Noslēguma vārdi
Mans laiks — Dieva rokā
Kādreizējais Latvijas Brāļu draudžu virstētiņš, daudzu skaistu Baznīcas dziesmu autors Roberts Bērziņš kādā savā dziesmā raksta: “Mans laiks stāv Dieva rokā. / Viņš mūsu ceļus loka, / Sprauž mūžam robežas.” Šī ir skaista kristieša ticības apliecība, kuru vienmēr ir vērts paturēt prātā. Mans laiks stāv Dieva rokā.
Kādas ir manas attiecības ar laiku? Kas manā dzīvē ir vērtīgākais? Daudzu lietu vērtību mūsu dzīvē nosaka tas, cik daudz sava laika kaut kam ziedojam. Un tomēr visvērtīgāk un svētīgāk būtu saprast, ka laiks nav katra privātīpašums, bet gan Dieva dāvana. Mans laiks nav mans laiks, kuru varu izšķiest, kā vien vēlos. Mans laiks stāv Dieva rokā. Mums jāļauj, lai Dievs ar Savām rokām izceļ mūs no šīs pasaules un dara par Savas mūžīgās valstības pilsoņiem. Tāpēc arī Dievs daudzkārt un dažādi loka mūsu ceļus un sprauž dažādas robežas, lai mēs savā dzīvē saprastu pašu galveno, proti, ka viss ir Dieva dāvana. Viss nāk no Viņa. Viņš stāv pāri visam, lai dotu mums īsto Dzīvību. Sevi pašu. Sava Dēla Dzīvību un Viņa augšāmcelšanās spēku.
Jēzus saka: “Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals.” (Atkl 22:13) Šie Svēto Rakstu vārdi ir atrodami Bībeles noslēgumā. Jēzus ir Alfa un Omega mums, mūsu dēļ, mūsu labā, lai dotu mūsu dzīvēm svarīgo Dzīvības ierāmējumu. Ja Dievs, Roberta Bērziņa vārdiem sakot, sprauž mūsu mūžam robežas, tad pirmajai robežlīnijai ir jāsākas ar mūsu Pestītāju Jēzu Kristu. Jā, bet kur tad ir otrā robežlīnija?
Ja mūsu dzīves savijas ar Pestītāju Jēzu, tad otrā robežlīnija stāv pāri laikam. Un šeit īstenojas tas, ko mēs kā draudze vienbalsīgi no seniem laikiem Apustuļu ticības apliecībā sakām: “Es ticu [..] uz miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu.” Tāpēc, mīļie mūsu Baznīcas tēvi un mātes, brāļi un māsas, ja mūsu laiks stāv Dieva rokā, tad mēs jau tagad varam sākt svinēt mūžīgo dzīvi. Un mēs vienbalsīgi varam ne tikai apliecināt, bet arī pateikties Debesu Tēvam: “Paldies, Dievs, ka mans laiks stāv Tavās rokās! Es pateicos, ka Tu Savā gudrībā un mīlestībā loki manus ceļus, lai tie aizvestu pie Tava Dēla Jēzus Kristus. Es pateicos, ka Viņā ir mana dzīvība. Un es pateicos, ka Viņā un Viņa veidotajā Baznīcā es varu jau tagad sākt svinēt mūžīgās dzīvības svētkus. Es pateicos par Tavu vārdu dāvanu, kas mums vēsta par šīm brīnišķajām lietām. Es pateicos par Tavu sakramentu dzīvības spēku, kas mūs uztur mūsu nespēkā, lai mēs paliktu un tiktu pasargāti patiesā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu. Āmen.”
Zigmārs Ziemanis, Aizputes Autonomās evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju