Pandēmijas pieredze
Rolands Eimanis, Bad Krocingenas, Etlingenas, Frankfurtes un apkārtnes, Freiburgas, Manheimas–Ludvigshāfenas un Minchenes draudzes mācītājs
Stāstot par savu kalpošanas pieredzi pandēmijas laikā, pieminēšu trīs spilgtākos notikumus, kas saistīti ar Bībeli, draudzi un internetu. Interesanti, ka pēdējā gada laikā gandrīz katram no mums ir bijusi pieredze ar katru no šiem trim un, manuprāt, ne tikai pieredze, bet pat garīga pieredze, kas vai nu stiprināja, vai vājināja ticību. Daloties ar savu pieredzi, aicinu arī tevi neaizmirst un padalīties ar savu pandēmijas laika pieredzi. Mēs neviens vēl nezinām, kā vakardienas mācības var noderēt rītdien.
1. Bībele
Kad Covid–19 pandēmija jau bija vairāk nekā pusgadu plosījusies, saņēmu vienu no dzīves lieliskajām atklāsmēm, proti, atbildi uz jautājumu, ko vēl baidījos uzdot: vai pandēmija ir atņēmusi draudzei Vakarēdienu? Atbildi uz šo smago jautājumu saņēmu kādas telefona sarunas laikā. Lūk, kā tas notika. Kādu vakaru sazinājos ar savu kolēģi diakoni Rasmu, un sarunas gaitā nonācām pie jautājuma par Vakarēdienu. Mana ticības māsa jautāja, vai Bībelē ir stingras norādes par Vakarēdiena svinēšanas veidu un vai tas ir iespējams ar interneta starpniecību. Un, pirms godīgi paspēju atzīties, ka skaidru atbildi nezinu, diakone turpināja savu stāstu par to, kā viņa ir piedalījusies kādas svešas draudzes Vakarēdiena svinēšanā. Internetā. Viņa stāstīja, kā kādu dienu pieslēgusies dievkalpojumam internetā, paņēmusi maizi un sulu, jo vīns mājās neesot bijis, un svinējusi Vakarēdienu pie datora ekrāna. Kopā ar tur redzamo svešo mācītāju. To stāstot, diakone ik pa brīdim atvainojās, ka tik labi nezina, ko teoloģija saka par internetu, bet viņa esot tik ļoti sailgojusies svinēt Kristus piedošanu, ka uzdrīkstējusies to tā darīt. Un nu viņa gribot pajautāt mācītāja viedokli. Ja sarunas sākumā šķita, ka man par šo tēmu nav ko teikt, tad jautājuma laikā domu bija tik daudz, ka mirkli nevarēju parunāt. Tajā brīdī, kad diakone atvainojās, es pēkšņi atskārtu,ka viņas sacītais saskan ar sievietes vārdiem no Jaunās Derības: “Ja vien Viņa drēbēm pieskaršos.” (Mt 9, Mk 5, Lk 8) Uzreiz nesapratu, kāds sakars šodienas situācijai ar sievu, kas sirgst ar asiņošanu un cer uz dziedināšanu. “Ja vien Viņa drēbēm pieskaršos.” Kāpēc ne pašam Jēzum, bet Viņa drēbēm? Tikai pamazām sapratu, cik līdzīgā situācijā ar to sievu mēs visi atrodamies. Tā ticīgā sieviete savas asiņošanas dēļ negribēja ar savu pieskārienu darīt Jēzu nešķīstu, jo saskaņā ar Vecās Derības noteikumiem viņa bija garīgi nešķīsta. Šī sieviete 12 garus gadus bija pavadījusi karantīnā. Un viņa, cerības stiprināta, izdomā, kā Jēzum pieskarties, vienlaikus neapdraudot ar savu nešķīstību. Pieskarties it kā attālināti — “ja vien Viņa drēbēm pieskaršos”. Līdzība ar tagadnes pandēmiju un sarunām attālināti caur internetu pēķšņi škita acīmredzama. Un Jēzus svētī šo sievieti un svētī viņas attālinātu pieskārienu — “no mugurpuses piegājusi, tā pieskārās viņa drēbju malai, un asiņošana tūlīt pārstāja… Un Viņš tai sacīja: “Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi. Ej ar mieru.””
Vismaz divas lietas man tovakar kļuva skaidras:
- īpašā situācijā der īpaši līdzekļi;
- Kristus redz ticību, nevis rīcības veidu.
Pēc trim dienām es svinēju Vakarēdienu attālināti caur internetu. Diakone tagad var to svinēt ne ar svešiem, bet ar savējiem.
2. Draudze
2020. gada 16. augustā tika nodibināta latviešu draudze Bad Krocingenas pilsētā. Tā ir mūsu tautas rakstnieces Zentas Mauriņas kapa un piemiņas vieta. Pilsētā, kurā latviešus pazīst rakstnieces dēļ, tagad pazīs arī dzīvas draudzes dēļ. Es biju šī nozīmīgā notikuma dalībnieks un liecinieks. Joprojām mani nepamet sajūta, ka esmu bijis liecinieks Brīnumam. Tā ir draudze, kas nepazīst citus laikus, tikai pandēmiju. Tā ir draudze, kur katrs patiesi ilgojas cits pēc cita un gaida katru iespēju tikties, kad vien pandēmijas ierobežojumi to ļaus. Tā ir latviešu bērnu skola, kurā viņi viens otru satiek un pat sadraudzējas caur datora ekrāniem. Un tas viss sākās ne tāpēc, kabija spēks vai budžets kādam kaut ko dibināt. Draudze kā brīnums sākās tāpēc, ka visi jutās noguruši, neziņā un vientuļi. Ja tā jūtas viens, tas ir skumji. Ja sanākam kopā vairāki nespēcīgi, tad varam tapt par spēku. Cits citu atbalstot, papildinot un iedrošinot, mēs tapām par spēku, kas nodibinadraudzi un padzen bezcerību un pagurumu. Tāda, lūk, mana pieredze — ja pietrūkst spēka un cerības, jādibina draudze kopā ar citiem, kam arī nav spēka un cerības.
3. Internets
Kopš pandēmijas sākuma gandrīz katru vakaru esmu internetā. Sarunas katru dienu, Bībeles stundas un svētbrīži reizi nedēļā. Svarīgākā lieta, ko esmu savā interneta pieredzē sapratis, ir tas, ka vienkāršai kopābūšanai ir liels spēks. Kaut virtuāli, kaut tikai uzrakstot pa teikumam komentāros tiešraides laikā. Tas Gara spēks, ko Vasarsvētkos iepazina apustuļu draudze, mums joprojām ir pieejams. Un internets nav šķērslis, bet pat palīgs, jo kautrība un pazemība, kas neļāva skaļi izteikties, tagad netraucē piedalīties un uzrakstīt savu viedokli, un tā tikt sadzirdētam. Un ja kāds grib iesākt internetā sarunas vai ko citu, bet nejūtas eksperts, — lieliski. Vienkārši ļauj sarunas dalībniekiem tevi mācīt.
Lūk, ko man pastāstīja kāda 20 gadus jauna dāma skumjā balsī: “Es pirms pieciem mēnešiem izslimoju Covid–19. Un drīz jau būs pusgads, kopš vairs neesmu tāda kā agrāk. Man vairs nestrādā galva kā agrāk, un pasportot nevaru. Un ārsti arī neko nesola. Laikam tāda palikšu visu mūžu… Labi, ka ir sarunas internetā, tad kādu brīdi var par to nedomāt.”
Pandēmija reiz beigsies, bet mūsu tikšanās internetā noteikti turpināsies.
Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju