Noslēguma vārdi
Visiem priekšā pārmaiņas
Man šķiet, ka lielākoties mums kā cilvēkiem nepatīk pārmaiņas. Protams, ja neklājas labi, tad ir ilgas pēc maiņām uz labo pusi. Bet, ja nu reiz viss dzīvē ir pietiekami labi un kaut cik veicas, vai mēs tiešām gribam, lai kaut kas mainītos? Parasti īpaši nē. Pārmaiņas izjauc (vai vismaz traucē) mūsu plānus, stabilitāti un līdzsvaru. Ir daudz vieglāk un ērtāk tikt galā ar zināmo un pazīstamo nekā ar nezināmo un svešo.
Bet pārmaiņas mūsu dzīvēs notiek nemitīgi. Bez tām nekas nevar virzīties uz priekšu. Dažas ir lielākas, dažas mazākas. Dažas labas, dažas ne tik labas, dažas, šķiet, pat ļaunas. Par dažām mums ir kāda teikšana vai arī iespēja ietekmēt iznākumu, citas ir pilnīgi ārpus mūsu kontroles. Dažas no zila gaisa ieņem vadošo lomu mūsu dzīvēs, citas pat nepamanām, līdz tās ir notikušas un izjūtam to sekas.
Kāds no mums atjēdzas, ka maiņas notiks gribot negribot, tātad vieglāk tikt ar tām galā, ja tūlīt rīkojas, brīdī, kad tās pamanītas. Cits no mums nevēlas maiņas pieņemt un dara visu iespējamo, spirinoties tām pretim vai cenšoties tās ignorēt, vai arī atliekot rīcību, cik ilgi vien var. Katram sava pieeja.
Mēs jau sen esam pieraduši pie dabas gadskārtējām maiņām, kas regulāri atkārtojas. Ziema, pavasaris, vasara, rudens. Gadalaiki mainās, bet vienmēr zinām, ka katrs ir paredzams un pazīstams. Varbūt tāpēc mums ir tendence saskatīt savā dzīvē zināmus posmus?
Gads beidzas, un pārskatām notikušo kā pabeigtu posmu, bet tajā pašā laikā skatāmies uz priekšu — uz nākamo posmu — ar cerību vai apņemšanos, ka neizbēgamās pārmaiņas būs tikai uz labo pusi.
Bet ne visas pārmaiņas ir mūsu ziņā vai rīcībā. Pagriezieni var būt visādi… un var gadīties arī uz slikto, nevis labo pusi. Kā prātīgs cilvēks loģiski var attaisnot cerību uz labāko? To īsti pats par sevi nevar. Ir vajadzīga palīdzība, lai to darītu. Bet kāda?
Kristiešiem it kā vajadzētu vieglāk ļauties cerībai nekā daudziem citiem šajā pasaulē, jo ticība un sekošana kristiešu trīsvienības Dievam sola gaišu nākotni, vienalga ko virs zemes piedzīvo vai pārdzīvo. Bet ar ticību vien nepietiek. Mums ir jāuzdrošinās pilnībā uzticēties Dievam — it sevišķi tad, ja atrodamies grūtībās, izmisumā vai bailēs. Un šajos brīžos tas var būt tas sarežģītākais… Tas, protams, nenozīmē vienkārši pacelt rokas gaisā un ļauties notiekošajam, un cerēt uz to labāko. Dievs sagaida, lai mēs katrs aktīvi līdzdarbojamies savā dzīvē, pieņemot pareizos lēmumus un darīdami visu iespējamo konkrētajos apstākļos. Tomēr, galu galā, apstākļi un iznākums būs Dieva rokās.
Atteikties no savas cilvēciskās varas, lai ļautos Dieva visuvarenumam, ir lieta, pie kuras mums allaž jāpiestrādā, bet tas ir mērķis, uz ko tiekties. Dažreiz izdodas, dažreiz paklūpam, bet vienmēr jācenšas to sasniegt. Tas palīdzēs īpaši tad, ja maiņas, ko piedzīvojam, mums esošajā brīdī nešķiet tik labvēlīgas, kā gribētos. Iegaumēsim Jēzus vārdus: “Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?” (Mt 14:31)
Ticēsim Dievam un uzticēsimies Viņa vadībai mūsu dzīvēs! Viņš zina, ko dara arī tad, ja mums tas dažreiz nešķiet saprotams.
Vēlu visiem Dievpalīgu un gaišu prātu jebkādās pārmaiņās, kas katram stāv priekšā!
Pēteris Saulītis, Melburnas draudzes priekšnieks, ALELDA priekšnieka laju vietnieks
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju