus remontus Mineapoles baznīcā. Viņas vadībā baznīcā virs vecas grīdas draudzes lielajā zālē ielika jaunu tepiķi. Manā kalpošanas laikā tika ierosināta ideja atjaunot veco grīdu zem tepiķa, to pateicu Mildai, un viņa man atbildēja, ka tas tepiķis ir 40 gadus vecs un ir laiks maiņai, kaut kam skaistam un klasiskam.

Milda bija ekumeniska, un viņai bija liela interese par ebreju tradīciju. Milda arī bija liels atbalsts man, viņa bija mana mentore. Viņa man atstāja instrukciju, ka viņas bērēs garīdzniekiem jāvelk baltās albas, nevis melnie talāri, — tas ir progresīvi! Milda man teica šos vārdus: “Mūsu ticībai ir jābūt stiprai, iesakņotai Kristū, bet arī augošai, tā attīstās un tā pat var mainīties.” Milda bija tradicionāla un progresīva. Iesakņota Kristū. Kad pēdējo reizi tikāmies, viņa man teica šo Bībeles pantu: “Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs!” (Īj 19:25)

Mūžīgu mieru, Dievs, dod…

Mācītājs Dāgs Demandts

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju