Mūzika kā Dieva dāvana

Dr. Ilze Ķezbere–Härle, Vācijas prāvesta garīgā vietniece

“Mūzika ir Dieva dāvana, tā iepriecē sirdi un aizbiedē velnu; tās iespaidā pāriet dusmas, iekāres, augstprātība. Pirmo vietu tūlīt aiz teoloģijas es piešķiru mūzikai.”(1) Apmēram tā tulkojami Mārtiņa Lutera atzinīgie vārdi par mūziku vēstulē, kuru viņš 1530. gadā rakstījis melanholijas mocītajam Bavārijas Baznīcas mūziķim Ludvigam Zenflam.(2)

Strādājot par kapelāni vienā no Minhenes sirds slimnīcām, man kļuva skaidrs, kāpēc eksistē tik daudz ārstu orķestru. Mūsu slimnīcā bija divas intensīvās medicīnas nodaļas. Ārstēšanas piedāvājuma amplitūda sniedzās līdz pat sirds transplantācijai. Iepazīstot kardiologu ikdienu, sapratu, cik liela psiholoģiska slodze viņiem jāiztur. Bet kā tikt vaļā no spriedzes darbadienas beigās? Domāšanu izslēgt nav iespējams, to var vienīgi novirzīt uz kaut ko citu. Viens no skaistākajiem risinājumiem šādā situācijā ir muzicēšana.

Reti kurā nodarbē iesaistītas tik daudzas maņas vienlaikus, kā spēlējot mūzikas instrumentu. Katra kustība prasa īpašu koncentrāciju, rokām un pirkstiem izpildot virkni atšķirīgu kustību dažādos virzienos un tempos. Turklāt mūziķim ir jāpārvalda īpaša šifru sistēma, kas pielīdzināma svešvalodai, — notis un nošu zīmes. Bet arī tas ir vēl tikai elementārais priekšnosacījums, lai ķertos pie galvenā — skaņdarba interpretācijas! Mūziķim ir jāizdibina, ko vēlējies izteikt komponists un vienlaikusjāļauj nomanīt domas, kas vada viņu pašu. Katrs atskaņojums ir mūziķa individuālais nošu teksta tulkojums. Muzicējot grupā, ir jāiemācās arī vienoties par to, uz ko kopīgi virzīt klausītāju jūtas un domas. Tas viss prasa intensīvu darbu.

Mūzika ir Dieva dāvana. Bet tā nav lēta dāvana. Lai patiešām saprastu, kāda bagātība šajā dāvanā ietverta, ir jāiegulda spēks, griba, pūliņi un pašdisciplīna. Un tieši tas viss palielina šīs dāvanas vērtību. Tikai bērns vai pusaudzis domā, ka ātri iegūstamas lietas ir labākais, kas cilvēkam var notikt. Nobriedusi personība prot novērtēt to, kas prasījis piepūli, piespiešanos un izturību. Un līdzīgi tas ir ar dzīves jēgas meklējumiem, mūsu ticību un Dieva pieredzi.

Grāmatā “Skaņa. Par nedzirdēto dzīves jēgu” vācu vijoļmeistars Mārtiņš Šlēzke raksta: “Izcilu skaņas koku nevar atrast tāpat vien. Bet ja jau labas vijoles skaņa no mums prasa pūles, kā tad lai mūsu dzīves skaņa prasītu ko mazāk? Tas ir patiess svētceļojuma ceļš. Vai ne tālab Dievs mums devis sirdi, lai mēs Viņu meklētu? Un vai tieši šī meklēšana neizmaina lietas mūsu dzīves pašos pamatos? Vienā no psalmiem ir teikts: “Sirds atspirgs tiem, kas Dievu meklē.” (69:33) Dzīve nav ceļš līdzenumā, kurā viss ātri aug un ir viegli atrodams. Tas ved cauri lūzumiem, likstām un biezokņiem. Cilvēka gara iekšējais likums nosaka, ka mums arvien jābūt meklētājiem.”(3)

Dzīves jēga un mūzika ir Dieva dāvanas, kas izaicina, liek sasparoties, koncentrēties, lai atrastu un veidotu skaisto. Ir ļaudis, kas apgalvo, ka pie Dieva mūs virza ciešanas un bezizejas situācijas — kad nekas cits vairs nelīdz, tad atceramies lūgšanu. Protams, ka tas tā var būt. Taču tas ir tikai viens no ceļiem, kas tuvina Dievam. Spēcīgākais pierādījums Dieva eksistencei, manuprāt, ir skaistums — dabā un cilvēkos, mākslā un mūzikā. Un tas ir saitīts ar izaicinājumu skaisto saredzēt un tulkot, atskārst Dieva līdzības mūsu ikdienā un uzņemties atbildību par to, kā dzīvojam.

Mārtiņš Šlēzke raksta: “Pavasarī es katru dienu eju uz mežu aiz manas darbnīcas un vēroju kastaņu pumpurus. Šī plaukstošā dzīve man jautā: “Vai tu gribi Dieva pierādījumu? Tad atver acis, degunu un ausis!” Tas nav pierādījums loģikas nozīmē. Protams, nē. Taču šeit atklājas manas dvēseles dzīve. Es pats personīgi pretojos muļķībai, kas alkst pēc “otrā pavasara”. Mana jaunība ir pagājusi. Taču es zinu, ka ir iespējams iekšējās dzīves pavasaris. Kurš vēlas to piedzīvot, tam jāpieņem lēmums. Mums jābūt gataviem izbeigt savas neticības ledus laikmetu un rēķināties ar iespēju, ka šķietami atmirušie zari sevī nes dzīvību, ja vien mēs gādājam par ticības klimatu. Varbūt zemeslodes asij jau tāpēc vien jābūt slīpai, dāvājot mums gadalaikus, lai pavasaris mūsu bezcerībai kaut ko uzskatāmi parādītu — no visa šķietami izkaltušā un atmirušā kā caur brīnumu var atplaukt dzīve un skaistums. Taču mums pašiem tajā ir jāpiedalās. Pumpuru plaukšanai mūs jāmudina uzņemties līdzatbildību par savas dzīves spēku un iekšējo klimatu.”(4)

Vai tas nav brīnišķīgi? Dievs mums nedod dāvanas, kas iekrīt klēpī un tādējādi patiesībā būtu apvainojums cilvēka inteliģencei. Dievs mūs novērtē kā savas būtības atspulgu un dod mums sava Gara cienīgas dāvanas — dārgas un darbietilpīgas!

Viens no mūsdienu interesantākajiem literārajiem un teoloģiskajiem izdevumiem Vācijā, kas uz šīm sakarībām norāda, ir Bavārijas vijoļmeistara Mārtiņa Šlēzkes grāmata “Skaņa”. Tā nāca klajā 2010. gadā un Vācijā ir piedzīvojusi jau 13 metienus. “Skaņas” amerikāņu izdevums angļu valodā Erdmaņa izdevniecībā Mičiganā ieguvis izcilo “Book Award” balvu “Christianity Today” kategorijā “Culture and Arts”. Rīgā grāmatu “Skaņa” 2022. gada beigās laidīs klajā Maigas un Ginta Veilandu izdevniecība “Libri Style” Rīgā.

Mārtiņš Šlēzke nav tikai izcils vijoļmeistars, kura darinātie instrumenti skan visā pasaulē. Šis daiļamata meistars un grāmatu autors ir arī diplomēts fiziķis, kurš savā laboratorijā ar zinātnieka interesi pēta skaņas un rezonanšu īpatnības. Viņš ir pārliecināts un pārliecinošs kristietis, kurš intensīvās Bībeles studijās un pieredzē ar Dieva meklētājiem dažādās zemēs un kultūrās nonācis pie savām personīgajām atziņām un idejām par ticības dzīves interpretācijām un praksi.

Grāmata “Skaņa” nav lasāmviela izklaidei. Tā drīzāk ir izaicinājums. Mārtiņš Šlēzke salīdzina radošos procesus vijoļbūves darbnīcā ar to, kā Dievs strādā pie mums, cilvēkiem, un mūs uzrunā, izaicinot un apdāvinot. Labi, ka tā. Mūsu garīgais spēks grib sevi pierādīt un apliecināt. Lai Dievs svētī grāmatas lasītājus un garīgo dāvanu meklētājus teoloğijā un mūzikā.

Atsauces:
1 WA 30/2, 696, 3–14
2 Ludwig Senfl, 1490–1543
3 Martin Schleske, Der Klang: Vom unerhörten Sinn des Lebens, München Kösel 2010, 16
4 Ebd. 34

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju