Pastāstiet, lūdzu, kā savā dzīvē esat sekojis Dieva norādījumiem

Dr. Normunds Kamergrauzis, Stokholmas draudzes mācītājs:

Paldies par atgādinājumu, ka jau pagājuši 35 gadi pēc manas ordinācijas priesterībā. Par to jutos nedaudz pārsteigts, bet arī pateicīgs un gandarīts. Ordinācija notika 1990. gada 6. janvārī Rīgas Domā. Pirms dievkalpojuma arhibīskaps Kārlis Gailītis katram ordinantam pasniedza ordinācijas solījumu, kas sakristejā bija jāparaksta un dievkalpojumā mutiski jāapliecina. Redakcijas jautājums varētu būt par to, kā šis ordinācijas solījums turēts.

Par sekošanu Dieva norādījumiem ir jautājums, kas pēdējā analīzē ir jāizvērtē pašam Dievam. To izvērtēt pašam par sevi varētu būt diezgan liela augstprātība.

Bet par dzīvi ordinācijas solījumā pieminēšu trīs lietas, bez kā nevar šo solījumu uzturēt dzīvu. Un tās visas trīs saistītas pamatu pamatā ar dzīvesveidu. Ar to, par kāda veida cilvēkiem jākļūst, lai ar uzdoto tiktu galā.

Pirmkārt, ordinācijas solījumu nevar uzturēt dzīvu bez patiesības meklēšanas kā dzīvesveida. Izaicinājums ir meklēt patiesību un tajā pašā laikā apzināties, ka patiesība nepieder kādam atsevišķam cilvēkam vai laikmetam, bet Dievam.

Otrkārt, ordinācijas solījumu nevar uzturēt dzīvu bez “saki tā, kā tas ir”. Ir jāmācās domāt, jābūt drosmīgam savas domas izteikt un tās aizstāvēt. Domāt, savu domu izteikt un aizstāvēt arī tad, kad vairākumam ir cits ieskats, ir jautājums par dzīvesveidu. Jo, atklāti sakot, nav svarīgi, ko citi domā par tevi, bet ko tu pats domā. Arī, ko tu pats domā par sevi.

Treškārt, ir jāmācās saprast, ka pasaule negriežas ap tevi pašu, bet tās centrā ir Dievs. No šāda redzes viedokļa, man ir jāiet mazumā un jāapzinās, ka visas dzīves lielās lietas ir viņpus manas kontroles.

Par visu paldies!

Dr. Fritz Traugott Kristbergs, prāvests emeritus:

Dieva norādījumi? Vispirms jāsaka, ka neticu un neesmu piedzīvojis tieši vox dei — Dieva balsi vai iečukstu vai citu direktu komunikāciju no Viņa. Es tam neticu, nedz pieņemu, ka tādi Bībelē aprakstītie gadījumi ir tieši tā notikuši. Tas jāsaprot kā literārs izskaidrojums garākam un kompleksam psicholoģiskam un intelektuālam procesam.

Es gan ticu, ka Dievs mūs uzrunā caur citiem cilvēkiem, citiem avotiem — dziesmu, dzeju, mākslu, apstākļiem, pat maniem iemīļotajiem kriminālajiem romāniem! Dieva atklāsme nav ierobežota uz kādu klišejisku veidu — svētdienas skolas līmeņa izpratni.

Dieva uzruna ir tieši logos — ne tukša runa, bet racionāla, sakarīga, radoša, patiesa runa. Tā atskan daudzveidīgi, bet vienmēr patiesi.

Viens piemērs. Kad apsvēru domu pārcelties no Vācijas uz Kanādu, lai pieņemtu Toronto Sv. Jāņa draudzes aicinājumu, ciemojos pie saviem vecākiem Leikvudā, Ņūdžersijā, kur biju uzaudzis. Pārtikas veikalā sastapos ar bērnības draugu Eltonu Atkinsonu. Mēs runājām par dzīvi, teicu Eltonam, ka apsveru iespēju pārcelties uz Toronto un pieņemt mācītāja vietu tur. Atzinos draugam par bailēm, šaubām, personiskiem apsvērumiem un citām rūpēm. Eltons, būdams ticīgs cilvēks un aktīvs savā afroamerikāņu Metodistu baznīcā, man pārliecinoši atbildēja: “Dievs neatver tev durvis, lai tu tās aizcirstu Viņa sejas priekšā (God doesn’t open doors so that you can slam them in his face!).”

Tas bija tiešs Dieva norādījums — skaidrs, patiess, izteikts dziļā draudzībā un rūpēs par manu nākotni. Un tas nāca no parasta cilvēka, kuru daudzi nebūtu ievērojuši.

Līdzīgi gadījumi mana dzīvē ir bijuši daudzi: no cilvēkiem — draugiem un svešniekiem, mūzikā, grāmatās. Ja gaidīsi, ka Dievs tevi tieši uzrunās — vai nu čukstā, vai skaļā balsi, tad neievērosi, ko Viņš tev teicis caur Viņa izvēlētiem un pārsteidzošiem vēstnešiem.

Jānis Ginters, Milvoku Sv. Trīsvienības draudzes mācītājs:

Neticami ātri paiet laiks. Mazliet vairāk nekā pirms gada nosvinēju savas ordinācijas trīsdesmitgadi, un nu jau jāatskatās uz 60 mūža gadiem. Domājot par to, kā esmu sekojis Dieva norādījumiem savā dzīvē, šķiet, ka piemērotākā atbilde ir: esmu no visas sirds centies. Man uzreiz nāk prātā lielais seno laiku svētais Augustīns, kurš savu autobiogrāfisko darbu nosauca vienkārši “Grēksūdze” (Confessiones). Un ja jau viņš mūža nogalē tā novērtē savu ticības ceļu, kas tad atliek parastam cilvēkamkā man? Tikai pateikties Dievam par Viņa žēlastības pilno vadību un pasargāšanu grūtās situācijās.

Atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem, saprotu, ka viena no vislielākajām Dieva svētībām manā dzīvē ir bijusi dāvana piedzimt un uzaugt kristīgā ģimenē, kas padomju laikos bija rets izņēmums. Līdz ar to jau no bērnības biju pieradis Dieva Vārdā meklēt vadlīnijas savaidzīvei un lūgšanā nest Dieva priekšā savas vajadzības un nodomus. Cik agri vien sevi atceros, tad mūsu ģimene nopietni izturējās pret Dieva norādījumiem. Piemēram, mēs katru svētdienu apmeklējām dievkalpojumu, bieži arī darbdienās. Tā kā draudzēs bija aizliegtas Svētdienas skolas, tad vecāki mani veda “pie draugiem”, kas faktiski bija vārdā nesaukta svētdienas skola. Cerībā, ka mūzika man rādīs ceļu uz studijām, vecāki mani sūtīja Latvijas labākajā mūzikas skolā. Vai gan toreiz caur maniem vecākiem manu dzīves ceļu nevadīja pats Dievs?

Spēlējot trompeti dažādās baznīcās, jau agrā jaunībā iepazinu tādus ticības dzīves paraugus kā doktors Roberts Akmentiņš un profesors Roberts Feldmanis un nekad neatstāju baznīcu un dievkalpojumus. Man šķiet, ka man bija 12 gadi, kad muzikāli pavadīju arhibīskapu Jāni Matuli draudžu vizitācijās. Jau tad sāku domāt par mācītāja amatu. Roberts Akmentiņš, toreizējais Teoloģijas semināra rektors, man atļāva neoficiāli studēt toreizējā seminārā, bet arī stingri pastāvēja uz to, ka jāturpina un jāpabeidz mūzikas studijas Konservatorijā, lai toreizējā komunistu vara nevarētu apgalvot, ka baznīcā jau iet un Dievam tic tikai veci un neizglītoti cilvēki. Savukārt no profesora Roberta Feldmaņa es savai dzīvei paņēmu līdzi viņa nostāju, ko viņš bieži atkārtoja sarunāsar saviem garīgajiem dēliem: “Vienmēr esmu gājis tikai tur, kur esmu sūtīts vai aicināts.” Tā esmu kalpojis draudzēs Cēsīs, Rīgā, Aucē un tagad kalpoju Milvokos.

Esmu arī ļoti pateicīgs Dievam, ka gadiem ilgi mans ticības ceļš gan kā Baznīcas mūziķim, gan kā teloģijas studentam un kā ordinētam mācītājam gājis blakus tādiem mācītājiem kā Modris Plāte un Juris Rubenis. No viņiem esmu ļoti daudz mācījies un ieguvis gan savai personiskajai ticībai, gan draudzes darbam.

Tomēr tas viss neatceļ jautājumu, par ko domāju uz savas 60. dzimšanas dienas sliekšņa: kas no visa manā dzīvē notikušā ir bijusi sekošana Dieva norādījumiem, un kas tomēr ir bijusi tikai manis paša izvēle? Bet, visu piedzīvoto kopā saņemot, man gribas atbildēt ar dziesmas (324) pantu: “Kad mani vaicās debesīs, / (..), / Tad sacīšu: mans Pestītājs / Bij’ visa laba darītājs!”

Mācītāja Aija Graham, Grandrapidu, Lansingas un Kalamazū draudzes mācītāja:

“Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr.” (Ps 23:6)

Ai, kā mans ego gribētu uzreiz teikt un uz baltas papīra lapas uzrakstīt, ka es vienmēr vai vismaz lielākoties esmu sekojusi Dieva norādījumiem! Ai, kā mana cilvēciskā daļa gribētu izlikties labāka, pareizāka un stiprāka nekā tā patiesībā ir. Bet, jo godīgāk un skaļāk ļauju savai dvēselei un sirdsbalsij runāt, jo patiesāk un pazemīgāk jāatzīst, ka gluži otrādi — visbiežāk no Dieva norādījumiem es esmu mukusi. Jā, man vienmēr ir bijis savs saraksts — savs plāns un griba dzīvei, savi sapņi un ieceres, savi lolotie varianti par daudz ko. Lielākoties arī lūgšanās pie Dieva esmu vērsusies ar savu labi izkalto sarakstu, pēc mana laika un termiņa rakstītu. Jā, es neliegšos, visbiežāk sevi pieķeru, ka skrienu Dievam pa priekšu, līdz ar to grūti Viņa norādījumus pat pamanīt, jo tie paliek kaut kur aiz muguras, iepakaļ. Tikai vēlāk, apstājoties un atskatoties, redzu, kur Dievs vadījis un kā bieži vien krustcelēs ievadījis tur, kur es pati būtu gājusi ar līkumu vai pilnīgi citā virzienā plēsusies.

Pēdējo divu gadu laikā teikums, pie kura atgriežos vēl un vēl, ir: “Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr” no tik labi zināmā 23. psalma. Varbūt tas pat ir palicis par galveno Dieva norādījumu manā dzīvē. Teikums, kas kļuvis kā vecs, labs, uzticams draugs, kas maigi, ar mīlestību atklāj dziļāko dzīves patiesību.

Vārds “pavadīs” ebreju valodā radaph ir aktīvs un spēcīgs darbības vārds. To varētu tulkot šādi: labums un žēlastība dzenas un dzīsies man pakaļ, labums un žēlastība skrien man nopakaļ, labums un žēlastība mēģina mani noķert. Nu nevaru nekur no tā izmukt un noslēpties vai aizskriet prom! Visur pakaļ!!! Es reizēm pat vizuāli cenšos iztēloties, ka Dievs nav kā tāds mīļš, mazs kucēns, kas man sekotu nopakaļ vai ietu blakus, saitītē iesiets. Nē, Dievs “pavada, dzenas pakaļ, skrien pakaļ” kā ātrākais zirgs vai kā sargsuns, kas neļaus man, jēriņam, nomaldīties. Es gan mēģinu, ai, kā es mēģinu turpināt Viņam, šim neuzvaramajam zirgam vai sargsunim, skriet pa priekšu, bet nav taču iespējams. Vismaz ne ilgstoši, ne dzīves garumā. Iznāk apstāties un atļaut Dievam sevi noķert! Ai, cik tad ir laba sajūta, kad Viņš mīlestībā noķer. Vairāk un vairāk mācos un ļauju sev šo Dieva norādījumu piedzīvot — būt Dieva tuvuma noķertai.

Nu, iedomājies, tu šodien uz savu dzīvi paskaties un tajā saredzi, kā Dieva mīlestība skrien tev visu laiku pakaļ, dzenas aiz tevis, bet tu tai pa priekšu. Aizelsies. Vienkārši jāiemācās nebaidīties apstāties, paiet nost no saviem scenārijiem, savām dzīves izstrādātajām kartēm, iegribām, kaislībām un neskaitāmajām vēlmēm un uzticēties, ka Dievs noķer tevi un mani ar labumu un žēlastību, un skaistākajiem nodomiem, radītiem un paredzētiem mūsu katra dvēselei.

Visu mūžu Dievs dzenas mums nopakaļ, lai mūs aizvadītu Mājās. Jā, ja es šos 23. psalma vārdus ņemu kā Dieva norādījumu, tad varu sākt uzticēties, ka viss, kas notiek manā dzīvē, ir man labvēlīgs un vajadzīgs. Dievs ir labs un žēlastību dodošs, un gribošs mani panākt, un mīlestību rokās ielikt, kādu svarīgu atziņu sirdī atstāt. Otrs cilvēks ir labs un no žēlastības manā dzīvē dots un ceļā nolikts. Kaut es to varētu saprast un atzīt, kamēr skrienu un staigāju pa tumšām ielejām un zaļām pļavām. Kaut es spētu mainīt veidu,

kā redzu dzīvi. Kā Dievu redzu. Kā sevi redzu. Kā otru redzu. Kā visu, kas notiek apkārt, redzu. Redzēt ar gaišām, labvēlības un žēlastības pilnām acīm. Tas ir galvenais Dieva norādījums, kuram ļaujos, lai tas mani noķer.

Gundega Puidza, Čikāgas Ciānas draudzes mācītāja:

Studējot teoloģiju, par mācītājas kalpošanu pat nedomāju, jo zināju, ka tas man Latvijā ir liegts. Bet tālāk par Latviju es sevi nekad nebiju iedomājusies. Studiju programmā neizvēlējos nevienu kursu, kas noderētu nākamajiem garīdzniekiem. Jo taču zināju — man to nevajadzēs.

Kad teoloģes runāja par došanos uz Zviedriju, lai baudītu Zviedrijas luterāņu Baznīcas bīskapa atbalstu, es līdzi netaisījos, kamēr kāda studiju biedrene uzaicināja pievienoties. Vēl šodien nezinu, kāpēc mani paņēma teoloģu pulkā, jo es taču par mācītājas amatu pat nesapņoju.

Bija maijs. Mēs devāmies uz teoloģu rekolekciju dienām Zviedrijas skaisto salu arhipelāgā prāvestes Ievas Graufeldes vadībā. Un tad kādā rītā pēc svētbrīža prāveste Ieva mūs katru sūtīja runāt ar Dievu un censties saklausīt atbildes. Es atradu lielu, sirmu akmeni pieneņu pļavas vidū, tā siltums

mani burtiski ieveda sarunā ar Dievu. Es Viņam vienkārši prasīju: “Ko lai es tagad daru?” Jo nebiju plānojusi nedz ko konkrētu jautāt, nedz saņemt kādas pārpasaulīgas atbildes. Bet tas notika. Dzirdēju skaidrāko balsi savā dzīvē: “Gani manas avis!” “Kādas vēl avis? Kurā vietā?” es nespēju saprast. Pēc vairākām skaidrām atbildēm, kas mani burtiski dzina izmisumā, jo nespēju saprast tām jēgu, dzirdēju pēdējo tikpat skaidro balsi: “Tiksimies baznīcā!” Lieki piebilst, ka šis rīts, kā vēlāk izrādīsies, iesāka neticamu pagriezienu manā dzīvē, kas ilgst nu jau ceturtdaļu gadsimta. Tas sākās ar dziļu depresiju, atgriežoties mājās no Zviedrijas, jo es vairs nezināju, kā saskaņot uz akmens sēžot dzirdēto ar sieviešu ordinācijas lieguma realitāti Latvijā. (Nekad mūžā nebiju varējusi pat pieļaut domu, ka kādam ārpus Latvijas būtu vajadzīga tāda mazpilsētas teoloģe kā es.)

Skaidrāku Dieva norādījumu es vēlāk vairs neesmu dzirdējusi. Vienīgais, ko toreiz, uz akmens sēžot, Dievs man nepateica — uz cik ilgu laiku Viņš mani aicina Baznīcā. Tikmēr kalpošanā, ganīšanā un sekošanā ir pagājuši 25 gadi. Paldies Dievam par šo svētību, izaugsmes, liekšanas un laušanas laiku Viņa Baznīcā! Varbūt labi, ka pieneņu pļavā nejautāju par laiku, citādi varbūt nepietiktu drosmes iet uz tikšanos ar Dievu Baznīcā.

Zilgme Eglīte, prāveste, Eskilstūnas–Vesterosas draudzes mācītāja:

Esmu sekojusi Dieva norādījumiem caur pagrabiņiem, vecām fotogrāfijām un lauzīšanos svešā valodā.

Pagrabs manās mājās, kad vēl tika kurināts ar akmeņoglēm, bija mājas tumšākā un putekļainākā vieta. Pirms došanās lejā, tika uzvilktas visnetīrākās drēbes. Milzīga aprūsējusi čuguna krāsns, ogļu kaudze, un tikpat kā nemaz vietas, kur pagrozīties.

Dažus kilometrus no mājām bija kāds cits pagrabs. Torņkalna baznīcas pagrabs, kur ceturtdienas vakaros notika dievkalpojumi. Stāvas kāpnes uz leju, bet tur lejā tīrība un miers. Harmonijs, kuru spēlē, minot pedāļus. Mācītāja balss, vārdi, kas izskan tik lēni, ka starp tiem atliek vietas aizdomāties tālu un plaši, dažreiz pazaudējot sprediķa pavedienu un tad cenšoties to atkal uztvert.

Es vēlējos iesvētīties, kad man būs astoņpadsmit. Tāpat kā mana vecmāmiņa, kā redzēju fotogrāfijās. Meitenes rindā, baltās kleitās. Tāpat kā mammas vecākā māsa. Mēs par to nerunājām, bet fotogrāfijas albumā man to stāstīja.

Zināju, ka kādreiz bērnībā biju kristīta Torņkalna baznīcā. Vai toreiz tas arī notika pagrabā? Es atceros savas kristības. Viss šķita liels. Ērģeļmūzika apdullinoši skaļa. Mācītājs rādīja mums kustības, un mēs tās atkārtojām. Tā bija kā deja. No kristību dienas ir fotogrāfija dārzā pie mājas, kur krusttēvs baltā kreklā tur klēpī mani baltā kleitiņā. Es zināju, ka Torņkalna baznīca ir manējā.

Kad pienāca laiks, es aizgāju pie mācītāja pieteikties. Iesvētīties. Cik tas maksās? Nē, nav jāmaksā. Bet vai es varētu dziedāt kopā ar citām meitenēm? Vai mēs varētu noorganizēt Svētdienas skolu? Tā mēs palikām baznīcā.

Es vēlējos zināt vairāk, lasīt Bībeli, garīgo literatūru. Vai es varētu būt brīvklausītāja Teoloģijas seminārā? “Kāpēc lai tu nestudētu pa īstam?” jautāja mācītājs. Tie bija daudzi vakari un arī rīti baznīcā — gan pagrabiņā, gan tur augšā.

Es studēju daudzus gadus. Par mācītāju nebija iespējams kļūt. Kļuvu mamma, strādāju ar studentiem, projektiem, klientiem. Sāku mācīties zviedru valodu. Strādāju zviedru firmā Vecrīgā, telpā gandrīz bēniņos, zem jumta. Pieņēmu taksometra pasūtījumus. Kāds klients pasūtīja mašīnu savai mammai. Vai viņai būs līdzi kāds palīglīdzeklis, jautāju. Tas esmues, atbildēja dēls. Un es domāju par psalma vārdiem. “Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.” Es domāju par gana zizli un gana vēzdu, par kuru runāja psalmists, bet arī to, kas dažreiz esam mēs paši — viens otram. Es domāju par to, kā kādā pavisam ikdienišķā situācijā saprast Bībeli man palīdz kāda sveša cilvēka balss telefona klausulē, svešā valodā. Paskaidrojot to, kas viņš ir savai mammītei.

Man radās iespēja strādāt par mācītāju Zviedrijā. Ziemeļos. Sākumā apmetos istabiņā draudzes namā. Lejā, pagrabā, bija ierīkota dušas telpa. Augšstāvā — istabiņa. Pa vidu telpas, kur strādāt, kur tikties cilvēkiem. Izejot uz ielas, pretī nāca līdz šim sveši cilvēki, kas jautāja, vai es neesot mūsu jaunā mācītāja. Jā, es tā esmu. Beidzot. Divdesmit gadus vēlāk. Es lauzījos svešā mēlē, bet es biju viņu mācītāja.

Es esmu.

Ojārs Freimanis, Čikāgas Latviešu Sv. Pētera draudzes mācītājs:

Esmu sapratis, ka Dievs katra kristieša dzīves ceļu paredz kādā īpašā veidā. Manā gadījumā tas pārsvarā ir noticis ar vairāk vai mazāk pazīstamu cilvēku starpniecību.

Manas kalpošanas sākumā kāds mācītājs mani uzrunāja un aicināja mācīties teoloģiju un kalpot Dievam un cilvēkiem. Es piekritu un kopš 1997. gada iesāku kalpošanu par evaņģēlistu un Latvijas bruņoto spēku kapelānu.

Nākamā epizode ir saistīta ar manas teoloģiskās izglītības turpināšanu. Gan pats sapratu, gan atkal kādi cilvēki mani uzrunāja, ka jāturpina
studēt teoloģiju, lai kļūtu par ordinētu mācītāju. 2000. gadā iestājos Lutera akadēmijā Rīgā, taču tūdaļ pēc iestāšanās Dievs caur kādu manu kolēģi aicināja mani uz vienu gadu papildināt kapelāna kalpošanas prasmes ASV. Baznīcas un Lutera akadēmijas vadība bija ļoti pretimnākoša un piešķīra man akadēmisko gadu, lai šo projektu īstenotu. Atrodoties ASV, man bija iespēja apmeklēt Teoloģijas semināru Mineapolē, kur noklausījos kādu lekciju un atbildēju uz jautājumiem. Iedomājos, ka gribētu tur atgriezties. Pēc veiksmīgi pavadītā kapelānu pieredzes apmaiņas gada atgriezos Latvijā un turpināju studijas Lutera akadēmijā.

2003. gada sākumā mani uzrunāja kāds Mineapoles semināra pasniedzējs ar piedāvājumu studēt šajā seminārā. Un tā 2003. gada augusta beigās nonācu ASV, lai divus gadus studētu teoloģiju. 2005. gada maijā pabeidzu studijas, iegūstot praktiskās teoloģijas maģistra grādu (Master of Divinity). Pēc atgriešanās Latvijā 2005. gada 14. augustā Rīgas Domā tiku ordinēts par mācītāju.

Kalpoju Latvijā vairākās draudzēs līdz 2013. gadam, tad Dievs atkal iesaistījās manā dzīvē ar aicinājumu atgriezties ASV un turpināt kalpošanu Amerikas latviešiem. Tā nokļuvu Čikāgas Sv. Pēteŗa draudzē un kalpoju tur 12 gadus.

Esmu tāds cilvēks, kas cenšas visu plānot uz priekšu. Reizēm tas izdodas, bet citreiz neizdodas. Dievs ir tas, kurš patiesi vada mūsu dzīves, — gribam to vai ne. Ja mēs pakļaujamies Viņa norādījumiem, tad lietas dzīvē sekmējas un nes svētību, taču tad, ja visiem spēkiem cenšamies dzīvot pēc saviem plāniem, bieži nekas prātīgs neizdodas. Dieva Vārds caur apustuli Jēkabu (4:13–15) atgādina: “Tad nu, redzi, jūs, kas sakāt: šodien vai rīt mēs dosimies uz tādu un tādu pilsētu, pavadīsim tur gadu, tirgosimies un gūsim peļņu; to sakāt jūs, kas nezināt, kas notiks rīt, kāda tad būs jūsu dzīve; jūs esat dūmi, kas redzami īsu brīdi un tūlīt pat gaist. Tā vietā, lai jūs sacītu: ja Kungs gribēs, tad dzīvosim un darīsim tā vai citādi.”

Sandra Rozenberga–Saavedra, Dienvidamerikas draudžu referente

“Kā es atmaksāšu Tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis? Es pacelšu svētības kausu un piesaukšu Tā Kunga Vārdu. Es pildīšu Tam Kungam savus solījumus visas Viņa tautas priekšā!” (Ps 116:12–14)

Dzīvē ir brīži, kad Tas Kungs no mums prasa izlēmīgus soļus, kas atstās neizdzēšamas pēdas un norādīs mums galīgos virzienus, brīži, kuros “Jā!” (vai nē!) Viņa gribai var uz visiem laikiem izmainīt un noteikt visu, kas nāks pēc tam.

Manas ordinācijas mācītājas amatā 30. gadadienas perspektīvā pirmais vārds ir pateicība Dievam. Pateicība, kas apvienota ar lūgšanu, kā to esmu mācījusies no Psalmiem. Turklāt tas, kurš pateicas, saņem divreiz — tā skan tautas teiciens. Un, lai gan šī pateicība var šķist balstīta ieinteresētībā, patiesībā šeit interese ir svēta un cēla: tā ir pateicība par tik lielu mīlestību un uzticību.

Ordinācijas dievkalpojumā ar toreizējo archibīskapu Elmāru Ernstu Rozīti

Esmu dzimusi un augusi Latvijā, Bauskas pusē, kur mana vecmāmiņa Anna iemācīja uzticēties Dievam visās gaitās un arī padomju laikā ņēma mani līdzi uz baznīcu. Tur arī mūsu Bauskas draudzes mācītājs Pauls Žibeiks mani pamudināja studēt teoloģiju Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, kur 1994. gadā ieguvu bakalaura grādu teoloģijā. Draudžu dzīvē aktīvi darbojos kopš 1989. gada, dibinot un vadot Bauskas Svētā Gara evaņģēliski luteriskās baznīcas Svētdienas skolu un vēlāk kļūstot par LELB Bauskas iecirkņa Svētdienas skolu koordinatori. Ar arhibīskapa Kārļa Gailīša norīkojumu kalpoju Jaunjelgavas Mārtiņa Baltajā un Daudzeses draudzē par mācītāja vietas izpildītāju no 1992. gada līdz 1995. gadam. Šinī laikā arī darbojos kristīgās žurnālistikas jomā, rakstot iknedēļas slejas dienas laikrakstam “Labrīt” un vadot iknedēļas raidījumu “Aperto Libro” Latvijas Kristīgajā radio. Vēlāk — 1995. gada 29. oktobrī — tiku ordinēta mācītājas amatā Latvijas Evaņģēliski luteriskajā Baznīcā ārpus Latvijas (tagad LELBP) un Karakasas Augšāmcelšanās draudzē Venecuēlā kalpoju līdz 1997. gadam. Līdz pat šai dienai saglabāju ciešus kontaktus ar daudziem saviem audzēkņiem un iepriekšējo draudžu locekļiem Latvijā un citur pasaulē. Esmu viena no Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības dibinātājām.

Pēc atgriešanās no Venecuēlas Latvijā bija jāmeklē cits profesionālās darbības virziens, jo LELB nebija iespējas kalpot par mācītāju. Tiku uzaicināta pievienoties Latvijas diplomātiskajam dienestam un no1997. gada līdz 2001. gadam strādāju Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā. Šinī laikā arī studēju starptautiskās attiecības Čīles Andres Bello Diplomātiskajā akadēmijā.

Čīles prezidenta pils kapelā

2001. gads atkal ir liela pagrieziena punkts manā dzīvē, jo personisku iemeslu dēļ pārcēlos uz pastāvīgu dzīvi Čīlē, kur kopā ar vīru Ernesto darbojos uzņēmējdarbībā. Šinī jomā esmu pateicīga par iegūtajām zināšanām Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē, kā arī Čīles Valparaiso pontifikālajā katoļu universitātē elektroniskās komercijas jomā. Kopš 2013. gada sabiedriskā kārtā (ad honorem) pārstāvu Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras intereses Čīlē.

Un tāpat kā tas notika ar Jonu, arī pār mani otrreiz nāca Tā Kunga vārds: “Celies un ej uz lielo pilsētu Ninivi un sludini tai, ko Es tev teikšu!” (Jon 3:1–2), un 2022. gadā Čīles Trīsvienības evaņģēliski luteriskā draudze aicināja mani uzņemties draudzes garīgo vadību. Šobrīd kalpoju par mācītāju Čīles Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (IELCH) un esmu tajā divu (sieviešu un seksuālās dažādības) diakonijas nozaru garīgā vadītāja. Kopš 2023. gada esmu uzņēmusies LELBP Dienvidamerikas vikāres pienākumus.

Tas Kungs pabeigs manī iesākto darbu, saka psalmists, un šodien to saku sev. Lai izteiktu savu pateicību Dievam, neatrodu vārdus, kas būtu labāki kā 138. psalma 8. pantā: “Tava žēlastība, Kungs, paliek mūžīgi!Neatstāj Savu roku darbu!”

Dr. Daira Cilne, prāveste emerita: “Mācaities no puķēm laukā.” (Mt 6:28)

Manas mājas priekšā aug lavandas, kas rudenī, ziemā un pavasarī ir nelieli zaļganpelēcīgi stādi, bet vasarā pēkšņi uzzied pilnā krāšņumā. Un katru reizi tas mani pārsteidz. Lai gan skaidri zinu, ka tā būs (jo tas notiek ik gadu!), lavandas mani pārsteidz. Ar savu skaistumu, ar savu īpašo, jauko smaržu — ik reizes, kad iznāk ziediem mazliet pieskarties.

Un arī bites! Jā, tiklīdz parādās lavandas ziedi, parādās arī bites, bet ne parastās, zeltainās bitītes, šīs ir lielākas, melnas ar dzeltenu strīpu uz muguras. No kurienes tās uzrodas? Es nezinu — es brīnos.

Un tā ir lavandu pirmā mācība man — brīnīties. Ieraudzīt brīnumu — ļauties brīnumam. Ļauties arī priekam, ko šis ziedu un bitīšu brīnums pamodina manī.

Sērens Kirkegors (Søren Kierkegaard), kurš tik jauki ir nosaucis puķes par skolotājām, kas māca prieku, arī raksta, ka prieks ir dievišķa gudrība, ko apgūstam ar laiku — neraizēties tik daudz par to, kas stāv priekšā, bet uzticēties Dievam un dzīvot un baudīt šo dienu. Šo Dieva doto dienu.

To man atgādina lavandas — ar savu skaistumu un mierinošo smaržu! Baudi un redzi — tas Kungs ir labs!

Un bitītes, kas gan nav putni gaisā, par kuriem runāja Jēzus, bet arī tās ko māca. Man nāk prātā tautasdziesma:

Pamazām es dzīvoju,
Pamazām Dievs palīdz,
Pamazām bite nesa,
Pa vienam ziediņam.

Pamazām! Ar pateicību Dievam par dienu šo, par mirkli šo! Par ikdienas brīnumiem, kas māca būt vērīgam — nesteigties un nepalaist tos garām. Par prieku, Dieva dotu. Par puķēm un par bitēm!

Es savos 80 gados vēl tikai mācos!

“Mācaities no puķēm laukā.” (Mt 6:28)

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju